Naktī skumjais Jelisejs,
Kad bij redzams mēness sejs,
Trauca savas bēdas klāstīt,
Mēnesim par daiļo stāstīt:
«Mēnes, tumsas kliedētāj,
Tevi zeltains spožums klāj,
Naktī drošs ej savu eju
Gaišu skatu, platu seju;
Redzot gaitu cildeno,
Zvaigznes tevi iemīļo.
Tu gan teiksi, ja vien spēsi,
Tu man atrast palīdzēsi
Cara meitu — līgavu.» —
«Labais draugs, es nezinu,»
Atbild mēness klajā laukā,
«Kur ir cara meita jaukā.
Savā reizē spīdējis,
Neesmu viņu manījis.
Būs gan citā laikā pēdas
Izgaisušas.» — «Kādas bēdas!»
Jelisejs tik izdvesa,
Mēness tālāk sacīja:
«Bet varbūt kas zināms vējam,
Viņš tev palīdzēs, cik spējams,
Jautā droši, palūko.
Sveiks! — un nebēdā neko.»
Jelisejs jau tālāk trauca,
Vēju panāca un sauca:
«Vējš, ai vējš, tev brāzmā spars,
Tevi klausa mākoņbars,
Zilu jūru viļņus raidi,
Visur steidz, kur plaši klaidi,
Nebīsties tu it nekā,
Varbūt dieva vienīgā;
Tu nu gan man palīdzēsi —
Cara meitu atrast spēsi?
Vai tā dzīva ir vai nav?
Es tai līgavainis.» — «Klau,»
Viņam vēja brāzma saka:
«Tur, kur strautiņš valgmi slaka,
Kalns pret padebešiem gumst,
Tajā kalnā ala tumst,
Tajā alā migla žvīgo,
Kristālšķirsts pie stabiem līgo
Ķeta važu iekaros;
Pēdu nav tais novados;
Tava līgaviņa liegā
Dus tur svētā nāves miegā.»
Vējš pār klajiem aizsteidzās.