REIZ DZĪVOJA kāds princis; nevienam nebija tik daudz labu grāmatu kā viņam; viņš varēja lasīt tanīs par visu ko pasaulē, par visām zemēm un tautām, un viss bija attēlots skaistās bildēs. Tikai par vienu nebija bilsts ne vārda, proti, kur atrodas Paradīzes dārzs, bet tieši tas princi interesēja visvairāk.
Kad viņš vēl bija bērns un tikko ķērās pie ābeces, vecmāmiņa stāstīja viņam, ka Paradīzes dārzā katrs ziediņš ir kā salda kūka un putekšņlapas pilnas ar vissaldāko vīnu; vienos ziedos atrodas vēsture, otros ģeogrāfija vai vienreizviens; vajadzēja tikai apēst tādu kūku — un uzdevums atrisinājās pats no sevis. Tātad, jo vairāk kāds apēd kūkas, jo vairāk dabū zināt par vēsturi, ģeogrāfiju vai aritmētiku!
Tolaik princis vēl ticēja visiem tādiem stāstiem, bet, pieaugot, mācoties un kļūstot gudrāks, sāka saprast, ka Paradīzes dārzā jābūt pavisam citādiem jaukumiem.
«Ak, kāpēc Ieva klausīja to čūsku! Kāpēc Ādams ēda aizliegto augli? Bijis es viņu vietā, tad tas nekad nebūtu noticis, grēks nekad nebūtu ielavījies pasaulē!»
Tā viņš runāja ne vienreiz vien un atkārtoja to pašu arī tagad, kad viņam jau bija septiņpadsmit gadu. Paradīzes dārzs aizņēma visas viņa domas.
Reiz viņš devās viens pats uz mežu — viņam ļoti patika pastaigāties vienam. Bija novakare, sabiezēja mākoņi, un sākās tāds lietus, it kā debesis būtu viens vienīgs aizsprosts, kurš pēkšņi pārrauts un no kura gāžas ārā viss ūdens; uznāca tāda tumsa, kāda var būt tikai naktī visdziļākās akas dibenā. Princis te šļūca pa mitro zāli, te atdūrās pret kailiem akmeņiem, kuri slējās ārā no klinšainās zemes; ūdens plūda no viņa straumēm, ne vīlīte nebija sausa. Viņam vienā gabalā nācās rāpties pāri ar sūnām apaugušiem akmens bluķiem; no sūnām sūcās ūdens. Viņš teju pat grasījās krist no kājām aiz noguruma, bet pēkšņi izdzirdēja dīvainu svilpienu un ieraudzīja lielu, apgaismotu alu. Alas vidū bija sakurta uguns, uz kuras varētu
izcept veselu briedi, un tā jau ari bija: uz iesma, kas bija iestiprināts starp divām nocirstām priedēm, cepās ražens briedis ar lieliem, zarainiem ragiem. Pie ugunskura sēdēja pusmūža sieviete, spēcīga un braša, it kā būtu pārģērbies vīrietis, un meta ugunī šķilu pēc šķilas.
— Nu, panāc šurp! — viņa aicināja. — Piesēsties pie uguns un apžāvējies!
— Te ir briesmīgs caurvējš, — princis teica, apsēdies pie ugunskura.
— Pag, kad atgriezīsies mani dēli, tad būs vēl trakāk, — sieviete atbildēja. — Tu taču esi vēju alā, mani četri dēli ir vēji. Saproti?
— Kur tavi dēli ir?
— Uz muļķīgiem jautājumiem nav viegli atbildēt, — sieviete sacīja. — Mani dēli nav pavadā turami. Droši vien bumbas vietā spēlē ar mākoņiem tur, tanī lielajā zālē, — un viņa parādīja ar pirkstu uz debesīm.
— Ak tā, — noteica princis. — Jūs runājat paskarbi, ne tā kā mūsu aprindu sievietes, pie kurām esmu pieradis.
— Tām jau laikam nav nekā, ko darīt. Bet man jābūt skarbai un bargai, ja gribu, lai mani dēli ir paklausīgi. Jā, es viņus turu stingri grožos, kaut viņi man ir lieli stūrgalvji. Re, kur tie četri maisi, kas karājas pie sienas. Mani dēli baidās no tiem tāpat, kā tu savā laikā baidījies no rīkstēm, kas bija aizbāztas aiz spoguļa. Es viņus saliecu deviņos līkumos un iebāžu maisā bez kādām ceremonijām! Un tur viņi sēž, kamēr es neapžēlojos. Ahā, viens jau pārradies!
