Kurš tālāk aizsviest jaudās,
Tas lai ņem nodevas naudā un graudā.
Nu? Baidies izmežģīt delnu?
Ko gaidi?» — «Es gaidu to mākoni melno.
Uzmetīšu tavu šautru tur augšā
Un sākšu jūs, sātanus, taukšēt.»
Iztrūkās velnēns un skrēja pie vecā
Stāstīt, kāds atvēziens Antuļa plecam.
Bet Antulis atkal sāk virvi vicināt,
Draud pašus pekles pamatus tricināt.
Steidz velnēns: «Nu ko tu te plēsies?
Vari tās nodevas dabūt, ja spēsi …» —
«Nē,» saka Antulis, «nešķielē greizi!
Tagad būs mana reize.
Pats es noteikšu — ko un kā,
Likšu tev, paugainim, palēkāt!
Vai redzi tur ganībās ķēveni?
Cel plecos to gaļas lēveni
Un aiznes pusverstes. Ja spēsi,
Pats nodevas paturēsi;
Ja netiksi galā,
Stiep tūdaļ man nodevu maisu malā!»
Nabagā velns,
Pietvīcis gluži melns,
Zem ķēves līda,
Elsa un svīda,
No zemes pasvēra,
Divi soļi paspēra,
Uz trešo klupa un izstiepās pelēks kā pelni.
Bet Antulis sauc: «Ak tu muļķa velniņ!
Tu nespēji ķēveni panest ar rokām,
Bet es, palūk, kājstarpi stiepšu bez mokām.»
Tad Antulis jāšus zirgā lec
Un auļo kā vējš, cik vien tālu redz.
Velnēns pie vectēva skrēja ar kaunu,
Teica par Antuļa uzvaru jaunu.
Sanāca velni vagā,
Neko nevar darīt — jāmaksā ragā!
Iznesa pulkā pa gaisu
Antulim nodevu maisu.
Stenēdams soļoja Antulis mājās,
Pops, viņu ieraugot, pietrūkās kājās,
Glābiņu meklēt aiz cienmātes līda,
Sarāvās čokurā drebot uz grīdas.
Antulis atsēja nešļavai valgu,
Izbēra maisu un prasīja algu.
Atspiedās pops pret ieri
Un pastiepa pieri.
Pirmais knipis