TĀLU NO ŠEJIENES, tur, uz kurieni aizlido bezdelīgas, ziemai pienākot, dzīvoja kāds ķēniņš, kam bija vienpadsmit dēlu un viena meita — Elīza. Visi vienpadsmit prinči ar zvaigzni uz krūtīm un zobenu pie sāniem gāja skolā: viņi rakstīja ar dimanta grifelēm uz zelta tāfelēm un tikpat labi mācījās no galvas, kā lasīja no grāmatas; tūliņ varēja redzēt, ka tie ir prinči. Viņu māsa Elīza sēdēja mājās uz spoguļstikla soliņa un skatījās bilžu grāmatu, par kuru bija samaksāts ar pusi ķēniņa valsts.
Jā, šiem bērniem klājās ļoti labi, bet vienmēr tā nebija lemts.
Viņu tēvs, tās zemes ķēniņš, apprecēja ļaunu ķēniņieni, kurai pabērni nemaz nebija pa prātam; to jau varēja labi manīt pašā pirmajā dienā. Visā pilī bija lieli svētki; bērni rotaļājās, kad viņiem nāca ciemiņi, un parasti viņi tad saņēma visas kūkas un ceptus ābolus, kas palika pāri no mielasta, bet šoreiz ķēniņiene iedeva tasītē iebērtas smiltis un teica, lai iztiekot ar tām pašām.
Pēc nedēļas viņa aizveda mazo Elīzu uz laukiem pie kādiem zemniekiem, un nebija ilgi, kad viņa sastāstīja ķēniņam tik daudz melu par nabaga prinčiem, ka viņš nelikās vairs par tiem ne zinis.
— Lidojiet projām plašā pasaulē un meklējiet paši sev barību! — sacīja ļaunā pamāte. — Lidojiet kā lieli putni, bez dziesmām! T
Taču tik daudz ļauna viņa nespēja nodarīt, cik gribēja: prinči pārvērtās par vienpadsmit skaistiem meža gulbjiem. Dīvaini iekliegušies, viņi izlidoja pa pils logiem un aizlaidās tālu pāri parkam un mežam.
Bija agrs rīts, kad viņi sasniedza to māju, kur istabā gulēja viņu māsa Elīza; gulbji laidelējās pār jumtu, staipīja garos kaklus un sita spārnus, bet neviens neko neredzēja un nedzirdēja. Viņiem vajadzēja atkal doties tālāk plašajā pasaulē, viņi pacēlās augšup līdz mākoņiem un lidoja pāri lielam, tumšam mežam, kas sniedzās līdz pat jūras krastam.
Nabaga mazā Elīza rotaļājās zemnieku istabā ar zaļu lapu, citu rotaļlietu nebija; viņa izdūra lapā caurumu un skatījās pa to uz sauli, tad viņai šķita, ka redz savu brāļu dzidrās acis; ikreiz, kad siltie saules stari skāra meitenes vaigus, viņa atcerējās brāļu glāstus.
Dienas vienmuļi ritēja cita pēc citas. Kad vējš šāvās caur kuplajiem rožu puduriem mājas priekšā, tad čukstēja rozēm: — Kas var būt skaistāks par jums? — Bet rozes kratīja galvas un sacīja: — Elīza ir skaistāka. — Un tā bija skaidra patiesība, ko rozes sacīja.
Kad Elīzai apritēja piecpadsmit gadu, viņai bija jāatgriežas mājās. Bet, kad ķēniņiene ieraudzīja, cik meitene skaista, viņu pārņēma dusmas un niknums. Labprāt viņa būtu Elīzu pārvērtusi par meža gulbi kā viņas brāļus, bet neiedrošinājās, jo ķēniņš gribēja redzēt savu meitu.
Agri no rīta ķēniņiene iegāja vannas istabā, kas visa bija no marmora un rotāta ar mīkstiem spilveniem un krāšņām segām. Viņa ienesa tur trīs krupjus, noskūpstīja tos un teica pirmajam:
— Uzsēdies Elīzai uz galvas, kad viņa nāks mazgāties, lai viņa kļūst tūļīga tāpat kā tu! Uzsēdies viņai uz pieres, — ķēniņiene teica otrajam, — lai viņa kļūst neglīta kā tu un lai pašas tēvs viņu nepazīst! Atdusies pie Elīzas sirds, — ķēniņiene iečukstēja trešajam, — lai viņai tur iemājo ļaunas domas un moka viņu!
Tad pamāte ielaida krupjus ūdenī, kas tūliņ kļuva zaļgans, pasauca Elīzu, izģērba viņu un lika iet mazgāties. Līdzko
Elīza iesēdās vannā, viens krupis uztupās viņai uz matiem, otrs uz pieres, bet trešais uzgulās uz sirds, taču Elīza šķita neko nemanām. Kad viņa izkāpa no vannas, ūdenī peldēja trīs sarkanas magones. Ja krupji nebūtu bijuši indīgi un raganas skūpstīti, tad būtu kļuvuši par rozēm, taču arī tagad tie bija pārvērtušies par puķēm. Meitene bija par krietnu un godīgu, lai burvestība ņemtu virsroku.