Tas bija Ziemeļu vējš. Reizē ar viņu alā ieplūda ledains saltums, sacēlās putenis, pa zemi sāka lēkāt krusa. Viņš bija ģērbies lāčādas biksēs un vamzī, pār ausīm cepure no roņa ādas; no bārdas nokarājās lāstekas, no apkakles bira krusas graudiņi.
— Nenāciet tūliņ pie uguns! — princis aizrādīja. — Jūs nosaldēsiet seju un rokas!
— Nosaldēšu? — prasīja Ziemeļu vējš un sāka skaļi smieties: — Nosaldēšu! Labāka par salu, manuprāt, nav nekā pasaulē! Bet kas tu tāds par skābumķērni? Kā tu iekļuvi vēju alā?
— Viņš ir mans viesis, — vecā sieviete noteica. — Un, ja tev ar šo paskaidrojumu nepietiek, tad vari līst maisā! Saprati?
Draudi iedarbojās, un Ziemeļu vējš pastāstīja, no kurienes ieradies un kur pavadījis gandrīz veselu mēnesi.
— Es nāku taisni no Ledus okeāna, — viņš sacīja. — Biju Lāču salā, medīju valzirgus kopā ar krievu medniekiem. Es sēdēju un gulēju uz stūres, kad viņi devās jūrā no Nordkapa, laiku pa laikam pamodos un redzēju, kā man zem kājām šaudās vētrasputni. Nudien ērmīgi putni! Noplivina vienreiz spārnus, tad izpleš tos un turas gaisā ilgi, ilgi.
— Vai nevar īsāk? — māte pārtrauca. — Tu tātad biji Lāču salā?
— Jā. Tur ir brīnišķīgi! Tsta grīda dejošanai! Līdzena, gluda kā galds! Visur irdens sniegs kopā ar sūnu, asi akmeņi, valzirgu un balto lāču ģindeņi, kurus klāj zaļš pelējums, — gluži kā milžu kauli! Saule tur gan, šķiet, nekad nav aci iemetusi. Es mazliet papūtu un izkliedēju miglu, lai varētu saredzēt kaut kādu šķūni; izrādījās, ka tā bija mītne no kuģu atliekām, pārklāta ar otrādi apgrieztām valzirgu ādām; uz jumta sēdēja baltais lācis un rūca. Tad es devos uz krastu, ieraudzīju tur putnu ligzdas un tanīs plikus putnēnus; tie pīkstēja un plātīja mutes; ņēmu un iepūtu šinīs neskaitāmajās rīklēs — laikam tūliņ sajēdza, ka nevar turēt muti vaļā. Pie pašas jūras vārtījās tādas kā dzīvas zarnas vai milzīgi tārpi ar cūku galvām un olekti gariem ilkņiem — valzirgi.
— Tu vareni stāsti, dēliņ, — māte noteica. — Vai slienas saskrien mutē klausoties!
— Nu, un tad sākās medības! Kā iedur harpūnu valzirgam krūtīs, tā asinis izšaujas strūklām uz ledus! Tad es arī iedomājos pakavēt sev laiku un liku saviem kuģiem, leduskalniem, saspiest mednieku laivas. Uh! Kas tad bija par svilpieniem un brēcieniem, bet mani jau neviens nepārsvilps! Viņiem vajadzēja mest nomedītos valzirgus, kastes un tauvas uz ledus gabaliem. Bet es viņiem uzbēru virsū veselu blāķi sniega pārslu un aizdzinu viņu ledus saspiestos kuģeļus uz dienvidiem — lai dabū padzerties sāļu ūdentiņu! Uz Lāču salu viņi atpakaļ netiks!
— Tu esi pamatīgus nedarbus pastrādājis! — māte nogrozīja galvu.
— Par maniem labajiem darbiem lai stāsta citi! — viņš atbildēja. — Bet nu nāk mans brālis no rietumiem! Viņu es mīlu vairāk par visiem: viņš smaržo pēc jūras un izdveš tādu labdabīgu dzestrumiņu.
— Tad tas ir mazais zefīrs? — princis ievaicājās.
— Lai nu kāds zefīrs, tikai ne no mazajiem, — vecā sieviete sacīja. — Senos laikos viņš bija skaists puika, nu, bet tagad vairs ne.
Rietumu vējš izskatījās pēc mežoņa: viņam bija mīksta, bieza cepure, kas pasargāja galvu no sitieniem un nobrāzumiem, bet rokā sarkankoka runga, cirsta Amerikas mežos.
— Kur tu biji? — māte viņam noprasīja.
