Gulbe aizlido pa gaisu,
Māte dēlam guļu taisa;
Abi pievelk jostu ciet,
Neēduši gulēt iet.
Varonis no rīta spēji
Plakstiem miegu izberzēja —
Skatās: kur bij pakalns stāvs,
Pilsēta tur ausmā blāv;
Apjozta no visiem stūriem
Koši baltiem akmens mūriem;
Pāri mūriem torņi viz,
Spožā zeltā zaigo viss.
Dēls ceļ māti augšā aši;
Brīnumi tai aizrauj dvašu.
Zēns teic: «Diezi kas vēl nāks!
Tur man gulbe draiskot sāk.»
Pilsētā, kas acu priekšā,
Abi iet pa vārtiem iekšā;
Tikko slieksnim pāri nāk,
Visās malās zvanīt sāk.
taužu pūlis pretim smaida,
Koris gavilēdams gaida;
Galms ar zelta karitēm
Ved uz pili varītēm;
Tur tos sveic un cilda cēli,
Vienprātībā ķēniņdēlam
Kņaza kroni galvā liek,
Celts par valdnieku viņš tiek;
Un jau tajā pašā dienā,
Zvaniem dunot — don, don, don!
Viņš kā valdnieks pili ienāk,
Pieņem vārdu: kņazs Gvidons.
Vēji jūras klaidā klejo,
Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc.
Pēkšņi kuģa skrējiens stājas,
Kuģinieki nāk uz klāja —
Salā, sen te zināmā,
Raugās tie kā brīnumā:
Pilsēta tur neredzēta
Zaigo, saules apmirdzēta;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc;
Vaicā: «Kurpu kuģodami?