Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Pārdevām par dārgu maksu
Sabuļus un sudrablapsas;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»
Kņazs tad pilnu kausu lēja,
Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»
Kuģis tālāk jūru mēro,
Kņazs tā gaitu skumji vēro,
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, kņaz drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens možais?
Kāda bēda sirdī nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Kņazs tad gulbei sērīgs stāsta:
«Sirds man skumst pēc tēva glāsta.
Gribas viņu redzēt man,
Kaut vai dzirdēt, balss kā skan.»
Gulbe kņazam: «Tā tā bēda!
Ja vien vēlies — spārnu vēdas
Tevi kuģim līdzi trauks.
Pārvērties par odu, draugs!»
Gulbe sāka spārnus plandīt,
Sist pret ūdeni un vandīt
Kņazam virsū šļakatas,
Kamēr slapjš līdz matiem tas.
Pēkšņi kņazs par odu kļuva,
Iesīcās un drīz jau tuvu
Viesu kuģim pielaidās,
Klāja spraugā paslēpās.
Vēji buras piepūš jautri,
Kuģis viļņos skrien kā šautra —
Garām bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur meži tāles skar,
Turp, kur valda Saltancars.
Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem
Redzami jau dzimtie krasti;
Kuģinieki ostā stāj,
Gaidītāji sveikas māj.
Viesi cauri pūlim spraucas —