— Mūžamežos, kur starp kokiem veseli dzelkšņainu liānu dzīvžogi, bet valgajā zālē guļ lielas, indīgas čūskas un kur, šķiet, nav nekādas vajadzības pēc cilvēka, — viņš atbildēja.
— Ko tu tur darīji?
— Skatījos, kā gāžas pār klinti liela, dziļa upe, kā no tās paceļas ūdens putekļi līdz mākoņiem un tanīs rodas varavīksne. Skatījos, kā nepiejaucēts bifelis peld pāri upei; straume vilka viņu līdzi, un viņš peldēja kopā ar meža pīļu baru, taču tās uzspurdza gaisā pirms paša ūdenskrituma, bet bifelim nācās drāzties uz galvas lejup; tas man tā patika, un es sacēlu tādu vētru, ka mūžveci koki šāvās lejup pa upi un pārvērtās skaidās.
— Un tas ir viss? — māte prasīja.
— Vēl es metu kūleņus pa savannām, glāstīju mežonīgus zirgus un situ kokosiem riekstus nost. O, man būtu daudz kas stāstāms, bet nevar jau stāstīt visu, ko zina. Tā ja, vecenīt!
Un viņš tā noskūpstīja māti, ka viņa gandrīz novēlās gar- šļauku: tāds neapvaldāms puisis viņš bija.
Tad ieradās Dienvidu vējš čalmā un plīvojošā beduīnu apmetnī.
— Ir gan jums te auksts! — viņš teica un piemeta ugunskuram malku. — Redzams, Ziemelis pirmais paguvis ierasties.
— Te jau tāda svelme, ka var izcept balto lāci, — tas turējās pretī.
— Pats tu esi baltais lācis! — Dienvids atcirta.
— Ko, vai maisā sagribējās, vai? — māte prasīja. — Sēsties, lūk, šeit un pastāsti, no kurienes tu ieradies!
— No Āfrikas, māmiņ, no kafru zemes, — atbildēja Dienvidu vējš. — Medīju lauvas kopā ar hotentotiem. Kāda tur zāle aug līdzenumos! Brīnišķīgā dzeltenzaļā krāsā! Cik daudz tur antilopju un strausu! Antilopes dejoja, bet strausi nāca ar mani skrieties, taču manas kājas ir veiklākas. Es nokļuvu arī līdz tuksneša dzeltenajām smiltīm — tuksnesis atgādina jūras dzelmi. Tur es panācu karavānu. Cilvēki bija nokāvuši savu pēdējo divkupraino kamieli, lai dabūtu no viņa kuņģa ūdeni dzeršanai, taču retam izdevās to nobaudīt. Saule kveldēja viņus no augšas, bet smiltis cepināja no apakšas. Milzīgajam tuksnesim nebija gala! Es sāku vārtīties pa sīkajām, mīkstajām smiltīm un griezt tās virpulī augstos stabos; tad nu gan sākās dancis! Būtu tu redzējusi, kā vienkuprainie kamieļi saspiedās kopā, bet tirgoņi uzmeta kapuces uz galvām un metās manā priekšā ceļos, it kā es būtu viņu allāhs! Nu viņi visi aprakti zem augstas smilšu piramīdas. Ja man kādreiz ienāks prātā nopūst to, tad saule izbalinās viņu kaulus un citi ceļinieki vismaz redzēs, ka te bijuši ļaudis, jo tam grūti noticēt, skatoties uz kailo tuksnesi.
— Tu tātad ļaunu vien esi darījis, — māte noteica. — Marš, maisā!
Un Dienvidu vējš nepaspēja ne atjēgties, kad māte sagrāba viņu aiz jostas un iebāza maisā; viņš gan sāka maisā valstīties pa grīdu, bet māte uzsēdās uz maisa, un viņš bija spiests gulēt mierīgi.
— Ir gan tev sprigani dēli! — princis sacīja.
— Nevar sūdzēties, — viņa atbildēja. — Es jau gan māku tikt ar viņiem galā! Lūk, nāk arī ceturtais!
Tas bija Austrumu vējš, apģērbies kā ķīnietis.
— A, tu no turienes! — māte teica. — Es domāju, ka esi bijis Paradīzes dārzā.
— Uz turieni es lidošu rīt, — Austrumu vējš atbildēja. — Rīt būs apaļi simt gadi, kopš neesmu tur bijis. Patlaban nāku taisnā'ceļā no Ķīnas, skraidīju ap porcelāna torni tā, ka visi zvārgulīši šķindēja. Lejā uz ielas sodīja ierēdņus: bambusa rīkstes lēkāja vien viņiem pa pleciem, bet visi viņi bija mandarīni no pirmās līdz devītajai pakāpei! Viņi kliedza: «Liels paldies tev, tēvs un labdari!» — taču klusībā domāja pavisam ko citu.
