Viņa iet uz balkonu,
Satver durvju gredzenu;
Durvis lēni vaļā vērās,
Cara meita apkārt vērās:
Gaiša telpa, sēdekļi
Košām segām pārklāti,
Ozolgalds zem svēto tēliem,
Krāsns ar guļas vietu cēlu.
Tūdaļ saprot meitene —
Labi ļaudis dzīvo te,
Nebūs jācieš sūras dienas.
Bet — nav dvēseles nevienas
Cara meita, cik vien prot,
Sāka telpu sakārtot,
Dievam sveci aizdedzina,
Karstu krāsni sakurina,
Tad tā gultā ierāpās,
Paklusītēm apgūlās.
Kad bij launagstunda tuva,
Sētā troksnis dzirdams kļuva:
Nāca iekšā septiņi
Varonīgi ūsaiņi.
Vecākais bilst: «Brīnums, vīri!
Viss tik skaisti te un tīri.
Kāds mums pili apkopis,
Saiminiekus gaidījis.
Kas gan? Draudzīgs nāc un rādies,
Godam mūsu priekšā stādies:
Ja tev vecums jau ir klāt,
Tevi godāsim labprāt.
Esi jauns, nav vaigi bāli,
Tevi sauksim mēs par brāli.
Ja tu mātes gados mums,
Tiks tev mātes nosaukums.
Ja tu jauna, daiļa, zvīļa —
Kļūsti mūsu māsa mīļa.»
Te nu cara meita moža
Sveica krietnos vīrus droša,
Līdz pat zemei noliecās,
Piesarkusi taisnojās,
Ka tā, kauču nepazīta,
Nāk kā viešņa negaidīta.
Tie pēc runas tūdaļ mata,
Ka te cara meitu skata;
Viņu lūdza apsēsties,
Deva rausi mieloties,
Pilnu vīna kausu lēja,
Godinot, cik labi spēja.
Bet no vīna zaļganā