Kad ļaunā pamāte to redzēja, tad ieberzēja Elīzu ar valriekstu sulu, tā ka meitene tapa melni brūna, notriepa skaisto seju ar smirdīgu ziedi un sapinkoja kuplos matus. Skaisto Elīzu nevarēja vairs pazīt.
Ķēniņš, ieraudzījis neglīto meiteni, nobijās un teica, ka tā neesot viņa meita. Neviens negribēja Elīzu pazīt, tikai ķēdes suns un bezdelīgas, bet tie jau bija nabaga radījumi, kam te nekas nebija sakāms.
Elīza raudāja un domāja par saviem vienpadsmit brāļiem, par kuriem neko nezināja. Noskumusi viņa pameta pili un gāja augu dienu pāri laukiem un purviem, līdz sasniedza lielu mežu. Viņa pati nezināja, uz kurieni grib iet, tikai jutās bēdīga un ilgojās pēc brāļiem. Droši vien tie arī bija padzīti un klīda svešumā; viņa gribēja tos uzmeklēt.
Viņa nebija necik tālu mežā iegājusi, kad jau iestājās nakts; no ceļa viņa bija noklīdusi, tāpēc nogūlās mīkstajās sūnās un atbalstīja galvu pret koka stumbru. Mežā valdīja klusums, gaiss bija liegs un smaržīgs, pazarēs un sūnās kā zaļas uguntiņas laistījās simtiem jāņtārpiņu. Kad meitene lēni aizskāra kādu zaru, mirdzošie kukainīši bira lejup kā zvaigznītes.
Visu nakti Elīza sapņoja par saviem brāļiem: viņi rotaļājās atkal kā bērni, rakstīja ar dimanta grifelēm uz zelta tāfelēm un skatījās lielisko bilžu grāmatu, par kuru bija samaksāts ar pusi ķēniņa valsts. Tikai brāļi nevilka vairs uz tāfelēm nulles un svītras, bet rakstīja par drosmīgiem varoņdarbiem, ko paveikuši, par visu, ko redzējuši un piedzīvojuši, un bilžu grāmatā viss bija dzīvs: putni dziedāja, cilvēki izkāpa no grāmatas un sarunājās ar Elīzu un brāļiem, bet, kad vajadzēja pāršķirt nākamo lapu, tie salēca atpakaļ grāmatā, lai bildēs viss būtu nevainojamā kārtībā.
Kad meitene pamodās, saule jau stāvēja augstu; viņa gan to nevarēja redzēt, jo staltie koki bija biezi savijuši kuplos zarus, taču stari rotājās augšā kā virmojošs zelta pinums, zaļā lapotne smaržoja un drošie putniņi teju pat sēdās Elīzai uz pleca. Viņa izdzirdēja ūdens čalas — tie bija daudzie lielie strauti, kuri saplūda ezerā, kam gultni sedza visskaidrākā smilts. Protams, ap ezeru auga biezi krūmi, bet vienā vietā brieži bija izlauzuši platu stigu, un pa to Elīza nogāja līdz ūdenim. Tas bija brinum dzidrs; ja vējš nekustinātu koku zarus un krūmus, tad varētu domāt, ka tie uzkrāsoti uz ūdens — tik skaidri tur atspoguļojās katra lapa: tiklab tā, kurai saule spīdēja cauri, kā arī tā, kas atradās ēnā.
Kad Elīza ieraudzīja savu seju, tad stipri sabijās — tik tumša un neglīta tā bija —, bet, kad viņa iemērca rociņu ūdenī un paberzēja pieri, tad baltā āda spīdēja cauri. Viņa novilka drēbes un iegāja nomazgāties svaigajā ūdenī; skaistāka ķēniņbērna par viņu pasaule nebija redzējusi.
Atkal apģērbusies un sapinusi garos matus, viņa iesmēla saujā ūdeni no burbuļojošā avota un padzērās, tad devās dziļāk mežā, pati nezinādama, kurp. Viņa ieraudzīja mežābeli, kurai zari liecās lejup zem augļu nastas. Meitene paēdās mežābolus, palika balstus zem ābeles zariem un gāja viena dziļāk biezoknī. Te valdīja tāds klusums, ka viņa dzirdēja pati savus soļus, dzirdēja katru sausu lapiņu nočaukstam zem kājām; neviens putniņš nečivināja, neviens saules stars nevarēja izspiesties cauri biezajai, tumšajai lapotnei: augstie stumbri stāvēja tik tuvu cits citam, ka Elīzai, paraugoties uz priekšu, šķita, ka viņu ieslēdz blīvs baļķu žogs. Jā, te bija tāda vientulība, kādu viņa nekad nebija pazinusi!
