REIZ BIJA divdesmit pieci alvas zaldātiņi, visi brāļi, jo izlieti no vienas alvas karotes. Galvas viņiem bija stalti izslietas, krūtis izriestas, un rokās viņi turēja šautenes. Svārki viņiem bija koši sarkani un bikses zilas. Pats pirmais, ko viņi šai pasaulē izdzirdēja, kad kārbiņai noņēma vāku, bija sauciens: — Alvas zaldātiņi! — Tā iesaucās mazs zēns un priekā sasita rokas. Šodien viņam bija dzimšanas diena, tāpēc tēvs viņam iedāvināja zaldātiņus. Zēns tūliņ sastādīja tos rindā uz galda. Visi izskatījās gluži vienādi, tikai divdesmit piektais mazliet atšķīrās no citiem: viņam bija tikai viena kāja, jo lējējam uz beigām bija aptrū- cies alvas. Taču zaldātiņš stāvēja uz savas vienas kājas tikpat stingri kā pārējie uz divām, un tieši viņš ir tas, kuru piemeklēja dīvains liktenis, par ko šai pasakā būs stāstīts.
97
Uz galda, kur zaldātiņus sarindoja, atradās daudz rotaļlietu, bet viskrāšņākā bija papīra pils. Pa lodziņiem varēja ielūkoties pils iekšienē un apbrīnot lepnu zāli. Pils priekšā mazi kociņi vērās spoguļa gabaliņā; tas bija ezers, pa to peldēja vaska gulbji un tīksminājās par savu atspīdumu. Viss izskatījās ļoti jauks, bet visjaukākā bija no papīra izgriezta meitene, kura stāvēja pils vaļējās durvīs. Viņas svārki bija varen plati, ap pleciem zila lentīte un uz krūtīm zelta spīdulis, tikpat liels kā viņas seja. Rokas viņa bija saslējusi augšup, jo bija dejotāja, un vienu kāju pacēlusi tik augsti, ka alvas zaldātiņš to nemaz
7 — Pasakas
nevarēja redzēt un tāpēc domāja, ka viņai arī esot tikai viena pati kāja.
«Tā man būtu piemērota sieva,» viņš sprieda, «tikai viņa ir pārāk smalka, jo dzīvo pilī, bet man ir vienīgi kārba, turklāt mēs tur esam divdesmit pieci vīri. Viņai tā nav īsti laba mājvieta. Tomēr iepazīties ar viņu es gribu.» Un viņš nogūlās visā garumā aiz šņaucamās tabakas dozes, kas atradās uz galda. Tā viņš varēja netraucēts lūkoties uz mazo dejotāju, kura joprojām stāvēja uz vienas kājas un nezaudēja līdzsvaru.
Kad pienāca vakars, visus pārējos alvas zaldātiņus salika kārbiņā un mājas ļaudis devās pie miera. Nu rotaļlietas sāka darboties: viņas rīkoja parādes un viesības, mūzikas kaste spēlēja gan brašus maršus, gan jautras dejas. Alvas zaldātiņi drasēja pa kārbu; viņi karsti vēlējās tikt ārā, lai piedalītos šai jandāliņā, bet nejaudāja pacelt kārbas vāku. Riekstu knaibles meta kūleņus, un grifele lēkāja pa tāfeli; bija tāds tracis, ka pat kanārijputniņš pamodās un sāka runāt līdzi, pie tam vēl pantos. Vienīgie, kas nelokāmi palika savās vietās, bija vien- kājis alvas zaldātiņš un mazā dejotāja. Viņa nemainīja savu graciozo stāju, viņš tikpat stingri turējās uz savas vienas kājas un nenolaida acu no meitenes.
Kad pulkstenis nosita divpadsmito stundu, tabakdozes vāciņš atsprāga vaļā. Tabakas gan tur nebija; no turienes izlēca melns velniņš, tāds mazs ērmiņš.
— Alvas zaldātiņ, — velniņš uzsauca, — neskaties tur, kur nevajag!
Taču alvas zaldātiņš izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējis.
— Nu, pagaidi, gan es tev rīt parādīšu! — velniņš piedraudēja.
Kad pienāca rīts un bērni piecēlās, viens nolika alvas zaldātiņu uz palodzes, un, vai nu tā bija caurvēja vaina, vai velniņa atriebība, tikai logs uzreiz atsitās vaļā — un alvas zaldātiņš nokrita lejā no trešā stāva. Tas bija drausmīgs kritiens. Viņš nokrita uz galvas, kāja palika gaisā, un durklis iestrēdza starp ietves akmeņiem.
Kalpone un mazais zēns tūliņ noskrēja lejā viņu meklēt, taču nevarēja ieraudzīt, kaut gan teju pat kāpa viņam virsū. Ja zaldātiņš būtu iesaucies: «Te es esmu!» — tad viņu gan būtu atraduši, bet viņam šķita, ka mundierī tērptam zaldātam neklājas klaigāt.
Sāka līt; lāses krita cita par citu prāvākas, kamēr beidzot uznāca īsta lietusgāze. Kad tā pārgāja, zaldātiņu pamanīja divi puikas.
— Re, kur alvas zaldātiņš! — viens iesaucās. — Pavizināsim viņu laiviņā!
