Večuks dzīrās nepiekāpties,
Bet no cariem labāk glābties;
Dadons zizli pacēla,
Tam pa pieri iezvēla —
Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja
Pilsēta, bet meiča smēja:
Hi-hi-hi un ha-ha-ha!
Grēka nebaidījās tā.
Cais, kaut uztraukts bij un īdzīgs,
Sāka smieties viņai līdzi.
Lūk, tie iebrauc pilsētā …
Pēkšņi ļaudis izbrīnā
Šķindu dzirdēja un gaili
Redzēja, tas torņa smaili
Atstāja un nolaidās,
Caram skaustā uzmetās —
Atvēzējās, galvā knāba,
Gaisos cēlās … Dadons slāba
Un no ratiem nokrita,
Nopūtās un nomira.
Care — tā jau pazudusi,
Kā nemūžam nebijusi…
Pasaka tik malds, bet mums
Tajā zīmīgs atzinums.
.