Nakts satumsa gluži melna, pat neviens jāņtārpiņš nespīdēja sūnā, un Elīza noskumusi likās gulēt.
No rīta viņa devās tālāk un sastapa vecu sievu ar ogu grozu; vecīte pamieloja meiteni ar ogām. Elīza apvaicājās, vai ogotāja neesot redzējusi vienpadsmit prinčus jājam caur mežu.
— Nē, — vecā atbildēja, — bet vakar es redzēju vienpadsmit daiļus gulbjus ar zelta kroņiem galvās peldam lejup pa upes mierīgo straumi.
Un viņa pavadīja Elīzu līdz kādai kraujai; lejā meta līkumus upe, koki krastmalās stiepa slaidos, kupli lapotos zarus cits citam pretī. Kur koku garums neļāva zariem saskarties, tur koki bija izvilkuši vairākas saknes no zemes un turējās, pārliekušies pār ūdeni, savijuši zarus kopā.
Elīza atvadījās no vecās sievas un gāja pa straumei, kamēr upe izveda viņu plašā pludmalē.
Meitenes priekšā pletās visa varenā jūra, taču nebija redzama neviena laiva, nekur nerēgojās neviena bura. Kā nu tikt tālāk? Viņa vēroja neskaitāmos oļus krastā; ūdens tos visus bija noslīpējis apaļus. Stikli, dzelzs, akmeņi — visam, kas te saskalots, veidu bija piešķīris ūdens, kas taču daudz mīkstāks par Elīzas maigajām rokām.
— Tu plūsti nerimstošs aizvien uz priekšu un nolīdzini visas asās šķautnes, — meitene sacīja. — E^ gribu būt tikpat nepagurstoša! Paldies par jūsu mācību, dzidrie, nemitīgi plūstošie viļņi! Reiz, tā saka mana sirds, jūs mani aiznesīsiet pie maniem mīļajiem brāļiem!
Izskalotajās aļģēs bija vienpadsmit baltas gulbju spalvas, un Elīza salasīja tās vienkopus; uz tām bija lielas lāses — rasas pilieni vai asaras, to neviens nevarētu pateikt. Jūrmalā bija vientuļi, bet meitene nejuta vientulību, jo jūra pastāvīgi mainīja izskatu — dažās stundās tā paspēja pārmainīties vairāk nekā rāmie zemes iekšienes ezeri gada laikā. Ja uznāca liels, melns mākonis, tad jūra likās sakām: «Arī es varu izskatīties drūma,» — uzpūta vējš — un viļņi apvērsās balti, bet, kad mākoņi sārtojās un vēji atdusējās, tad jūra kļuva līdzīga rožu ziedlapai. Jūra spēja būt te zaļa, te balta, bet, lai cik mierīgi tā dusēja, pie krasta bija allaž manāma viegla kustība: ūdens liegi cilājās kā aizmiguša bērna krūts.
Kad saule tuvojās rietam, Elīza ieraudzīja lidojam šurp vienpadsmit meža gulbjus ar zelta kroņiem galvās; tie laidās cits aiz cita un izskatījās kā gara, balta lente. Elīza uzkāpa kraujā un paslēpās aiz krūma; gulbji nolaidās viņas tuvumā, plīkšķinādami lielos, baltos spārnus.
Līdzko saule iegrima jūrā, gulbju spalvas pēkšņi nokrita — un Elīzas tuvUmā stāvēja vienpadsmit skaisti prinči, viņas brāļi. Viņa skaļi iekliedzās aiz prieka. Lai gan brāļi bija stipri pārvērtušies, māsa tomēr viņus pazina, juta, ka tiem jābūt viņiem, apskāva un sauca tos vārdos. Brāļi nezināja, ko darīt aiz laimes, ieraudzījuši un pazinuši savu māsiņu, kura nu bija pieaugusi un kļuvusi daiļa. Viņi smējās un raudāja reizē, un drīz visiem bija skaidrs, cik pamāte bijusi ļauna pret viņiem.
