Un pats cars pret saules ausmu
Aizved to. Kas būs? Nav jausmu.
Dienām, naktīm vīri iet,
Pārāk grūts šis gājiens šķiet.
Nav ne cīņas, nav ne dusas,
Neredz kapu vietas klusas
Valdnieks Dadons it nekur.
«Vai vēl ilgi jāiztur?»
Tā viņš prāto desmit dienas.
Beidzot — kalni priekšā slienas,
Un, kad klinšu grēdās stāj,
Zīda telts tam pretī māj.
Zaigo klusēšanā dīvā
Lepnā telts. Neviena dzīvā,
Apkārt tikai līķu bars.
Tūdaļ teltī ieiet cars …
Kādi baigi murgu tēli!
Viņa priekšā abi dēli,
Nometuši vairogus,
Dziļā nāves miegā dus.
Tie viens otru nokāvuši.
Zirgi, pļavā patikuši,
Treknus zāļu stiebrus šķin,
Asiņainu sūnu min …
Sāka cars tur vaidēt žēli:
«Manas bēdas! Mani dēli!
Abiem vanagiem ir gals!
Posts! Sauks mani nāves balss.»
Raudāja, kas raudāt jauda,
Kalni, lejas līdzi gauda,
Zemes dziļums, pušu šķelts,
Nodrebēja. Zīda telts
Pēkšņi vērās … Gaismas stari
Pašu Samahanas cari
Spožās rotās atklāja;
Viņa caram pamāja.
Un kā ūpis, sauli matot,
Rima cars, tai acīs skatot.
Lika aizmirst viņas balss,
Kāds ir abu dēlu gals.
Tad tā Dadonam kā sveicot,
Zemu paklanījās beidzot,
Viņam roku pasniedza.
Savā teltī ieveda,
Tur pie galda sēdināja,
Dzirdināja, ēdināja;
Kad vairs nejaudāja spēt —
Noguldīja atdusēt.
Sešu dienu virknē garā