Teic — kas tās par nodevām, ko tu te meklē?
Nav dzirdēts par tām mūsu peklē.
Mūžu nav gadījies brīnums tāds,
Ka no velniem nodevas vāci
Rādās, ka aplam tu nācis mūs aprāt,
Tomēr mēs maksāsim nodevas labprāt,
Tikai ar norunu vienu —
Ja lēnāk par tevi es skrienu.
Laidīsim abi apkārt ap jūru:
Kurš pārskries pirmais, ņems nodevu pūru;
Maiss pa to laiku būs piebērts.»
Antulim smīnā plaksts viltīgi pievērts:
«Niekkalbi, neliec jau pasaulei smieties!
Ar pašu Antuļi šis iešot skrieties!
Pagaidi, pasaukšu mazo brāli,
Ir tas tevi noskries kā cāli.»
Antulis paiet pa mežu, pa āri,
Saķer sev maisā zaķēnu pāri.
Atgriezies, izceļ viņš vienu aiz ausīm:
«Tagad, brāl mazais, ap jūru tu šausi!
Šis nabaga velns te grib skrieties ar mani.
Parādi viņam, kā skrien mūsu gaigalu gani!
Viens, divi, trīs! Laid nu vaļā ļekasl»
Un zaķis jau nozūd uz meža tekas.
Velnēns skrien apkārt ap jūru,
Rausdams no pieres pilienus sūrus.
Ceļš viņam nav visai īss,
Tomēr skrējējs atgriežas drīz —
Aizelsies, izkāris mēli, purns gaisā.
Viņš cerēto balvu jau saņemt taisās,
Bet ierauga sāncensi Antulim klēpī!
Tas brālīti glauda un teic: «Manu Jēpīt,
Tu noskrējies, nabadziņš, esi un paguris!
Tec nu, brāl, krūmos un brītiņu pagūli!»
Velnēns vai mēms:
Tomēr pirmais te galā tas ķēms!
Kaunā iemiedzis asti un pūzdams, cik jaudas,
Elš: «Aiziešu tūdaļ pēc nodevu naudas.»
Ellē vectēvam sauc: «Lai skan nelaimes zvani.
Mazais Antulēns noskrēja mani!»
Vecais velns sāka pakausi kasīt un domāt,
Bet Antulis, svilpodams nebēdņa omā,
Virvi jo garāku garumā rieš
Un jūru bez mitas grīstē griež,
Ka velniem nekur vairs glābties.
Steidz mazdēls atkal no dzijuma rāpties:
«Rimsties, Antuļi! Nodevas dabūsi.
Vecais jau grābā pa pekles skabūzi.»
Tā velnēns sāk čalot jautri.