— Mēs, brāļi, — sacīja vecākais, — lidojam kā meža gulbji, kamēr saule pie debesīm; līdzko tā noriet, mēs atgūstam cilvēku izskatu. Tāpēc vienmēr jāuzmanās, lai, saulei rietot, mums zem kājām ir cietzeme; ja mēs tobrīd atrastos augsti pie mākoņiem, tad, pārvērtušies par cilvēkiem, nokristu lejā un nosistos. Te mēs neuzturamies; viņpus jūras ir tikpat skaista zeme kā šī, bet ceļš uz turieni tāls, mums jālido pāri plašajai jūrai, un tanī nav nevienas salas, kur pārlaist nakti, tikai pusceļā kāds vientuļš, mazs klintsrags. Tas ir tik mazs, ka mēs varam uz tā patverties, tikai cieši kopā saspiedušies; kad jūra bango, tad ūdens gāžas mums pāri, bet mēs esam laimīgi arī par šādu atpūtas vietu. Tur mēs pārnakšņojam cilvēku izskatā; ja nebūtu šā klintsraga, tad mēs nekad nevarētu apmeklēt savu mīļo dzimteni, jo lidojumam vajag divas garākās dienas gadā. Tikai reizi gadā mums ir atļauts ierasties savā tēvzemē; mēs drīkstam te palikt vienpadsmit dienas un lidot pāri lielajam mežam, lai redzētu pili, kurā esam dzimuši un kur mīt mūsu tēvs, un augsto baznīcas torni kapsētā, kurā guldīta mūsu māte. Šeit mums šķiet, it kā puķes un krūmi ir mums rada, meža zirgi te auļo pa stepēm kā mūsu bērnībā, ogļdeģi dzied vecās dziesmas, kuru pavadībā mēs bērnībā dejojām. Te ir mūsu dzimtene, tā velk mūs uz šejieni, un te mēs esam atraduši tevi, mazā, mīļā māsiņ. Vēl divas dienas mēs drīkstam šeit palikt, tad mums jādodas pāri jūrai uz krāšņu zemi, kas tomēr nav mūsu tēvzeme. Kā lai paņemam tevi līdzi? Mums nav ne kuģa, ne laivas!
— Kā lai es jūs atbrīvoju no burvestības varas? — māsa raizējās.
Tādās sarunās pagāja visa nakts, viņi nosnaudās tikai dažas stundas.
No rīta Elīzu pamodināja spārnu šalkas, kad brāļi lidoja viņai pāri. Viņi bija atkal pārvērtušies gulbjos, meta lielus lokus un beidzot aizlaidās, tikai jaunākais brālis palika pie Elīzas; viņš noguldīja galvu māsai klēpī, un viņa glāstīja baltos spārnus; tā viņi pavadīja kopā visu dienu. Pievakarē atgriezās pārējie un, kad saule norietēja, kļuva atkal par cilvēkiem.
— Rīt mēs lidojam projām no šejienes un nedrīkstam agrāk atgriezties, pirms gads nav aizritējis, bet tevi mēs nevaram te pamest! Vai tev ir drosme doties mums līdzi? Mana roka ir pietiekami stipra, lai nestu tevi cauri mežam, vai tad par visiem kopā mums nebūs tik stipri spārni, lai pārnestu tevi pāri jūrai? — sacīja vecākais brālis.
— Jā, ņemiet mani līdzi! — Elīza atsaucās.
Visu nakti viņi pina tīklu no lokanajām kārklu klūgām un sīkstajiem meldriem, un tas bija liels un stiprs; Elīza apgulās uz tā, un, kad saule uzlēca un brāļi pārvērtās gulbjos, viņi satvēra tīklu knābjos un pacēlās augstu līdz mākoņiem ar savu mīļo māsu, kura vēl gulēja cietā miegā. Saules stari krita viņai taisni sejā, tāpēc viens gulbis lidoja viņai virs galvas, lai aizsegtu sauli ar platajiem spārniem.
Viņi bija tālu no cietzemes, kad Elīza pamodās. Viņai šķita, ka redz sapni, jo bija tik dīvaini just, kas viņu nes pa gaisu pāri jūrai. Viņai blakus bija nolikts zars ar sulīgām, nobriedušām ogām un saišķītis garšīgu sakņu; to visu bija pagādājis jaunākais brālis. Elīza pateicīgi uzsmaidīja viņam, jo pazina, ka tas ir viņš, kas lido virs viņas galvas un aizsedz sauli ar saviem spārniem.
Viņi bija tik augstu, ka pats* lielākais kuģis, kuru viņi lejā ieraudzīja, izskatījās kā balta kaija, kas guļ uz ūdens. Aiz viņiem slējās liels padebesis, tas izskatījās pēc kalna, uz kura Elīza un gulbji meta milzu ēnas; tik krāšņu gleznu viņa nekad nebija redzējusi, taču, kad saule pacēlās augstāk un padebesis palika aiz viņiem, virmojošā ēnu ainava izgaisa.
Visu dienu gulbji šāvās kā svelpjoša bulta un tomēr lēnāk nekā citreiz, jo viņiem bija jānes māsa. Sāka pūst skarbs vējš, pienāca vakars. Elīza bažīgi vēroja, ka saule tuvojas rietam, bet vientuļais klintsrags vēl nebija saskatāms. Viņai šķita, ka gulbji smagāk cilā spārnus. Ak, tā ir viņas vaina, ka brāļi lido lēnāk; līdzko saule norietēs, viņi kļūs par cilvēkiem, iekritīs jūrā un noslīks. Melns padebesis nāca aizvien tuvāk, mākoņi saplūda vienā vienīgā draudošā valnī, tas traucās uz priekšu teju pat kā lode, zibens sekoja zibenim.
