Iet uz vietu skumji baiļo,
Meklē līgaviņu daiļo —
Kaut vēl reizi redzēt to!
Iet un iet; jau minēto
Ieraudzīja kalnu grēdu.
Nav ne taku, nav ne pēdu;
Apakš kalna alu vied.
Jelisejs steidz iekšā iet.
Alā mikla migla žvīgo,
Kristālšķirsts pie stabiem līgo,
Šķirstā cara meita dus,
Stingums kalis plakstienus.
Tad pret mīļās šķirsta sienu
Brāzās viņš ar atvēzienu.
Stikli šķīda. Daiļava
Kļuva dzīva. Pārsteigta
Un visapkārt lūkodamās,
Šķirsta važās šūpodamās,
Sacīja ar nopūtu:
«Gana ilgi gulēju!»
Tūdaļ viņa cēlās kājās . ..
Ai! .. . Un abi apraudājās.
Viņš uz rokām cēla to,
Nesa gaismā atgūto,
Tērzēdami mīļi, labi,
Atceļā tad devās abi.
Bet pa priekšu runas skan:
«Cara meita dzīva gan!»
Pilī toreiz dīkdienībā
Nīka savā negantībā
Pamāte, tā lūkojās
Spogulī un ieteicās:
«Vai visskaistākā es viena,
Sārta, balta kā neviena?»
Spogulis tai atbild tā:
«Skaista, bet ne skaistākā.
Jo ir cara meita staltā
Visuskaistākā un baltā.»
Ļaunā pamāte kā tver
Spoguli, pret grīdu sper,
Pati skrien pa durvīm laukā,
Durvīs — cara meita jaukā.
Tad to bēdas sagrāba —
Ļaunā care nomira.
Tiklīdz viņu apglabāja,
Tūdaļ kāzām galdus klāja,
Savu līgaviņu reiz
Apprecēja Jelisejs;
Un neviens, kopš zeme grodos,