— Draiskulis! — vecā sieviete noteica. — Man prieks, ka tu rīt dosies uz Paradīzes dārzu, šis ceļojums tev vienmēr nāk par labu. Padzeries tur no Gudrības avota un iesmel pilnu pudeli ūdentiņa arī man!
— Labi, — Austrumu vējš atbildēja. — Bet par ko tu iebāzi maisā brāli Dienvidu vēju? Izlaid viņu ārā! Viņš man pastāstīs par putnu Fēniksu, par kuru vienmēr apvaicājas Paradīzes dārza princese. Atsien maisu vaļā, mīļā, dārgā māmuliņ, es tev iedāvināšu veselas divas kabatas svaigas zaļās tējas, nupat kā plūktas no krūma!
— Nu, ja nu tējas dēļ un vēl tāpēc, ka tu esi mans mīlulis, lai notiek — laidīšu viņu ārā!
Un viņa atsēja maisu. Dienvidu vējš izlīda no maisa, izskatīdamies pēc slapjas vistas: kā nu ne, svešs princis redzējis, kā viņu soda!
— Te būs tavai princesei palmas lapa! — viņš teica Austrumam. — To es dabūju no vecā putna Fēniksa, vienīgā visā pasaulē; viņš uzrakstījis ar knābi uz lapas savas simt gadus ilgās dzīves vēsturi. Tagad princese varēs izlasīt visu, ko viņai gribējās zināt. Putns Fēnikss manu acu priekšā pats aizdedzināja savu ligzdu, un liesmas viņu aptvēra kā indiešu atraitni. Kā sprakšķēja sausie zari, kādi dūmi un smarža cēlās no tiem! Beidzot liesmas aprija visu un vecais putns Fēnikss pārvērtās pelnos, bet viņa izdētā ola, kura kvēloja liesmās kā ogle, pēkšņi pārsprāga ar lielu troksni — un no turienes izlidoja jaunais Fēnikss. Tagad viņš ir visu putnu valdnieks un vienīgais putns Fēnikss pasaulē. Viņš izknāba šinī lapā caurumiņu: tas ir viņa sveiciens princesei!
— Nu, tagad būtu laiks mums mazliet iestiprināties! — vēju māte ierosināja.
Visi apsēdās un ķērās pie brieža. Princis sēdēja blakus Austrumu vējam, un drīz vien viņi kļuva draugi.
— Pasaki man, — princis prasīja kaimiņam, — kas tā par princesi, par kuru jūs tik daudz runājāt, un kur atrodas Paradīzes dārzs?
— Oho! — Austrumu vējš atsaucās. — Ja gribi tur nokļūt, tad rīt lidosim abi kopā. Bet man jāsaka tev, ka kopš Ādama un Ievas laikiem tur nav spēris kāju neviens cilvēks. Bet to jau tu droši vien zini no bībeles.
— Zinu gan, — princis atteica.
— Pēc tam kad viņi bija padzīti, — Austrumu vējš turpināja, — Paradīzes dārzs iegrima zemē, bet dārzā valda agrākais krāšņums, saule spīd kā vienmēr un gaisā ir neparasts svaigums un aromāts. Tagad tur mājo feju karaliene. Turpat atrodas brīnišķīgi skaistā Svētlaimes sala, kur Nāve nekad neiemet aci. Rīt tu man sēdīsies mugurā, un es tevi aiznesīšu uz turieni. Domāju, ka tas man izdosies. Bet tagad nepļāpā vairs, es gribu gulēt!
Un visi aizmiga.
Rītausmā princis pamodās, un viņam pēkšņi kļuva baisi: viņš jau lidoja augstu, augstu virs mākoņiem! Viņš sēdēja uz muguras Austrumu vējam, kurš turēja viņu, cik labi prazdams, bet princim tomēr kļuva bail: viņi traucās tik augsti virs zemes, ka meži, tīrumi, upes un jūras šķita kā uzzīmētas uz milzīgas, izkrāsotas kartes.
— Labrīt! — Austrumu vējš uzrunāja princi. — Tu būtu vēl varējis pasnaust, pagaidām nav uz ko skatīties. Varbūt gribi saskaitīt baznīcas? Vai redzi, cik to daudz? Kā balti krīta punkti zaļā tāpelē!
Par zaļo tāpeli viņš sauca tīrumus un pļavas.