Viņi izlocīja no avīzes strēmeles laivu, iesēdināja zaldātiņu iekšā, un viņš brauca pa noteku lejup. Puikas skrēja blakus un plaukšķināja rokas. Pasaulīt, kādi milzu viļņi bija notekā un kas par straumi! Nu jā, bija jau arī dūšīgi lijis. Papīra laiviņa svaidījās augšup — lejup un palaikam tik strauji sagriezās, ka zaldātiņam reiba galva. Taču sejā viņam nemainījās ne vaibsts, viņš skatījās taisni uz priekšu un turēja šauteni rokā.
Pēkšņi laiva paslīdēja zem tilta; nu sametās tikpat tumšs kā zaldātiņu kārbā.
«Kur nu es nokļūšu?» viņš bažījās. «Jā, jā, pie visa vainīgs tas mazais velniņš! Ak, bet, ja tā daiļā meitene sēdētu pie manis laivā, tad varētu būt vēl desmit reizes tumšāks!»
Te pie viņa piepeldēja liela ūdensžurka, kura mājoja zem tilta.
— Vai tev pase ir? — viņa uzsauca. — Parādi pasi!
Bet alvas zaldātiņš klusēja, tikai ciešāk satvēra šauteni. Laiva traucās uz priekšu un žurka tai pakaļ. Vī, cik nešpetni viņa klabināja zobus un sauca zāļu stiebriem un salmiem, kurus ūdens rāva līdzi:
— Turiet viņu, turiet, viņš nesamaksāja muitu un neuzrādīja pasi!
Taču straume aizvien pieņēmās spēkā. Alvas zaldātiņš jau varēja saskatīt dienas gaismu, brauciens zem tilta tuvojās beigām, bet viņš dzirdēja arī savādu šalkšanu un krākšanu, kas pat drosmīgai sirdij liktu nodrebēt. Noteka otrpus tilta gāzās iekšā lielā kanālā. Zaldātiņam tas bija tikpat bīstams brauciens kā mums pa varenu ūdenskritumu.
Viņš bija kanālam tik tuvu, ka laivu apturēt vairs neva- reja, tā šāvās tik tālāk. Tomēr zaldātiņš palika nelokāms, viņš pat aci nepamirkšķināja draudošo briesmu priekšā. Laiva apgriezās trīs četras reizes riņķī un piesmēlās pilna līdz malām. Skaidrs, ka tā nogrims. Zaldātiņš stāvēja ūdenī līdz kaklam, papīrs atrisa aizvien jo vairāk. Nu jau ūdens gāja zaldātiņam pāri galvai, un viņš atcerējās mazo dejotāju, kuru nu vairs nekad neredzēs.
Papīrs izjuka, zaldātiņš grima dzelmē, bet tai pašā mirklī viņu aprija liela zivs.
Vī, cik zivs iekšienē bija tumšs! Tur bija vēl tumšāks nekā zem notekas tilta, turklāt pavisam maz telpas. Tomēr alvas zaldātiņš arī šeit palika nelokāms: viņš nedomāja sarauties un gulēja, izstiepies visā garumā ar šauteni rokā.
Zivs šaudījās šurpu turpu, raustījās, lēkāja, spārdījās, bet pēc laiciņa aprima. Iestājās miers. Pagāja vēl krietns laika sprīdis, tad pēkšņi atspīdēja spilgta gaisma un kāds iesaucās:
— Alvas zaldātiņš!
Zivs bija noķerta, aiznesta uz tirgu, pārdota un nonākusi virtuvē, kur to virēja uzšķērda ar asu nazi. Viņa satvēra zaldātiņu ar diviem pirkstiem un ienesa istabā, lai visi aplūko šo ievērojamo vīru, kas veicis ceļojumu zivs vēderā. Zaldātiņš gan nemaz nedomāja lepoties ar šo dēku. Viņu nolika uz galda, un re, notiek gan vēl brīnumi šai pasaulē! Viņš bija nonācis tai pašā istabā, kur agrāk bijis, redzēja tos pašus bērnus, uz galda atradās tās pašas rotaļlietas, arī lepnā pils ar daiļo dejotāju. Viņa joprojām stāvēja uz vienas kājas un turēja otru augsti paceltu. Zaldātiņš jutās tik aizkustināts, ka būtu varējis raudāt alvas asaras aiz prieka, bet tā jau nepieklājās. Viņš tikai lūkojās dejotājā un dejotāja — viņā, bet ne viens, ne otrs neteica ne vārda.
Pēkšņi kāds no mazajiem puikām paķēra zaldātiņu un ne aiz šā, ne aiz tā iesvieda viņu kamīnā, kur liesmoja malka. Nekāda iemesla puikam nebija, droši vien tā bija tabakdozes velniņa atriebība.
Nu alvas zaldātiņš stāvēja spoži apgaismots; viņš juta krūtīs neizturamu kvēli. Vai to radīja uguns vai mīlestība uz mazo dejotāju, to viņš nezināja. Viņš lūkojās dejotājā, dejotāja lūkojās viņā, un viņš aptvēra, ka sāk kust, tomēr aizvien
vēl stāvēja nelokāms ar šauteni rokā. Te vērās kādas durvis, caurvējš sagrāba dejotāju, viņa taisnā ceļā ielidoja kamīnā pie alvas zaldātiņa, gaiši uzliesmoja un mirklī izplēnēja. Zaldātiņš sakusa vienā pikā, un, kad kalpone otrā dienā grāba no kamīna pelnus ārā, tad atrada tikai mazu alvas sirdi. No dejotājas bija palicis pāri vienīgi zelta spīdulis — un tas pats sadedzis ogļu melns.