«Par šo gaili došu tev,
Ko vispirmo vēlies sev.»
Tā nu, smailē radis balstu,
Sāka gailis sargāt valsti;
Tikko kāds ar karu draud,
Modrais izlūks tūdaļ jaud,
Purinās un seksti slien,
Skatās turp, kur naidnieks lien,
Uzsauc, skaļi dziedādams:
«Vari valdīt gulēdams.»
Kaimiņiem pēc cara rosmes
Karu sākt vairs nebij drosmes;
Kur vien iebruka to bars,
Visur veica Dadons cars.
Valstī miers jau gadu, otru,
Gailis tup par sargu modru.
Bet te pēkšņi kādudien
Troksnis caru kājās slien.
«Cara tētiņ, tauta gaida,»
Karaspēku priekšnieks vaida,
«Valdniek, mosties! Bēda klāt!» —
«Kāpēc mani traucējāt?»
Viņam Dadons miegains saka:
«Ko? Vai bēda gan tik traka?»
Priekšnieks ziņojumu sniedz:
«Zelta gailis postu kliedz,
Visā zemē šaudās bailes.»
Cars pie loga — redz: uz smailes
Gailis kuļ ar spārneļiem,
Pagriezies pret austrumiem.
«Nav ko gaidīt: tūdaļ aši
Vīri zirgos! Knaši, braši!»
Pulku cars pret sauli met,
Princis vecākais to ved.
Gaiļa brēciens aprimstas.
Klusums. Valdnieks aizsnaužas.
Lūk, jau garām desmit ausmas,
Bet no kara nav ne jausmas.
Vai vēl cīnās? Kur un kas?
Caram zināms nav nekas.
Tikai gailis atkal sauc —
Otru pulku cīņā trauc.
Sūta Dadons dēlu jauno
Sakaut iebrucēju ļauno.
Atkal gailis apklust jau.
Atkal ziņu nav un nav.
Desmit rieti nomij ausmas, —-
Tautu gumda baiļu šausmas;
Atkal gailis smailē brēc,