— Tas nu gan nebija pieklājīgi, ka es neatvadījos no tavas mātes un brāļiem, — princis bēdājās.
— Aizmigušam jāpiedod, — Austrumu vējš atbildēja, un viņi sāka lidot vēl ātrāk; to varēja manīt no koku galotņu šalkšanas mežā, no jūras viļņu sliešanās augšup un no kuģu dziļās niršanas, it kā tie būtu gulbji.
Pievakarē, kad satumsa, bija ļoti ērmīgi noskatīties uz lielām pilsētām, kurās te šur, te tur uzliesmoja uguntiņas — tā sīkas dzirkstēlītes skrien pāri aizdedzinātam papīram it kā draiskulīgi skolēni, kuri rikšo uz mājām. Princis sasita plaukstas, lūkojoties šinī ainā, taču Austrumu vējš palūdza viņu uzvesties rāmāk un turēties ciešāk — nav brīnums, ja noveļas un paliek karājoties kādā torņa smailē.
Pār mūžamežiem aši trauca mežonīgs ērglis, bet Austrumu vējš traucās vēl ātrāk; līdzenumā kā viesulis joņoja kazaks uz sava mazā zirdziņa, bet kur nu viņš varēja panākt princi!
— Nu re, kur ir Himalaji! — teica Austrumu vējš. — Tā ir visaugstākā kalnu grēda Āzijā; drīz mēs būsim klāt pie Paradīzes dārza!
Viņi nogriezās uz dienvidiem, un gaisā izplatījās spēcīgs, skurbs ziedu aromāts. Dateles, granāti un vīnogas ar zilām un sarkanām ogām auga šeit kā mežeņi. Austrumu vējš ar princi nolaidās zemē un abi atgulās atpūsties mīkstajā zālē, kur puķes māja ar galviņām vējam, it kā teikdamas: «Esi sveicināts!»
— Vai mēs jau esam Paradīzes dārzā? — princis jautāja.
— Kur nu! — Austrumu vējš atbildēja. — Taču drīz mēs tur būsim. Vai redzi šo stāvo klinti un tanī lielu alu, pār kuras ieeju kā zaļi aizkari nokārušies vīnogulāju zari? Sai alai mums jāiet cauri. Satinies labi apmetnī: šeit kveldē saule, bet pēc viena soļa mūs sagrābs sals. Putnam, kurš lido alai garām, viens spārns jūt vasaras kvēli, bet otrs ziemas saltumu.
— Tad tas ir ceļš uz Paradīzes dārzu! — noteica princis. Brr… Cik auksti viņam kļuva, taču, par laimi, tikai uz īsu brīdi.
Austrumu vējš izpleta spārnus, un no tiem izplūda gaisma kā no spožas liesmas. Ak, kas tā bija par alu! Pār ceļinieku galvām nokarājās visērmīgākā veida akmens bluķi, no kuriem pilēja ūdens. Sad tad eja tā saraucās, ka viņiem vajadzēja līst rāpus, bet dažbrīd alas velves atkal pacēlās nesasniedzamā augstumā un ceļinieki soļoja kā brīvā klajā zem neaizsegtam debesīm. Ala šķita kā milzu kapliča ar mēmām ērģeļu stabulēm un akmeņos izcirstiem karogiem.
— Mēs ejam uz Paradīzes dārzu pa Nāves ceļu! — princis sacīja, bet Austrumu vējš neatbildēja ne vārda un parādīja ar roku uz priekšu; viņiem pretim plūda brīnišķīga gaišzila gaisma;
akmens bluķi pamazām sāka kļūt retāki, kust un beidzot atgādināt baltus mākonīšus mēnesnīcā. Nu viņi iznāca brīvā gaisā — burvīgā, maigā gaisā, svaigā kā kalnu galotnēs un smaržīgā kā rožu ielejā.
Turpat plūda upe; ūdens sacentās dzidrumā ar gaisu. Upē peldēja zeltainas un sudrabotas zivtiņas un purpursarkani zuši meta pie katras kustības zilas dzirksteles; milzīgas lēpju lapas laistījās visās varavīksnes krāsās, bet ziedi dega ar dzeltensārtu liesmu, ko uzturēja tīrais ūdens, tāpat kā lampas liesmu uztur eļļa. Pāri upei bija pārmests marmora tilts, tik smalki un mākslīgi darināts, ka šķita sastāvam no mežģīnēm un krellēm; tilts veda uz Svētlaimes salu, kurā atradās pats Paradīzes dārzs.