Saule patlaban noslīga uz ūdensmalas; Elīzas sirds bailēs drebēja, gulbji šāvās lejup tik strauji, ka šķita krītam, bet tad izlīdzināja gaitu. Saule pa pusei iegrima jūrā — tikai tad Elīza ieraudzīja mazo klintsragu; tas neizskatījās lielāks par roņa galvu, kas izbāzta no ūdens. Saule grima tik ātri: nu jau tā atgādināja zvaigzni, un, kad Elīzas kāja sataustīja cietu pamatu, saule nodzisa kā pēdējā dzirkstele degošu papīru žūksnī. Brāļi rokrokā stāvēja ap māsu, vairāk vietas te arī nebija. Jūra sitās pret klintsragu un brāzās tam pāri kā lietusgāze, debesis laistījās liesmainās ugunīs, pērkona grāvieni sekoja cits citam, bet māsa un brāļi turējās kopā, cieši sakļāvušies.
Rīta krēslā gaiss bija skaidrs un rāms; līdzko saule uzlēca, gulbji ar Elīzu lidoja projām. Jūra vēl augstu bangoja; kad viņi bija pacēlušies gaisā, šķita, ka baltās putas uz melni zaļās jūras būtu miljoni gulbju, kas peld pa ūdeni.
Saulei paceļoties augstāk, Elīza ieraudzīja pa pusei gaisā peldošu kalnainu zemi ar spulgojošiem ledus blāķiem uz klintīm; starp tām slējās varbūt jūdzēm gara pils ar lepnām arkām citcitai pāri, zemāk līgojās palmu meži un krāšņi ziedi, lieli kā dzirnavu rati. Viņa jautāja, vai tā esot zeme, uz kurieni jālido, bet gulbji par atbildi purināja galvas, jo tas, ko viņa redzēja, bija fatamorgāna — māņu ainava, skaista, aizvien mainīga gaisa pils, uz kurieni nedrīkstēja doties neviens cilvēks. Kad Elīza ieskatījās ciešāk, kalni, meži un pils sabruka, to vietā pacēlās divdesmit lepnas, vienādas baznīcas ar staltiem torņiem un smailiem logiem. Viņai likās, ka tur skan ērģeles, bet tās bija jūras bangas. Nu viņi bija baznīcām pavisam tuvu, bet tās pārvērtās burukuģos, kas traucās projām; kad Elīza ielūkojās ciešāk, tad redzēja tikai jūras miglas blāķus, kas slīdēja pāri ūdeņiem. Jā, acu priekšā viņai bija mūžīgas pārmaiņas, bet tad beidzot viņa ieraudzīja īsto zemi, kurā vajadzēja nokļūt; tur slējās vareni, zili kalni ar ciedru mežiem, pilsētām un pilīm. Saule vēl nebija norietējusi, kad Elīza jau sēdēja pie lielas alas, kuras ieeja bija aizaugusi ar smalkiem, zaļiem vīteņiem; šķita, ka te būtu pakārti izšūti aizkari.
— Redzēsim, ko tu šonakt sapņosi, — sacīja jaunākais brālis, ierādīdams viņai guļvietu.
— Kaut es sapnī redzētu, kā varu jūs atbrīvot! — māsa atbildēja, un šī doma nedeva viņai mieru; sapnī šķita, ka viņa lido uz mānīgo gaisa pili. Tur viņu sagaidīja skaista un mirdzoša feja, kas reizē atgādināja veco sievu, kura bija Elīzu mežā pamielojusi ar ogām un pastāstījusi par gulbjiem ar zelta kroņiem galvās.
«Tavus brāļus var atburt,» feja sacīja, «bet vai tev pietiks drosmes un izturības? Ūdens ir mīkstāks nekā tavas maigās rokas, un tomēr tas nogludina akmeņus, bet tas nejūt sāpes, kuras jutīs tavi pirksti; tam nav sirds, tas necieš bailes un mokas, kuras būs jācieš tev. Vai redzi šo aso nātri, ko es turu rokā? Daudz tādu aug ap alu, kurā tu guli; tikai šīs un tās, kas aug kapsētā, ir derīgas — iegaumē to! Tās tev būs jāsaplūc, lai gan rokas svils un pirkstos būs tulznas; samīdi nātres ar kājām, tad dabūsi šķiedras, no tām tev jānopin vienpadsmit bruņukrekli ar garām piedurknēm. Uzmet tos vienpadsmit meža gulbjiem — tad burvības vara būs lauzta. Taču atceries, ka no tā brīža, kad šo darbu sāksi, tu nedrīksti runāt, kamēr tas būs pabeigts, kaut paietu vesels gads. Pirmais vārds, ko tu izteiksi tai laikā, iedursies kā nazis tavu brāļu sirdīs; viņu dzīvība ir uz tavas mēles. Iegaumē to!»
