NU, TAGAD PAKLAUSIES!
Uz laukiem pie paša lielceļa stāv mājiņa — tu droši vien pats to būsi redzējis: tai priekšā puķu dārziņš, un ap to žogs no balti krāsotām latiņām ar zaļiem galiem. Turpat pie žoga uz grāvja malas pašā zaļākajā zālē nesen auga maza mārpuķīte. Saule viņu apspīdēja tikpat mīļi un silti kā lielās, krāšņās puķes dārzā, tāpēc viņa auga ne ar dienām, bet ar stundām. Drīz vien viņa bija pilnīgi atvērusi maigo, balti vizošo ziedu, kura lapiņas kā stari iekļāva dzelteno saulīti vidū. Mārpuķīte nedomāja par to, ka zālē viņu
neviens nesaskatīs, viņa tikai vienmēr grieza galviņu pret mīļo sauli, lakojās tanī un klausījās cīrulī, kas līksmi lirināja augstu
gaisa.
Mazā mārpuķīte jutās tik laimīga, it kā būtu lieli svētki, kaut gan bija tikai pirmdiena. Kamēr bērni sēdēja skolas solos un mācījās no grāmatām, mārpuķīte šūpojās uz zaļā kātiņa un mācījās no siltās saules un visas apkārtnes, cik laba ir dabas māte. Puķītei šķita, ka to visu, ko viņa izjūt, cīrulis skaidri un daiļskanīgi izsaka savā dziesmā. Viņa godbijībā lūkojās augšup uz laimīgo putnu, kurš varēja brīvi lidot un dziedāt, bet neapskauda to.
— Es taču visu redzu un dzirdu, — viņa sev sacīja. — Saule mani silda, vējiņš glāsta — es esmu bagātīgi apveltīta!
Iekšpus žoga slējās daudzas stīvas, dižciltīgas puķes. Jo mazāk smaržas tām bija, jo augstprātīgāk tās izturējās. Peo- nijas piepūtās, cik jaudāja, lai apjomā pārspētu rozes, it kā zieda lielums būtu pats svarīgākais. Tulpes labi apzinājās, cik viņām košas krāsas, un stāvēja taisni kā sveces, lai visi viņas varētu redzēt. Viņas nelikās manām mazo mārpuķīti aiz žoga, bet tā nenolaida no viņām acu un apbrīnā čukstēja:
— Cik viņas krāšņas un daiļas! Kāda laime, ka augu tepat tuvumā un varu jūsmot par viņas skaistumu! Ja tas cēlais putns, kas tik burvīgi dzied, laidīsies lejup, tad droši vien apmeklēs viņas.
Un patiešām — «liru, liru» atskanēja jau pavisam tuvu, un cīrulis laidās lejup. Taču nevis pie peonijām vai tulpēm, nē, viņš nolaidās zālē pie nabaga mārpuķītes, kura aiz prieka un pārsteiguma pavisam apjuka.
Putniņš dejoja pa zāli un dziedāja:
— Ak, cik zāle ir maiga! Un cik jauka šī puķīte ar zelta sirdi un sudraba tērpu!
Tiesa gan — zieda dzeltenais vidus laistījās kā zelts, un baltās ziedlapiņas ap to sudrabaini vizēja.
Cik laimīga jutās mārpuķīte! Cīrulis dziedāja viņai un atpūties atkal aizlidoja zilajās tālēs. Pagāja droši vien vesela stunda, iekams puķīte atjēdzās. Pusnokaunējusies un reizē dziļi ielīksmota viņa pameta skatienu uz puķēm dārzā. Tās bija redzējušas, kāds gods mārpuķītei piešķirts, tām vajadzēja saprast, ko jūt vienkāršā, pieticīgā puķīte. Taču tulpes slējās tikpat stīvi kā iepriekš, tikai bija pietvīkušas gluži sarkanas aiz dusmām. Peonijas savukārt bija sabozušās tik resnas, ka bail skatīties. Laime, ka viņas nevarēja parunāt, tad nu gan mārpuķīte būtu dabūjusi ko labu dzirdēt! Nabadzīte skaidri redzēja, ka lepnās puķes ir sliktā omā, un no sirds nožēloja, ka negribot aizvainojusi tās.
Tobrīd dārzā ienāca meitene ar asu un spožu nazi rokā. Viņa piegāja pie tulpēm un grieza citu pēc citas nost.
— Vai, — nopūtās mārpuķīte, — cik tas briesmīgi! Nu viņām gals klāt!
Sagriezusi lielu pušķi, meitene aizgāja. Mārpuķīte nopriecājās, ka aug grāvmalā un ir vienkārša un neievērojama. Kad saule norietēja, viņa sakļāva ziedlapiņas, iemiga un visu nakti sapņoja par brīnišķīgo putnu.