Austrumu vējš paņēma princi uz rokām un pārnesa pār tiltu. Tādus sulīgus, varenus kokus princis nekad vēl nebija redzējis. Visapbrīnojamākie ložņaugi apvija tos, laidās lejup, savijās un veidoja visdīvainākās vītnes, kuras gar malām laistījās zeltā un spilgtās krāsās; tādas vītnes var sastapt tikai senlaicīgu baznīcas kalendāru vinjetēs vai lielajos burtos. Tur bija gan spilgti ziedi, gan putni, gan sarežģīti līčloči. Zālē sēdēja vesels bars pāvu ar izplestām astēm. Patiešām pāvi? Protams, pāvi. Nekā tamlīdzīga: princis pieskārās tiem un atklāja, ka tie nemaz nav putni, bet augi, milzīgi dadžu krūmi, kas laistījās visspilgtākās krāsās! Starp zaļajiem, smaržīgajiem krūmiem lēkāja lauvas un tīģeri kā lokani kaķi; krūmi smaržoja pēc olīvām, bet zvēri bija pilnīgi piejaucēti; meža dūja ar pērļainu atspulgu uz spalvām plīkšķināja ar spārniņiem lauvam pa krēpēm, bet antilope, vispār tik bikla un bailīga, stāvēja tiem blakus un locīja galvu, it kā gribētu sacīt, ka arī viņai nav iebildumu parotaļāties.
Un tad parādījās pati feja; viņas apģērbs dzirkstīja kā saule, bet seja staroja tādā mīlestībā un laipnā smaidā kā mātes seja, priecājoties par savu bērnu. Viņa bija jauna un brīnum skaista; ap viņu pulcējās daiļas meitenes ar spožām zvaigznēm matos.
Austrumu vējš pasniedza viņai putna Fēniksa sūtījumu, un fejas acis iemirdzējās priekā. Viņa paņēma princi aiz rokas un ieveda savā pilī; sienas atgādināja tulpes lapas, ja tās tur pret sauli, bet griesti bija kā spožs zieds ar kausiņu uz leju, kurš kļuva aizvien dziļāks, jo ilgāk tanī ieskatījās. Princis piegāja pie kāda loga, paraudzījās stiklā, un viņam šķita, ka viņš redz ļauna un laba atzīšanas koku; tā zaros slēpās čūska, bet blakus stāvēja Ādams un Ieva.
— Vai tad viņi nav padzīti? — princis prasīja.
Feja pasmaidīja un paskaidroja viņam, ka uz katra stikla laiks ir uzzīmējis neizdzēšamu dzīves apstarotu ainu; koku lapas kustas, bet cilvēki iet uz priekšu, nu, taisni tāpat kā atspulgi spogulī. Princis piegāja pie cita loga un ieraudzīja uz stikla Jēkaba sapni: no debesīm nolaidās kāpnes, un pa tām augšup un lejup nāca eņģeļi ar lieliem spārniem aiz pleciem. Jā, viss, kas reiz bijis vai noticis pasaulē, dzīvoja un kustējās pils logu stiklos; tādas brīnišķīgas ainas varēja iegravēt tikai laiks ar savu neizdzēšamo kaltu.
Feja smaidīdama ieveda princi lielā, augstā telpā, kur sienas bija no caurspīdīgām gleznām — no tām skatījās ārā galviņas, cita par citu jaukākas. Tie bija svētlaimīgo garu pulki, viņi smaidīja un dziedāja, viņu balsis saplūda burvīgā harmonijā; tie, kas atradās visaugstāk, bija mazāki par rožu pumpuriem, ja tos uzzīmētu uz papīra kā sīkus punktus. Telpas vidū atradās koks ar krāšņiem zariem, starp kuriem mirdzēja lieli un mazi zeltaini āboli kā apelsīni. Tas bija laba un ļauna atzīšanas koks, kura augļus kādreiz bija baudījuši Ādams un Ieva. No katras lapiņas pilēja spīdoša, sarkana rasa — koks it kā raudāja ar asiņainām asarām.
— Tagad sēdīsimies laivā! — feja sacīja. — Tur virs dzestrā ūdens mēs atpūtīsimies un stiprināsimies. Vari iedomāties: laiva tikai šūpojas viļņos, bet nekustas, un visas pasaules zemes pašas peld garām!
