Pikti rēja. Daiļā skatās:
Melna sieva sētā platā
Nāk kā ubagojot, draud
Sunim tā ar nūju. «Klau,
Vecmāmiņa, esi droša,»
Meita sauc pa logu moža,
«Iešu suni savaldīt,
Maizi došu tev tūlīt.»
Viņai atbild Melnūksnainā:
«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,
Tas nolādēts briesmonis
Mani gandrīz apēdis.
Redzi, kā šis sēc bez ziņas!
Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas
Roka maizes donu tver,
Bet, kad durvis vaļā ver,
Suns pie kājām viņai spiežas,
Grib, lai prom no vecas griežas
Tikko tā sāk tuvoties,
Suns, vai zvērā pārvērties,
Vecai pretī. «Ko šis domā?
Negulējis, ļaunā omā,»
Daiļā brīnīdamās spriež.
«Satver!» Viņa maizi sviež.
Ubadzei tiek dona rokās.
Tā nu līdz pat zemei lokās:
«Lai tev dieviņš laimi ver;
Arī tev ko došu — tver!»
Un pie cara meitas lāsots,
Piebriedis, kā zeltā krāsots
Lido ābolītis košs …
Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .
Cara meita viegli palec,
Veikli satver. «Skumjas galē,
Dārgumiņ, nu auglī kod,
Paldies tev, ka maizi dod.»
Teju vecā runu beidza,
Paklanījās, pazust steidza.
Cara meitai priekšnamā
Suns skrien līdz un žēlumā
Viņā skatās, baigi kaukdams,
It kā palīgu sev saukdams,
It kā tiektos pasacīt:
«Nomet!» Viņas roka slīd,
Maigi glāstot spalvu cietu.
«Nu, Sokolko, kas par lietu?
Guli!» Un tā iekšā iet,
Aizver visas durvis ciet,
Pretī logam sēstas pati