Zem tās egles vāverīte —
Dziesmas dzied un riekstus grauž,
Čakli čaulu pušu lauž;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz;
Tas nu gan ir brīnums īsts.»
Mērkdams ūsas saldā vīnā,
Cars par zelta riekstiem brīnās;
Ods aiz dusmām dzelksni ceļ,
Tantei taisni acī dzeļ.
Virēja tad bāla paklūp
Ģībonī ar aci aklu.
Kalpi, māsa, veča lai
Odu ķer un kliedz, ka vai.
«Ak tu, nolādētais knisli,
Gan mēs tev!…» Bet ods jau izslīd
Sveiks pa logu pavērto
Un uz salu aizlido.
Atkal kņazs gar jūru staigā,
Raugās tālē zili zaigā;
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, kņaz drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens možais?
Kāda bēda sirdi nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Kņazs nu gulbei bēdas klāsta:
«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —
Brīnums viens; to sadabūt
Gribu un par savu gūt:
Dziļā mežā egle glīta,
Zem tās egles vāverīte —
Dziesmas dzied un riekstus grauž,
Čakli čaulu pušu lauž;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz.
Bet — var būt, ka māns tas viss?»
Gulbe teic: «Tas tomēr tiesa.
Vāveri ar zelta riekstiem,
Kuros iekšā pērles skan, —
To es atrast zinu gan.
Ej vien, kņaz, tu mierīgs mājās
Un par to vairs nebēdājies:
Sirdij man tas prieku dod,
Ja tev varu pakalpot.»
Kņazs uz mājām steidzas knaši;
Tikko paver vārtus plaši,