Tas patiešām bija pārsteidzošs skats: laiva stāvēja, bet krasti kustējās! Rau, parādās augstie, sniegotie Alpi ar mākoņiem un tumšiem priežu mežiem galotnēs, stiepti un žēli noskan taure, un no ielejas atplūst kalnu gana skanīgā dziesma. Rau, pāri laivai nokaras banānu garās, lokanās lapas, garām aizpeld piķa melnu gulbju bars, parādās vispārsteidzošākie dzīvnieki un puķes, bet tālumā slejas gaišzili kalni; tā bija Jaunā Holande[1], piektā pasaules daļa. Tagad atskanēja priesteru dziedāšana un, bungām un kaula flautām skanot, nešpetnā dejā virpuļoja mežoņu pūlis. Aizpeldēja garām līdz mākoņiem uzslēju- šās Ēģiptes piramīdas, nogāztās kolonnas un pa pusei smiltīs apraktās sfinksas. Rau, kā ziemeļblāzma apgaismoja ziemeļu apdzisušos vulkānus! Jā, kas gan varēja sarīkot tādu ilumināciju? Princis bija kā bez prāta aiz sajūsmas: kā nu ne, viņš taču redzēja simtreiz vairāk, nekā mēs te stāstām.
— Vai es varu šeit palikt uz visiem laikiem? — princis jautāja.
— Tas atkarīgs no tevis paša, — feja atbildēja. — Ja tu nesāksi censties pēc aizliegtā kā tavs sencis Ādams, tad vari palikt te mūžīgi!
— Es nepieskaršos laba un ļauna atzīšanas kokam! — princis nosolījās. — Te taču ir tūkstošiem citu skaistu augļu.
— Pārbaudi sevi, bet, ja cīņa tev liekas pārāk grūta, lido atpakaļ ar Austrumu vēju, kurš te atkal ieradīsies pēc simt gadiem. Simt gadi tev aizritēs kā simt stundas, bet grēkam un kārdināšanai tas ir pietiekami ilgs laiks. Katru vakaru, atvadīdamās no tevis, es tevi saukšu: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Sākšu aicināt tevi, metot ar roku, bet tu nekusties no vietas, neklausi manam saucienam; ar katru soli tavas ilgas pastiprināsies un beidzot ievilks tevi tai telpā, kur ir laba un ļauna atzīšanas koks. Es gulēšu zem tā smaržīgajiem, kuplajiem zariem — un tu pielieksies, lai aplūkotu mani tuvāk; es tev uzsmaidīšu — un tu noskūpstīsi mani… Tad Paradīzes dārzs iegrims vēl dziļāk zemē un būs tev zaudēts uz visiem laikiem. Ass vējš spiedīsies tev līdz kauliem, auksts lietus mērcēs tavu galvu, bēdas un posts būs tava daļa!
— Es palieku šeit! — teica princis.
Austrumu vējš noskūpstīja prinča pieri un sacīja: — Esi stiprs, un mēs redzēsimies atkal pēc simt gadiem! Ardievu!
Un Austrumu vējš atvēzēja savus lielos spārnus, kuri no- plaiksnījās kā rūsa rudens nakts tumsā vai kā ziemeļblāzma polārās nakts ziemā.
— Ardievu! Ardievu! — iedziedājās visas puķes un koki. Svēteļu un pelikānu bari aizlidoja kā plīvojošas lentes pavadīt Austrumu vēju līdz dārza robežām.
— Tagad sāksies dejas, — feja teica. — Bet saules rietā, dejojot ar tevi, es sākšu māt ar roku un saukt: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Neklausies uz mani! Simt gadu laikā ik vakaru atkārtosies tas pats, bet tu ar katru dienu kļūsi stiprāks un stiprāks un beidzot pat nepievērsīsi uzmanību manam saucienam. Šovakar tev jāiztur pirmais pārbaudījums!
Un feja ieveda viņu plašā telpā no baltām, caurspīdīgām lilijām, kurām putekšņlapu vietā bija mazas zelta arfas, kas spēlēja pašas. Skaistas, slaidas meitenes caurspīdīgos tērpos uzsāka gaisīgu deju un dziedāja par nemirstīgās dzīves priekiem un svētlaimi mūžam ziedošajā Paradīzes dārzā.
Bet saule jau norietēja, debesis atmirdzēja kā kausēts zelts, un lilijas laistījās visburvīgāko rožu krāsā. Princis izdzēra meiteņu pasniegto putojošo vīnu un juta uzplūstam neaprakstāmu svētlaimi. Pēkšņi telpas dibensiena atvērās, un princis ieraudzīja laba un ļauna atzīšanas koku, kurš žilbinoši mirdzēja; no koka puses plūda klusa, glāsaina dziesma; princim šķita, ka tā ir viņa mātes balss, kas dzied: «Mans bērns! Mans mīļais, dārgais bērns!»