No rīta, kad puķe atkal svaiga un līksma izpleta baltās ziedlapiņas kā rociņas pretī gaismai un debesu zilgmei, viņa izdzirdēja putna balsi, bet cik skumji viņš dziedāja! Jā, nabaga cīrulim gan bija iemesls bēdāties — viņš bija noķerts un ielikts krātiņā, kas karājās pie vaļējā loga. Viņš dziedāja par to, kāda laime ir brīvi laidelēties apkārt, dziedāja par zaļajiem labības stiebriem tīrumā un par skaisto lidojumu uz stipriem spārniem dzidrā gaisā. Nelaimīgais putniņš! Viņu māca izmisums, smacēja šaurais krātiņš, kurā pat spārnus bija grūti pa- plivināt.
Mārpuķīte tik labprāt būtu viņam palīdzējusi, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņa nemanīja, cik saldi smaržoja zāle, cik silti spīdēja saule, neredzēja, cik balti vizēja viņas ziedlapiņas. Viņa varēja domāt vienīgi par sagūstīto putniņu, kura labā nespēja neko darīt.
Pēkšņi no dārza iznāca divi puikas. Vienam bija rokā nazis, spožs un ass, līdzīgs tam, ar ko meitene bija griezusi tulpes. Abi nāca taisni šurp pie mārpuķītes.
— Te mēs varam izgriezt skaistu mauriņu cīrulim, — viens teica un apdurstīja ar nazi nelielu četrstūri ap mārpuķīti tā, ka viņa palika velēnas vidū.
— Izrauj to puķi! — otrs puika uzsauca, un mārpuķīte bailēs sarāvās. Ja viņu izrautu, tad viņa būtu pagalam, bet viņa tik ļoti gribēja palikt dzīva, lai tiktu kopā ar velēnu krātiņā pie sagūstītā cīruļa.
— Lai paliek, — pirmais atteica, — puķe te labi izskatās!
Tā mārpuķīte palika velēnā un nokļuva krātiņā pie cīruļa.
Nabaga putniņš skaļi gaudās par nolaupīto brīvību un sitās
ar spārniem pret krātiņa dzelzs stieplēm. Puķīte nespēja parunāt, nespēja pateikt mierinošu vārdu, lai kā gribēja. Tā aizritēja visa priekšpusdiena.
— Man nav ne lāsītes ūdens! — sūdzējās sagūstītais cīrulis.
— Visi ir aizgājuši un aizmirsuši mani. Mana rīkle ir izkaltusi un sūrst! Šķiet, manī ir reizē uguns un ledus, bet gaiss te tik smacīgs! Ak, man jāmirst, man jāpamet saulainais ars, svaigais zaļums un viss dabas skaistums!
Un viņš urbās ar knābīti vēsajā zālē, lai atveldzētos, tad pamanīja mārpuķīti, pamāja tai un sacīja:
— Arī tev jānovīst šeit, nabaga ziediņ! Ar tevi un šo zaļo velēnu viņi grib man aizstāt plašo pasauli, kas reiz man piederēja, ar šiem sīkajiem zāles stiebriņiem — raženos kokus birzīs un silos. Ak, tagad es redzu, cik daudz esmu zaudējis!
«Kaut es varētu viņu mierināt!» domāja mārpuķīte, bet nespēja pakustināt ne lapiņu. Taču smarža, kas izplūda no sīkā ziediņa, bija daudz stiprāka, nekā šīm puķēm parasti mēdz būt. To manīja arī cīrulis, un, lai gan viņš beidzās nost aiz slāpēm un savās ciešanās plucināja zāles stiebrus, puķi viņš neaiztika.
Biezēja krēsla, tomēr neviens vēl nebija pienācis, lai pasniegtu putnam lāsīti ūdens. Viņš izstiepa slaidos spārnus, krampjaini savicināja tos un žēli iečiepstējās. Mazā galviņa noliecās pār puķi. Cīruļa sirds bija lūzusi aiz ilgām un ciešanām. Arī puķe vairs nevarēja sakļaut ziedlapiņas kā iepriekšējā vakarā un laisties miegā, viņa vārgi nokāra galvu.
Puikas atcerējās cīruli tikai otrā rītā. Ieraudzījuši, ka cīrulis miris, abi sāka raudāt. Viņi raudāja rūgtas asaras un izraka glītu kapu, ko izrotāja ar ziediem. Beigto putniņu ielika skaistā, sarkanā kārbiņā, viņu vajadzēja karaliski apbedīt, šo nabaga cietēju! Kad viņš bija dzīvs, viņu piemirsa un lika viņam mocī
ties krātiņā, nu viņu visādi godinaja un apraudaja bez sava gala.
Bet velēnu ar mārpuķīti izmeta ārā ceļa putekļos. Neviens jau nezināja, ka mārpuķīte bija visvairāk jutusi līdzi nabaga cīrulim un tik ļoti gribējusi viņam palīdzēt.