Un viņa aizskāra Elīzas roku ar nātri; tas bija kā uguns pieskāriens, un meitene pamodās. Bija gaiša diena, un cieši viņai līdzās atradās sapnī redzētā nātre. Elīza tūliņ izsteidzās no alas, lai sāktu darbu.
Viņa plūca ar maigajām rokām asās nātres, kas dzeldēja kā ar uguni; lielas tulznas dega uz pirkstiem un dilbiem, bet viņa pacieta visu ar prieku, ja vien varēja glābt brāļus. Viņa samīdīja dzeļošās nātres ar basām kājām un bez apstājas pina zaļās šķiedras.
Kad saule norietēja, pārnāca brāļi un nobijās, ka māsa mēma; viņi domāja, ka tā ir atkal kāda ļaunās pamātes burvestība, taču,r ieraudzījuši māsas rokas, saprata, ko viņa dara brāļu labā. Jaunākais brālis raudāja, un, kur uzkrita viņa asaras, tur Elīza nejuta sāpes, tur pazuda svilinošās tulznas.
Nakti viņa aizvadīja darbā, jo viņai nebija miera, iekams mīļie brāļi nav atbrīvoti. Visu nākamo dienu, kamēr gulbji bija projām, viņa sēdēja viena, bet nekad vēl laiks nebija tik ātri ritējis. Viens bruņukrekls bija jau gatavs, viņa sāka pīt otru.
Te kalnos atskanēja medību taure, un Elīzai sametās bail. Skaņas tuvojās, jau dzirdēja suņus rejam; meitene izbijusies iebēga alā, sasēja saplūktās un izkulstītās nātres kūlī un apsēdās uz tā.
Tūliņ no aizas lēkšus izskrēja liels suns, tam sekoja otrs un vēl trešais; suņi skaļi rēja, metās atpakaļ un drāzās atkal šurp. Pēc dažiem mirkļiem jau visi mednieki stāvēja pie alas, un skaistākais starp tiem bija tās zemes ķēniņš. Viņš pienāca pie Elīzas, jo nekad nebija skaistāku meiteni redzējis.
— Kā tu nokļuvi šeit, daiļais bērns? — viņš jautāja. Elīza papurināja galvu — viņa taču nedrīkstēja runāt, jo no klusēšanas bija atkarīga brāļu atbrīvošana un dzīvība. Rokas viņa paslēpa priekšautā, lai ķēniņš neredzētu tās.
— Nāc man līdzi, — ķēniņš sacīja, — te tu nevari palikt! Ja tu esi tikpat laba, cik skaista, tad es tevi ietērpšu zīdā un samtā, uzlikšu tev galvā zelta kroni, tu dzīvosi manā visgreznākajā pilī un valdīsi!
Un tad viņš uzcēla Elīzu zirgā; viņa raudāja un lauzīja rokas, bet ķēniņš teica:
— Es gribu tikai tavu laimi! Kādreiz tu man par to pateiksies!
Un viņš auļoja pāri kalniem, turēdams meiteni sev priekšā uz zirga, bet mednieki traucās nopakaļ.
Saulei rietot, viņi iejāja krāšņajā ķēniņa pilsētā, un ķēniņš ieveda Elīzu pilī, kur augstās marmora zālēs čaloja lielas strūklakas, kur sienas un griesti bija jauki izgleznoti, bet Elīza neko no tā visa neredzēja — viņa raudāja un bēdājās, un kā nedzīva ļāvās, lai viņu ietērpj greznās drēbēs, ievij pērles matos un uzvelk smalkus cimdus sadzeldētajās rokās.
Kad viņa tā stāvēja visā krāšņumā, tad izskatījās žilbinoši daiļa, un ķēniņš nosauca viņu par savu līgavu, lai gan bīskaps kratīja galvu un čukstēja, ka skaistā meža meitene būšot ragana, kas apmānījusi ķēniņam acis un samulsinājusi prātu.
Bet ķēniņš uz to neklausījās, viņš lika klāt galdus un pasniegt visgardākos ēdienus, pavēlēja muzikantiem spēlēt un vislokanākajām meitenēm Elīzas priekšā dejot. Beidzot viņš veda Elīzu cauri smaržīgiem dārziem uz greznām zālēm, bet smaids neparādījās ne uz viņas lūpām, ne acīs. Skumjas dusēja tanīs, it kā tur būtu viņu mūžīgā mājvieta. Tad ķēniņš atdarīja durvis uz mazu istabiņu, kur Elīzai vajadzēja gulēt; tā bija rotāta ar dārgiem zaļiem paklājiem un pilnīgi atgādināja alu, kur Elīza bija mājojusi: uz grīdas gulēja nātru kūlis un pie sienas karājās nopītais bruņukrekls — kāds mednieks bija šīs dīvainās mantas atvedis uz šejieni.
— Te tu vari atsaukt atmiņā savu agrāko mājvietu, — ķēniņš sacīja. — Te ir darbs, kuru tu strādāji; tagadējā greznībā tevi uzjautrinās pagājušo laiku atceres.
