Un nu care iesāk smiet,
Galvu augstāk, lepnāk sliet,
Acis mirkšķināt un smaidīt
Un ar pirkstiem knipjus raidīt,
Jautri griežas virpulī,
Lepni skatās spogulī.
Tikmēr cara meita jauka
Savā va)ā auga, plauka,
Visas rūpes kliedēja,
Izslējās un ziedēja
Gaišu seju, melnacaina,
Laipnu dabu, brīnumainu.
Precinieks tai radās reiz —
Karaļdēls, saukts Jelisejs.
Vedējs atbrauc, cars min godam,
Kas tā meitai pūrā dodams:
Pilsētas dos septiņas,
Pilis simts un deviņas.
Saderībām uzposdamās,
Tad nu care rotādamās
Spogulpriekšā nostājās
Un ar viņu runājās:
«Vai es gaiša tā kā diena?
Sārta, skaista kā neviena?»
Ko tai atbild spogulis?
«Skaista, nestrīdēšos vis,
Tomēr cara meita staltā
Pati skaistākā un baltā.»
Kā nu care atlieksies,
Kā ar roku vēzēsies,
Kā pa spogulīti tēmēs,
Kāju piesitot pie zemes! …
«Stikliņ tu, sasodītais,
To tu melo man, ka baiss.
Viņa drīkst pret mani stāties?
Niķiem tiem būs remdināties!
Lūk, kas izaudzis no tās —
Balta gan, nav jābrīnās:
Māte grūtniecībā sērās
Augas dienas sniegā vērās;
Bet nu teic — kā spējams tai
Būt par mani skaistākai?
Atzīsties: man pieder slava,
Skaistākas par mani nava
Kaut vai visā pasaulē.
Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:
Cara meita pati staltā,
Pati skaistākā un baltā.»
Ko lai dara? Skaudībā