Aptek šo bajāri, muižnieki cienā,
Kausā lej dzirkstošus aizjūras vīnus,
Uzkodām veča ņem rakstītu rausi;
Apkārt gar sienām stāv bruņota sardze,
Draudot zib garkātu cirīši plecos.
Redzēdams visu, nobijās vecais,
Klanās vecenei zemu jo zemu,
Sacīdams: «Sveika nu, cariene bargā!
Rādās, ka vienreiz tev dalīts pa prātam.
Veča uz veco pat nepamet skatu,
Tūdaļ liek dzīt viņu projām no acīm.
Saskrēja bajāri, saklupa muižnieki,
Izgrūda ārā pa kaklu pa galvu;
Durvis vēl dusmīgi sagrāba sardze,
Gandrīz vai sacirta veci ar cirvjiem;
Ļaudis, to redzot, izsmēja viņu:
«Pēriens tev pelnīts, nevīža vecais!
Mācība, nejēgam, laba uz laikiem:
Nekāp, kūm, kamanās, kuras nav tavas!
Pagāja nedēļa, pagāja otra,
Uznāca vecenei nedzirdēts neprāts —
Galmniekus sūta, lai atvedot viru.
Sadzina veco, atveda pilī.
Negantā vecene vecajam saka:
«Ej tu pie zivteles vēlreiz un prasi:
Negribu carienes godā vairs palikt,
Gribu būt valdniece pasaules jūrās,
Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs,
Lai zelta zivtiņa pati man kalpo,
Vienmēr lai ir man pie rokas.»
Neiedrīkstējās vecītis atteikt,
Pietrūka dūšas pat vārdu bilst pretī.
Aizgāja vecītis atkal pie jūras,
Skatās: jūrā milzt melna vētra,
Baismīgi viļņi bango pret krastu,
Kaukdami viesuļi brāžas pa gaisiem.
Sauktin sauc vecais zivtiņu malā,
Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:
«Ko tu, veco vīr, vēlies?»
Vecais klanījās zemu un sacīja:
«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!
Ko ar to veceni trako man darīt?
Carienes godā jau negrib vairs palikt,
Gribot būt valdniece pasaules jūrās,
Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs
Un lai tu pati šai kalpotu visur,
Vienmēr lai būtu pie rokas.»
Neteica zivtiņa itin ne vārda,
Tikai ar šļakstienu pasita asti