Zelta zivtiņa vecītim atbild:
«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās.»
Pārnācis mājās no jūras,
Ko gan viņš ierauga? Kungu namu!
Lievenī lepni stāv viņa veča —
Bezrocī dārgā no sabuļu ādām,
Galvā košs brokāta lakats,
Pērļu virkne ap kaklu,
Zelta gredzeni pirkstos,
Sarkani zābaki kājās.
Aptek šo mudīgi kalpi;
Viņa tos sit un aiz matiem vazā.
Saka tad vecais vecenei savai:
«Sveika nu, lielmāt, muižniece cienīgā!
Rādās, ka tagad tev darīts pa prātam.»
Vecene uzbrēca vecajam bargi,
Aiztrieca izmēzt zirgu stalli.
Pagāja nedēļa, pagāja otra,
Vecenei uznāk vēl neredzēts dulnums —
Dzen viņa veco pie zivtiņas atkal:
«Ej tu pie zivteles vēlreiz un klanies —
Negribu muižnieces kārtā vairs palikt,
Gribu tikt augstajā carienes godā.»
Vecītis nobijās, saķēra galvu:
«Vai tu, siev, traka vai driģenes dzērusi?
Soli tu nemāki paspert, nedz parunāt,
Kļūsi par apsmieklu veselai valstij.»
Vecene noskaitās nu gluži pikta,
Dusmās iecirta vecajam pļauku:
«Kā gan tu, vlžains zemnieks būdams,
Iedrīksties runāt man, muižniecei, pretī?
Taisies, ka tieci tūliņ uz jūru,
Citādi likšu, lai aizved ar varu!»
Aizgāja vecītis atkal pie jūras:
Tumst jau jūra un nemierā šņāko.
Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,
Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:
«Ko tu, veco vīr, vēlies?»
Vecais klanījās zemu un sacīja:
«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!
Atkal sāk dumpoties vecene mana:
Muižnieces kārtā vairs negribot palikt,
Gribot tikt augstajā carienes godā.»
Zelta zivtiņa vecītim atbild:
«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!
Notiks, kā vēlies! Būs vecene care!»
Pārnāca vecais pie vecenes mājās.
Ko? Cara pils jau patiešām tur priekšā!
Pilī viņš ierauga veceni savu,