Man jūs visi vienādi,
Varonīgi, prātīgi,
Jūs ar skaidru sirdi mīlu,
Taču citam mūža ķīlu
Devu es. Mans ieguvējs
Jaunais princis Jelisejs.»
Brāļi bridi nogaidīja,
Vēl aiz ausīm pakasīja.
«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»
Vecākais teic klanoties,
«Ja jau tā, tad nemēļošu
Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»
Viņa klusi piebilda,
«Ne es pati vainīga.»
Precinieki palocījās,
Tūdaļ aiziet pamanījās;
Atkal tālāk saskaņā
Dzīvoja tie draudzībā.
Ļaunā care, apskaudēja,
Cara meitu atminēja;
Spogulītī niknumā
Sen vairs nelūkojās tā,
Garām ejot, dusmās šņāca;
Tomēr beidzot brīdis nāca,
Kad tam pretī nosēdās,
Tūdaļ dusmas aizmirsās.
Atkal rotāties tā steidza,
Uzsmaidīja tad un teica:
«Spogulīti, pasaki
Patiesīgi, pareizi:
Vai visskaistākā es viena
Pasaulē kā gaiša diena?»
Špoguiis teic — nav tam spīts:
«Esi skaista, veltīgs strīds;
Bet, bez gražošanās liekas,
Tur, kur mežs ar mežu tiekas,
Tur, kur milžu mājvieta,
Dzīvo tā, kas skaistāka.»
Tad nu care dusmu rīksti
Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti
Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»
Meiča viņai atzinās —
Tā un tā. Tad care ļaunā,
Draudot sodā gāzt un kaunā,
Piespieda (vai nāve klāt!)
Cara meitu nomaitāt.
Reiz, pie loga sēdot, bija
Cara meitai jāvērpj dzija;
Viņa brāļus gaidīja.