Cars no cares atvadījās,
Tālā ceļā sataisījās,
Care logam piesēdās
Gaidīt, kamēr mājās jās.
Augu dienu gaidīt gaida,
Plaša veras lauku klaida;
Kamēr riets aiz ausmas nāk,
Skatot acis sāpēt sāk.
Neredzēt vairs drauga mīļā,
Vētra brāžas laukā zviļā,
Sniegu jauc un kopā krāj,
Sniega vāli zemi klāj.
Devīts mēnesis jau pāri,
Vēl tā vēro tāles kāri.
Svētvakars kad iestājies,
Carei meitu dāvā dievs.
Atnāk rīts, un tas patiesi
Atved līdzi alkto viesi, —
Tālos ceļus izbeidzis,
Cars, pats tētiņš, pārnācis.
Tā pret caru acis cēla,
Nopūta no krūtīm žēla
Lauzās tai, sirds pagura —
Mesas laikā nomira.
Caram bēdas pāri spēkiem,
Tomēr nebij viņš bez grēkiem;
Zuda gads un bēdu svars,
Citu apprecēja cars.
Lai mēs nerunātu nieku,
Care jauka bij pārlieku:
Smuidra, piemīlīgs tai vaigs,
Prāts it možs un skatiens maigs;
Tomēr lepna patmīlībā,
Patvaļībā, greizsirdībā.
Pūrā viņai iekļuvis
Bij kāds dīvains spogulis;
Spogulim bij tāda spēja,
Ka tas sarunāties spēja,
Viņam, spogulim, vien tā
Uzsmaidīja laipnībā,
Spoguli ar jokiem sveica,
Rotādamās viņam teica:
«Labais spogulīti, draugs,
Saki, patiesīgs un jauks,
Vai visskaistākā es viena,
Sārta, balta kā neviena?»
Spogulītis pretī sīc:
«Tikai tu, un veltīgs strīds;
Care, tu kā gaiša diena,