Ābolam vien pievēršas —
Kā tas smaržīgs sārtojas,
Kā tas pārpilns sulas svaigas,
Apņemts zelta vizmas maigas,
It kā medū izmērcēts,
Sēkliņas pat cauri redz!
Gan tā pagaidīt vēl lēma
Pusdienas, bet rokās ņēma
Ābolu, jo nespēja
Kāri uzveikt, — pielika
Tad pie sārtām lūpām viņu,
Nogaršoja gabaliņu …
Pēkšņi vaigus bālums klāj,
Pēkšņi mana: sirds jau stāj.
Gura baltā roka slaida,
Sārto augli vaļā laida,
Stingām acu zīlītēm
Jau turpat zem svētbildēm
Galva tai pret solu slīga,
Kļuva klusa, nekustīga …
Tuvāk liecās novakars,
Trokšņains mājās brāļu bars
Atgriezās no siru gaitām.
Izskrien suns, ap viņiem skraida
Gaudo, pagalmā tos sauc,
Rāda ceļu. «Labi nav,»
Brāļi runā, «bēda sāja
Sagaidāma.» Tuvāk jāja.
Ieiet. Šausmas. Suns pa tam
Tūdaļ pietek ābolam,
Riedams satver to, sāk rit.
Tikko norij — zemē krīt
Un ir beigts. Jā, auglis glīts,
Bijis indes piepildīts.
Stāv pie cara meitas beigtās
Brāļi bēdās neizteiktās,
Visiem galvas lejup līkst,
Visi svētā lūgsnā slīgst…
Tad no sola viņu slēja,
Šķirstam tērpa, apceiēja,
Kā to bedīt; pēkšņi redz:
To kā sapņa spārni sedz,
Viņas seja svaigā, klusā
Šķiet kā iegrimusi dusā.
Gaidīja trīs dienas. Bet —
Viņa sapni nepamet!
Tad, kā klājas, apsvētīja,
Kristālšķirstā ieguldīja
Cara meitu mirušu,