Ko par Tukšo kalnu sauca,
Un, kad pusnakts turpu trauca,
Sešus stabus ieraka,
Ķeta važām piekala
Šķirstu, cik vien cieši spēja;
Vēl visapkārt sētu slēja;
Tad, pret māsu pavērsies
Un līdz zemei noliecies,
Teica vecākais: «Nu dusi,
Daiļā, pēkšņi izdzisusi,
Ļaunums tevi uzveicis,
Garu pieņems debesis.
Mums tu biji mīlējama,
Iecerētam sargājama;
Bet nevienam netiki —
Tagad šķirstam piederi.»
Tanī dienā care ļaunā
Gaidu satraukumā jaunā
Spogulīti satvēra
Un, kā vienmēr, jautāja:
«Teic, vai skaistāka es viena,
Sārta, balta kā neviena?»
Spogulis tai atbild tā:
«Tu par visām skaistākā,
Esi pati saules diena,
Sārta, balta kā neviena.»
Pa to laiku negurdams
Līgavainis meklēdams
Jāj pa pasauli, cik jauda, —
Daiļās nav! Viņš rūgti rauda,
Ļaudis palīgos sev lūdz,
Visiem pasākums šķiet grūts;
Daži tieši acīs smejas,
Citi steigšus novērš sejas.
Beidzot lēma jauneklis,
Ka tam saulei jāteic viss.
«Mīļā saule, tu, kas staigā
Visu gadu debess vaigā,
Tveici ved aiz puteņiem,
Skati mūs no augstumiem,
Remdē manu dienu ļauno,
Teic — vai cara meitu jauno
Kaut kur neslēpj mežs vai lauks?
Es tās līgavainis.» — «Draugs,»
Viņam atbild saule pati,
«Daiļo neredz mani skati,
Dzīvo vidū nava tās,
Bet lai mēness pamanās,
Varbūt savā valstī matīs,