Tikai lauza plācentiņu,
Iebaudīja lauzumiņu,
Lūdza laist to atdusēt —
Ceļa smagmi pārvarēt.
Gaišā istabā nu viņu
Brāļi veda, daiļaviņu,
Atstāja tur vientuļu,
Lai tā miegā atspirgtu.
Diena seko dienai straujai,
Apkārt cara meitai naujai
Koki šalc; ir tīkami
Te, kur milži septiņi.
Tikko debess ausmas varā,
Brāļi sadraudzīgā barā
Prom no sētas jāj tūlīt
Meža pīles pašaudīt,
Labo roku izvingrināt,
Saraceni paplucināt
Jebšu platplecainajam
Nocirst galvu tatāram,
Vai no meža triekt kā ēnu
Pjatigorskas čerkesēnu.
Bet pa pili katrudien
Saiminiece viņa vien —
Poš un kārto rokām raitām,
Nepretojas brāļu gaitām;
Arī viņai viss tiek ļauts.
Aiziet dienu labi daudz.
Brāļi jauko daiļaviņu
Iemīlēja. Sastapt viņu
Istabā, kad rīts bij liegs,
Nāca reiz viss septītnieks.
Teica vecākais: «Jel dzirdi,
Tu mums visiem laimo sirdi,
Esam septiņi, bet tu
Vienīgā, ko mīlam nu,
Ko ikviens par savu gūtu,
Bet nav spējams; lietu grūtu
Izšķir tūdaļ, droši lem:
Vienu sev par vīru ņem,
Pārējiem 1 — kā māsa pati.
Saki — kāpēc galvu krati?
Varbūt visus noraidi?
Neesam tevis cienīgi?» —
«Ak jūs brašie, piemīlīgie
Mani brāļi godprātīgie,»
Cara meita viņiem teica:
«Ja jums meloju, lai steidz
Sodīt dievs ar uguns dvesmu;