Vāvere un pušu plēš
Zelta riekstu asiem zobiem,
Spožo pērli laukā loba,
Čaulas sakrāj kaudzītēs;
Ļaudis nebeidz raudzīties,
Klausās, kā šī piesvilpdama
Dzied: «Es dārzā uzaugdama.»
Izbrīnījies skatās kņazs,
Teic: «No gulbes nācis tas.
Liels par visu viņai paldies.»
Vēlāk izbūvēja valdnieks
Glāžu namu vāverei,
Suņus pielika, lai rej,
Sargus, kuriem ātra gaita,
Rakstvedi, kas riekstus skaita,
Cik tie ienākuma dod:
Kņazam — pejņa, grauzei — gods
Vēji jūras klaidā klejo,
Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc —
Garām vienai stāvai salai,
Pilsētai pie jūras malas;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,
Vaicā: «Kurpu kuģodami?
Kādu preci tirgodami?»
Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Aizvedām mēs pilnu klāju
Straujo Donas rikšotāju;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»
Kņazs tad pilnu kausu lēja,
Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»
Viesi kņazu tencināja,
Atpakaļ uz kuģi gāja;
Steidz pie jūras arī kņazs,
Skatās — gulbe šūpojas.