Kad Elīza ieraudzīja to, kas bija tik tuvs viņas sirdij, smaids uzplauka viņas lūpās un sārtums ieplūda vaigos; viņa domāja par brāļu atbrīvošanu un noskūpstīja pateicībā ķēniņam roku. Viņš spieda meiteni pie sirds un lika, lai ar visiem baznīcu zvaniem pavēstī kāzu svinības. Daiļā, mēmā meža meitene kļuva par visas valsts ķēniņieni.
Bīskaps gan čukstēja ļaunus vārdus ķēniņam ausīs, bet tie neaizsniedza viņa sirdi. Kāzām bija jānotiek, un pašam bīskapam vajadzēja uzlikt kroni Elīzai galvā. Viņš tīšuprāt cieši uzspieda šauro zelta stīpu viņai uz pieres, bet Elīza nejuta sāpes, jo vēl vairāk sāpēja sirds, domājot par brāļiem. Viņas mute bija mēma, jo viens vienīgs vārds varēja laupīt brāļiem dzīvību, taču acis pauda dziļu mīlestību pret labo, skaisto ķēniņu, kurš darīja visu, lai viņu iepriecinātu. Viņa iemīlēja ķēniņu ar katru dienu vairāk. Ak, kaut viņa būtu drīkstējusi uzticēt ķēniņam savas ciešanas, bet viņai bija jāpaliek mēmai, mēmai vajadzēja pabeigt savu darbu. Tāpēc Elīza naktīs iezagās mazajā istabiņā, kas bija ierīkota kā ala, un pina vienu bruņukreklu pēc otra. Kad viņa sāka septīto, viņai pietrūka šķiedru. *
Elīza zināja, ka vajadzīgās nātres aug kapsētā un ka tās pašai jāsaplūc, bet kā lai tiek uz turieni?
«Kas ir sāpes, ko jūt mani pirksti, pret mokām, ko cieš mana sirds?» viņa domāja. «Man tas jāizdara!»
Baiļu mākta, it kā grasītos ķerties pie ļauna darba, viņa mēness naktī izzagās dārzā un devās pa garajām alejām un vientulīgajām ielām uz kapsētu, kur saplūca dzeldīgās nātres un atnesa uz pili.
Tikai viens cilvēks viņu redzēja — bīskaps, kas bija nomodā, kad pārējie gulēja. Nu apstiprinājās viņa ļaunās nojautas, ka ķeniņiene ir ragana, kas ar savām burvestībām apmānījusi acis ķēniņam un tautai.
Viņš skarbos vārdos pastāstīja ķēniņam, ko redzējis un no kā klusībā baidījies. Divas smagas asaras noritēja ķēniņam pār vaigiem, šaubas pārņēma viņa sirdi. Nakti viņš izlikās guļam, bet miegs bēga no viņa acīm; viņš redzēja, ka Elīza pieceļas, redzēja, ka tas atkārtojas ik nakti, slepeni sekoja viņai un noskatījās, kā viņa pazūd mazajā istabiņā.
Ar katru dienu ķēniņa seja kļuva drūmāka, Elīza to ievēroja, bet nesaprata, kas viņam noticis. Tomēr tas meiteni biedēja, kaut sirds tā jau sāpēja brāļu dēļ. Uz ķēnišķīgā samta un purpura krita viņas rūgtās asaras, kuras to rotāja kā mirdzoši dimanti, un visi, kas grezno rotu redzēja, vēlējās būt viņas vietā. Tikmēr Elīza jau gandrīz bija paveikusi darbu, trūka tikai viena bruņukrekla, bet šķiedru vairs nebija, pat nevienas vienīgas nātres. Vienu reizi, vēl šo pēdējo reizi viņai vajadzēja nokļūt kapsētā, lai saplūktu kādu sauju. Viņa ar baismām domāja par vientuļo gājienu, bet viņas griba bija tikpat stipra kā paļāvība uz savu taisnību.
Elīza gāja, bet ķēniņš un bīskaps sekoja viņai, un abi redzēja Elīzu nozūdam aiz kapsētas režģu žoga. Kad viņi tam tuvojās, tad ieraudzīja aiz tā dejojam raganas, un ķēniņam šķita, ka raganu vidū ir arī tā, kuras galva nakti dusējusi pie viņa krūtīm.
— Lai tauta spriež viņai tiesu! — ķēniņš sacīja, un tauta nosprieda:
— Ragana jāsadedzina sarkanās ugunīs!
No lepnajām ķēniņa pils zālēm Elīzu aizveda uz tumšu, saltu pagrabu, kur vējš svilpoja caur aizrestoto logu; zīda un samta vietā viņai iemeta pagalvim pašas saplūkto nātru kūli, pašas nopītie dzeldīgie bruņukrekli bija viņas pēlis un sega, bet neko labāku viņai nebūtu varējuši iedot. Elīza atkal atsāka darbu. Aiz loga ielas puikas apdziedāja viņu izsmejošās dziesmās, neviena dzīva dvēsele nenāca viņu mierināt ar laipnu vārdu.
