Arī Gvidons turpu steidz,
Kur šiem valdnieks jāapsveic.
Skatās: ķeizarpilī košā;
Ietērpts zelta drānās spožās,
Saltans cara tronī skumst,
Vaigs tam drūmās domās tumst.
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa —
Visas caram apkārt sēd,
Visas caru acīm ēd.
Saltans viesus sauc pie galda,
Dod tiem baudīt vīna salda,
Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?
Kāds ir svešo zemju māls?
Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?
Kādi brīnumi tur spīgo?
Kuģinieki caru sveic,
Rāmi atbildi tam teic:
«Mēs šai reizē teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Dzīve aizjūrā nav ļauna,
Arī brīnums viens no jauna
Pasaulē ir nācis klāt,
Un tas brīnums, car, ir šāds:
Jūras vidū kaila sala
Stāvēja no laika gala,
Tikai pašā vidū viens
Ozols auga tur sendien;
Tagad redzam — kā no gaisa
Pilsēta tur zvīļo skaista;
Zelta torņi mirdz un laistās,
Dīvi dārzi apkārt zilst,
Dārzu vidū grezna pils;
Kņazs Gvidons tai pilī valda;
Mielastā pie viņa galda
Sēdējām mēs paši klāt;
Liek viņš tevi sveicināt.»
Brīnās cars par salu dīvo,
Saka: «Ja vien iznāks dzīvot,
Ceru kādreiz aizkuģot,
Gvidonkņazu apciemot.»
Dzird šo runu virējiņa,
Audēja un Vecatiņa;
Viņas nevēl neparko
Caram ceļojumu to.
Virēja tad pamirkšķina
Pārējām un teic: «Kas zina,
Vai tur liels ko brīnīties —
Pils uz salas radusies!