Dzīvoja vecais ar veceni savu
Pašā zilzaļganās jūras malā;
Dzīvoja apsūbu velēnu būdā
Trīsdesmit trejas gadskārtas līdzi.
Vecais ar vadu zvejoja zivis,
Veča palaikam kodaļu vērpa.
Iemeta vecais reiz jūriņā vadu —
Dūņas vien izvilka krastā;
Iemeta vadu viņš otru reizi —
Izvilka pilnu ar jūras zālēm;
Meta viņš vadu tresi lāgi
Un izvilka zivteli mazu —
Taču ne šādu vai tādu, bet zelta!
Sāk zelta zivtiņa zvejnieku lūgties,
Uzrunā skaidrā cilvēka balsī:
«Laid mani, veco vīr, atpakaļ jūrā,
Došu par to tev atmaksu labu;
Izvēlies, ko vien tu gribi.»
Sabijās vecais un brīnījās ļoti:
Zvejo viņš trīsdesmit trejus gadus,
Bet dzirdējis nebij, ka zivs spētu runāt!
Zeltaino zivtiņu laida viņš vaļā,
Sacīdams laipnus atbildes vārdus:
«Dzīvo vien vesela, zelta zivtiņ!
Atmaksas nevajag man it nekādas.
Peldi priecīga prom savā vajā,
Lai tevi šūpo jūriņa zaļā!»
Pārnācis mājās no zvejas,
Brīnumus stāstīja vecenei vecais:
«Šodien es izvilku zivteli mazu —
Nevis kaut kādu, bet zelta!
Zivtiņa runāja cilvēku mēlē,
Lūdzās, lai atpakaj jūrā laižot,
Solīja atmaksu dārgu man maksāt:
Varot es vēlēties, kas vien nāk prātā;
Nebij man dūšas atmaksu prasīt,
Tāpat vien palaidu zeltspuri jūrā.»
Veča, to dzirdot, izbāra veco:
«Esi gan tu man mujķis un stulbenis!
Nejēdzi atmaksu dabūt no zivtiņas!
Prasījis kauču vai jaunu sili —
Mūsējā, āre, jau galīgi pušu.»
Aizgāja vecais atkal pie jūras,
Skatās: jūra veļ raitāku vilni.
Sauktin sauc viņš zivtiņu malā;
Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:
«Ko tu, veco vīr, vēlies?»
Vecais klanījās zemu un sacīja:
«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!