Saldas burvestības māts,
Dadons dzīroja bez sāts.
Beidzot laiks bij doties mājās;
Slēja kara draudzi kājās,
To un jauno skaistuli
Veda cars uz dzimteni.
Tam pa priekšu runas skaļas
Steidza — auga tenkas, paļas.
Tuvojoties pilsvārtiem,
Tauta pulcējās ap tiem,
Pūlis drūzmējās par vari
Redzēt Dadonu un cari, —
Dadons sāka sveikas māt.. .
Pēkšņi skatās: tuvumā
Pūlī sirms kā gulbis — glītā,
Koši baltā cepurītē —
Gudrais zīlnieks, vecais draugs.
«Vesels, tēv!» šim Dadons sauks.
«Panāc tuvāk. Vai kas svarīgs?
Vai man ieteic kaut ko darīt?» —
«Valdniek,» atbild zīlnieks tam,
«Klāt ir brīdis rēķinam.
Atceries, par palīdzību
Apsolīji atlīdzību —
To, ko pirmo vēlēšos,
Tava cara vara dos.
Kā tu teici, tā nu dari —
Dod man Samahanas cari …»
Liels bij cara pārsteigums.
«Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?»
Jautā viņš, pret veci vēries,
«Liekas, velns ir tevī tvēries.
Kas tev īsti padomā?
Kauču apsolīju tā,
Pats tak mēru saprast vari.
Kāpēc vēlies tieši cari?
Neaizmirsti, kas es tāds!
Naudu ņem, ja kāro prāts,
Augstu kārtu, slavas mirgu,
Ņem no staļļa cara zirgu,
Kaut pusvalsts, ja gribi, dos.» —
«Tādas mantas nevēlos.
Tikai dāvini man viņu,
Samahanas daiļaviņu,»
Saka zīlnieks atbildē.
Nobāl cars: «Pie joda, nē!
Nedabūsi tu nenieka,
Visa tava runa lieka.
Prom, kamēr vēl laižu iet;