Un feja sāka mest viņam ar roku un saukt maigā balsī: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Viņš devās uz to pusi — aizmirsa savu solījumu jau pirmajā vakarā. Skurbais aromāts gaisā kļuva aizvien stiprāks, arfas skanēja aizvien saldāk; šķita, ka tur dzied korī smaidošās galviņas no zāles sienām: «Viss jāzina! Viss jāizbauda! Cilvēks ir valdnieks zemes virsū!» No koka vairs nepilēja asinis, bet bira sarkanas, spīdošas zvaigznītes. «Nāc šurp! Nāc šurp!» skanēja gaisīga melodija, un ar katru soli prinča vaigi tvīka karstāk un asinis bangoja stiprāk un stiprāk.
— Man jāiet! — viņš runāja. — Tas taču nav un nevar būt grēks! Kāpēc jābēg projām no skaistuma un baudas? Es tikai patīksmināšos, palūkošos uz viņu guļošu. Es taču neskūpstīšu viņu! Es esmu pietiekami stiprs un pratīšu savaldīties!
Dzirkstošais apmetnis nokrita no fejas pleciem; viņa pašķīra koka zarus un mirklī pazuda aiz tiem.
— Vēl es neesmu apgrēkojies, — princis teica. — Un nedarīšu to arī!
To teicis, viņš pašķīra zarus. Feja gulēja tik daiļa, kāda var būt tikai Paradīzes dārza feja. Smaids rotājās uz viņas lūpām, bet garajās skropstās trīsēja asariņas.
— Tu raudi manis dēļ? — viņš nočukstēja. — Neraudi, brīnišķā! Tikai tagad es saprotu paradīzes svētlaimi: tā ir kā uguns manās asinīs, tā liek liesmot manām domām. Es jūtu ķeruba spēku un mūžīgo dzīvi savā mirstīgajā ķermenī. Lai pēc tam man iestājas mūžīga nakts — viens šāds mirklis ir dārgāks par visu pasaulē!
Un viņš noskūpstīja asaras, kas trīsēja fejas skropstās, viņa lūpas pieskārās fejas lūpām.
Atskanēja drausmīgs pērkona grāviens, kādu neviens nekad nav dzirdējis, un viss sajuka prinča acu priekšā; feja nozuda, ziedošais Paradīzes dārzs iegrima dziļi zemē. Princis redzēja, kā tas pazūd necaurredzamās nakts tumsā, no tā palika pāri tikai tālumā dzirkstoša, sīka zvaigznīte. Nāves aukstums pārņēma viņa locekļus, acis aizvērās, un viņš pakrita kā miris.
Salts lietus mērcēja viņam seju, un viņš atjēdzās.
— Ko es esmu izdarījis! — viņš nopūtās. — Esmu lauzis solījumu tāpat kā Ādams, un Paradīzes dārzs dziļi iegrimis zemē!
Viņš atvēra acis; tālumā vēl mirgoja zvaigznīte, pēdējā pazudušās paradīzes zīme. Tā bija rīta zvaigzne, kas mirdzēja debesīs.
Princis piecēlās; viņš bija atkal tanī pašā mežā pie vēju alas; viņam blakus sēdēja vēju māte. Viņa pikti paskatījās uz princi un bargi pacēla roku.
— Pašā pirmajā vakarā! — viņa teica. — Tā jau es domāju. Bijis tu mans dēls, tad sēdētu tagad maisā!
— Gan jau viņš tur nokļūs, — sacīja Nāve; tas bija spēcīgs vecis ar izkapti rokā un lieliem, melniem spārniem aiz muguras. — Un tad iegulsies zārkā, kaut arī ne tūliņ. Es tikai atzīmēšu viņu un došu viņam laiku paklaiņot pa pasauli un izpirkt savu grēku ar labiem darbiem. Un tad es atnākšu pēc viņa tanī reizē, kad viņš vismazāk mani gaidīs, noglabāšu viņu melnā zārkā, uzlikšu to sev uz galvas un aiznesīšu viņu, rau, uz to
zvaigzni, kur ir Paradīzes dārzs; ja viņš būs bijis labs un dievbijīgs, tad viņš tiks tur iekšā, bet, ja viņa domas un sirds būs joprojām grēka pilnas, tad zārks nogrims vēl dziļāk, nekā nogrima Paradīzes dārzs. Bet ik pēc tūkstoš gadiem es ieradīšos pēc viņa un vai nu iegremdēšu viņu vēl dziļāk, vai atstāšu mūžam uz mirdzošās debesu zvaigznes.