Sviež zem sola spogulīti,
Pasauc savu Melnūksnīti •—
Meiteni, kas kalpo tai, —
Pavēl viņai vienīgai
Cara meitu ievest tieši
Dziļi mežā, saistīt cieši,
Tur zem priedes atstāt to —
Vilku rīklēm nolemto.
Vai pats velns spēj dusmu spelti
Sievā uzveikt? Strīdi velti.
Melnūksne jau mežā iet,
Kas ik brīdi baigāks šķiet.
Cara meita, manīdama
Ļauno soli, drebēdama
Sāka lūgties: «Labule,
Kam tev mana nelaime?
Nav man vainas, manu mūžu,
Izglāb! Es, kad care būšu,
Spēšu tevi pažēlot.»
Melnā, viņu ieredzot,
Nebendēja, nesasēja,
Brīvu laida; piezīmēja:
«Nebēdājies, izglābsies.»
Pati steidza atgriezties.
«Nu?» tai care ceļā stājas,
«Teic, kā princesītei klājas?» —
«Dziļi mežā, vientuļa,»
Melnūksnainā atsaka,
«Viņas rokas cieši sietas,
Zvēra nagos tiks uz vietas,
Nebūs ilgi sāpēs sirgt,
Labāk, vieglāk būs tai mirt.»
Runas cēlās pa to pusi:
Cara meita pazudusi!
Ēnās klājās cara sejs.
Līgavainis Jelisejs
Dievu pieminēja bēdās,
Ceļā posās, zirgā sēdās,
Lēmis — lai vai kas, — tam spēt
Sirdij mīļo uzmeklēt.
Pa to laiku meita daiļā
Klīda meža krēslā baiļā;
Kad bij ausmā tērpies sils,
Palūkojās: priekšā pils.
Riedams suns tai pretī stājās,
Drīz vien rimis, labinājās;
Viņa vārtos iegāja,
Sētā klusums valdīja.
Suns tai laipnīgs līdzi dodas,