Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:
Vajagot, āre, šai jaunu sili —
Mūsējā tiešām jau galīgi pušu.»
Zelta zivtiņa vecītim atbild:
«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!
Būs gluži jauna jums sile.»
Pārnācis mājās no jūras,
Ierauga vecenei jaunu sili.
Bet veča vēl negantāk rājas:
«Gatavais muļķis un stulbenis!
Izlūdzies tiešām viņš sili!
Vai tad no siles liels labums?
Skrien taču, nejēga, aši pie zivteles,
Klanies un lūdz vismaz istabu jaunu.»
Aizgāja vecais atkal pie jūras:
Jūra tumst pelēkā miglā.
Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,
Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:
«Ko tu, veco vīr, vēlies?»
Vecais klanījās zemu un sacīja:
«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!
Vecene mana vēl negantāk rājas,
Neliek ne mirkli man, vecim, miera:
Istabu prasa ķildīgā sieva.»
Zelta zivtiņa vecītim atbild:
«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!
Lai jau tā būtu: istabu dabūsiet.»
Pārnāca vecais pie velēnu būdas —
Nav vairs no būdas ne pēdu:
Istaba baļķu ar gaišiem logiem,
Ķieģeļu dūmenis balsināts korē,
Vārti no ozola dēļiem.
Sēž viņa veča pie vaļēja loga
Un baras, ka skan visa sēta:
«Kur gan vēl redzēts tāds muļķis un stulbausis!
Izlūdzies tiešām viņš, nejēga, istabu!
Skrien taču ātrāk pie zivteles, klanies:
Zemnieces kārtā vairs negribu palikt,
Gribu tikt muižnieces godā.»
Aizgāja vecais atkal pie jūras:
Jūra sāk nemierā bangot.
Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,
Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:
«Ko tu, veco vīr, vēlies?»
Vecais klanījās zemu un sacīja:
«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!
Vecene mana jau gluži bez prāta,
Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:
Zemnieces kārtā vairs negribot palikt,