52104.fb2
Reiz dzīvoja pops Pietapiere,
Apaļš kā taukos niere.
Pagājās pops pa tirdziņu,
Lūkodams lētāku teķi vai zirdziņu.
Pretī Muļķa Antulis nāk,
Iedams, kurp kājas aiziet māk.
Pakliedz šis popam: «Sveiks, bārda!
Ko tad tu, tēv, tik agri esi slējies?
Ko meklēt skrēji?»
Pops atbild bez lieka vārda:
«Kalps man vajadzīgs — dūšīgs, ne mirējs —
Namdaris, staļļa vīrs, azaida virējs.
Kur tādu puisi lai sadabū,
Puslīdz lētu un palabu?»
Antulis saka (nav bēda,
Ja babuļos balandas ēdam):
«Tev izkalpot, cienīgtēv, esmu ar mieru
Par trim knipjiem gadā tev pa pieri;
Bet maltītei liec man plānputru priekšā,
Tā der manām iekšām.»
Pops domīgi bārdu raustīja
Un pietaino pieri taustīja:
Ej tu zini, cik stipri
Tādi kalpa knipji!
Taču, cerot uz «gan jau» un «varbūt»,
Sacīja: «Labi. Būs abiem mums lētāk.
Nāc padzīvo laiciņu manā sētā,
Rādi savu čaklumu un raženu darbu.»
Sāk dzīvot Antulis popa namā,
Ne sūdzas, ne kurn, ne likteni lamā;
Kviešus kuļ,
Uz salmiem guļ,
Par pieciem plānputru smalsta,
Par deviņiem labības birkavus valsta.
Rītos līdz gaismai jau viss viņam apdarīts:
Zirgi sen ilksīs, lauks aparts, un labdarim
Popam, kas gulšņā vēl atmiedzi saldā,
Brokastis garšīgas uzliek viņš galdā —-
Pat noloba oliņai čaumalu! —
Un aizsteidzas aši uz pļavmalu.
Cienmāte Antuļi liela un slavē,
Mācītājmeitai viņš garlaiku kavē;
Mazulis Antuļi saukā par tētiņu,
Jo bērnu viņš pašūpo, steigdams uz klētiņu
Vai nākdams ar pakaišu nastu;
Pat suns viņam vēlīgi luncina asti.
Vien pops nevar Antuļi ieredzēt,
Kaut nava tik strādīgs vēl pieredzēts;
Ne vārdiņa laipna pops nesaka tam,