Tad pievakarē pret restēm nošvīkstēja gulbja spārns. Tas bija jaunākais brālis, viņš bija uzmeklējis māsu, un Elīza skaļi šņukstēja aiz prieka, lai gan zināja, ka nākamā nakts droši vien būs pēdējā. Bet nu jau darbs gandrīz bija pabeigts un arī brāļi ieradušies.
Atnāca bīskaps, lai būtu pie Elīzas pēdējā stundā, kā ķēniņam apsolījies, bet Elīza purināja galvu un lūdza ar skatieniem un vaibstiem, lai viņš iet projām. Šonakt viņai bija jāpabeidz darbs, citādi viss izrādīsies veltīgs — visas sāpes, asaras un bezmiega naktis. Bīskaps aizgāja, ļaunus vārdus runādams, bet Elīza apzinājās, ka ir nevainīga, un turpināja darbu.
Pelītes skraidīja pa grīdu, pievilkdamas nātres viņai pie kājām, lai taču kaut kā palīdzētu, strazds sēdēja uz loga restēm un dziedāja visu nakti, cik jautri vien prazdams, lai Elīza nezaudētu drosmi.
Gaismiņa jau taisījās svīst, pēc stundas vajadzēja lēkt saulei, kad vienpadsmit brāļi nostājās pie pils vārtiem un pieprasīja, lai viņus ved pie ķēniņa. Tas nevarot notikt, tā viņiem atbildēja, jo esot vēl nakts, ķēniņš guļot un neviens nedrīkstot viņu modināt. Brāļi lūdza, brāļi draudēja, saskrēja pils sardze, iznāca pats ķēniņš un jautāja, ko šis troksnis nozīmējot. Bet patlaban lēca saule, no vienpadsmit brāļiem vairs nebija ne vēsts, tikai pār pils jumtu aizlidoja vienpadsmit gulbji.
113
Pie pilsētas vārtiem drūzmējās ļaudis, kas gribēja redzēt, kā sadedzinās raganu. Vecs kleperis vilka ratus, kuros Elīza sēdēja. Viņai bija apvilkuši rupja maisa auduma drēbes, krāšņie, garie mati atraisīti vijās ap skaisto galvu, vaigi bija bāli, bet lūpas klusi kustējās, skaitīdamas cilpas, kamēr pirksti pina zaļās šķiedras. Pat ceļā uz nāvi viņa nepārtrauca
8 — Pasakas
iesākto darbu: desmit bruņukrekli gulēja viņai pie kājām, vienpadsmito viņa pina. Pūlis ņirgājās par viņu:
— Dzi, dzi, ko tā ragana murmina! Ko viņa tur māžojas? Saplēsīsim tos piņķerus gabalu gabalos!
Viņi spiedās pie ratiem, lai saplēstu bruņukreklus, bet tad atlidoja vienpadsmit gulbji, sasēdās visapkārt uz ratiem un plivināja lielos spārnus. Pūlis izbijies kāpās atpakaļ.
— Tā ir debesu zīme! Viņa droši vien ir nevainīga! — daži čukstēja, bet skaļi neviens to neiedrošinājās teikt.
Tad bende satvēra Elīzu aiz rokas. Viņa steigšus uzmeta vienpadsmit kreklus gulbjiem virsū — un nu viņai apkārt stāvēja vienpadsmit skaisti prinči, tikai jaunākajam rokas vietā bija gulbja spārns, jo bruņukreklam trūka vienas piedurknes — to Elīza nebija paspējusi nopīt.
— Nu es drīkstu runāt, — viņa teica. — Es esmu nevainīga!
Un, kad ļaudis redzēja, kas noticis, tad zemu palocījās viņai kā svētajai. Bet Elīza bez spēka atslīga brāļu rokās, jo sasprindzinājums, bailes un ciešanas bija viņu nokausējušas.
— Jā, viņa ir nevainīga, — apstiprināja vecākais brālis un izstāstīja visu, bet, kamēr viņš runāja, gaisā izplatījās salda smarža, it kā tuvumā ziedētu miljoniem rožu. Ikviena malkas šķila sārtā bija izlaidusi saknes, izslējusi zarus un atraisījusi ziedus. Sārta vietā pacēlās sarkanu, smaržojošu rožu puduris, bet pašā galotnē tam laistījās balts, starojošs zieds. Ķēniņš noplūca to un piesprauda Elīzai pie krūtīm — un viņa atžilba ar mieru un laimi sirdī.
Un visu baznīcu zvani zvanīja paši no sevis, un putni salai- dās lieliem bariem. Uz pili devās tāds kāzu gājiens, kādu neviens ķēniņš vēl nebija redzējis.