Par atmaksu bieži pops domāt sāk.
Laiks steidzas. Gads nolīgtais galā nāk.
Ne kumoss, ne malks popam nelien vairs mutē,
Nav miega, sāk piere jau nelabi kutēt.
Beidzot pops pastāsta sievai par līgumu.
Ko te nu darīt? Kā apiet ar līkumu?
Sievām prāts acīgs,
Uz visādām viltībām nadzīgs!
Cienmāte pieceļas spilvenos sēdus
Un saka: «Es zinu, kā atvairīt bēdu:
Liec darāmu Antulim darbu tik grūtu,
Ka spējams tas nav, bet lai padarīts būtu.
Tā savu pieri tu glābsi no grāviena,
Tiksi no Antuļa vaļā uz rāviena.»
Popam ap dūšu kļūst možāk,
Sāk viņš jau uzlūkot Antuļi drošāk,
Un raugi — balss viņam sparīgi skan tūlīt:
«Panāc nu šurpu, mans krietnais kalps Antuļi!
Klausies: no velniem man dvēseļu maksa
Nākas līdz nāvei — pēc augstākās takses.
Ienākums labs, tikai velni nav labākie radi:
Parādā man jau par septiņi gadi.
Kad būsi izstrēbis savu plānputras kubliņu,
Tad aiztec uz elli
Un ņem priekšā to velna zelli,
Parādu piedzen līdz pēdējam rublim.»
Antulis nesāka veltīgu strīdiņu,
Iestrēba putru un jau pēc brītiņa
Staigāja gar jūras malu
Un mērcēja ūdenī virves galu,
Grodus riteņus griezdams
Un putas pa liedagu šķiezdams.
Izbrida vecais velns no dzelmes seklē:
«Ko tad tu, Antuļi, te mūsmājās meklē?» —
«Āre, griezīšu tagadiņ visu jūru grīstē,
Lai jums, velniem, vēderi pušu plīstu!» —
Vecais velns, to dzirdot, noskuma ļoti:
«Saki, lūdzams, — par ko gan tik bargi mūs sodi?»
«Tu vēl vaicā? Jūs, nešķīstie gari,
Nodevas nenesat jau septiņi pavasari!
Tagad reiz likšu jums, velniem, trūkties!»
Vecais velns sāka lūgties:
«Klau, Antulīt! Negriez tu jūru grīstē!
Atdosim parādu itin drīz tev.
Tūdaļ teikšu, lai mazdēls nāk,
Viņš labāk rēķināt māk.»
Antulis domā: «Gan puiku es tīšu ap īkšķi!»
Drīz iznirst jau velnēns 110 dzelmes ar blīkšķi
Un iesāk tik ņaudīgā balsī, ka žēl: