Kaut kur zemē trej devītā,
Kādā valstī nepazītā
Valdnieks Dadons valdīja,
Ienaidniekus skaldīja.
Kaimiņus viņš apvainoja,
Visvisādi pazemoja,
Bet, kad sāka nosirmot,
Iegribējās atelpot,
Dzīvot rātnu miera dzīvi;
Taču ienaidnieki sīvi
Tagad viņu vajāja,
Lielu postu darīja.
Lai tiem droši pretī stātu,
Savu valsti apsargātu,
Nepieciešams, lēma cars,
Varens karavīru bars.
Pulkveži gan negulēja,
Tomēr maz ko līdzēt spēja:
Gaida dienvidos, bet, lūk,
Naidnieks rītu pusē brūk;
Atsit tos — no jūras jauni
Izkāpj ienaidnieki ļauni.
Valdnieks Dadons kaut vai raud,
Taču posts visapkārt draud.
Tāda dzīve ir par grūtu!
Un, lai palīdzību gūtu,
Griezās viņš pie zīlnieka,
Viedā zvaigžņu pētnieka.
Ziņnesi tam aizsūtīja —
Zīlnieks drīz pie cara bija,
Vāza vaļā maišeli,
Deva zelta gailīti.
«Uzsēdini šito gaili,»
Teica viņš, «uz torņa smailes;
Manējs zelta putniņš spožs
Vienmēr tevi sargās možs.
Ja būs tālu kara dimdi,
Tas uz smailes tupēs rimti,
Bet, ja naidnieks pulkos ies,
Tavai valstij tuvosies
Jeb vai citi posti sūri
Augs pār tavas zemes stūri,
Gailītis — kā pamodies —
Tūdaļ seksti gaisā slies,
Dziedāt sāks, ar spārniem pērsies
Un pret ienaidnieku vērsies.»
Cars teic paldies zīlniekam,
Sola zelta kalnus tam.
«Lai nav runāšana lieka,»