REIZ DZĪVOJA tirgotājs, kas bija tik bagāts, ka būtu varējis visu ielu un vēl pusšķērsielas izbruģēt ar sudraba dālderiem, bet to viņš nedarīja vis. Viņš prata savu naudu labāk likt lietā un, kur izdeva vērdiņu, tur ieņēma dālderi. Tik izveicīgs tirgotājs viņš bija, un tā viņš tirgojās, kamēr nomira.
Visu tēva sakrāto naudu mantoja dēls. Viņš nu dzīvoja vienos priekos, gāja ik vakaru uz masku balli, taisīja pūķus no papīra naudas un tālsviešanas sacīkstēs akmeņu vietā svieda pāri ezeram zelta dukātus. Skaidrs, ka mantojums drīz izsīka, to jau varēja gaidīt. Beidzot kādu rītu viņam palika makā tikai divi vērdiņi, kājās nonēsātas tupeles un mugurā vecs halāts. Nu viņa draugi nelikās par viņu ne zinis, jo ar tādu ērmu taču nevar rādīties uz ielas. Tad viens, kam bija labāka sirds, apžēlojās par izputējušo bagātnieku un atsūtīja viņam vecu pūra lādi ar ziņu:
«Sakravā tanī savas mantiņas un taisies, ka pazūdi!»
Tas bija labi domāts un sacīts, bet, tā kā tirgotāja dēlam nebija nekā, ko kravāt, tad viņš iesēdās pūra lādē pats.
Viņam par laimi, tā nebija parasta pūra lāde. Līdzko viņš pieskārās tās atslēgai, tā — aiziet! — pūra lāde izlidoja kopā ar viņu pa skursteni laukā, pacēlās augstu līdz mākoņiem un traucās aizvien tālāk. Lādes dibens un sāni krakšķēja vien, un tirgotāja dēlam sametās baigi ap sirdi. Ja nu lāde gaisā izjūk,
tad gan viņa kauliņus neviens nevarēs sameklēt. Kaut nu viss labi beigtos!
Tā viņš lidoja, kamēr nonāca turku zemē. Lādi viņš noglabāja mežā zem kritušām lapām un pats gāja uz pilsētu. To viņš varēja mierīgi darīt, jo visi turki staigā halātos un tupelēs. Ceļā viņš satika aukli ar mazu bērnu uz rokām.
— Paklau, turku aukle, — viņš to uzrunāja, — kas tā par pili ar tik augstiem logiem?
— Tur dzīvo sultāna meita, — aukle atbildēja. — Viņai pareģots, ka līgavainis padarīs viņu nelaimīgu, tāpēc neviens nedrīkst viņu apmeklēt, kad sultāna un sultānietes nav klāt.
Tirgotāja dēls patencināja, atgriezās mežā un iesēdās pūra lādē. Viņš aizlidoja uz pili, nolaidās uz plakanā jumta un pa vaļējo logu ielavījās pie princeses.
Princese gulēja uz dīvāna un bija iemigusi. Viņa izskatījās tik skaista, ka tirgotāja dēls nevarēja nociesties un noskūpstīja viņu. Princese pamodās un stipri sabijās, bet viņš sacīja, ka esot turku dievs un atlidojis pie viņas pa gaisu. Princesei ar to pietika, un viņa neko vairāk nejautāja.
Abi sēdēja blakus uz dīvāna, un tirgotāja dēls stāstīja princesei pasakas par viņas acīm: tās esot dziļas, tumšas jūras, un domas tanīs šaudoties kā nāras viļņos. Viņas piere esot ledus- kalns, kurā slēpjoties lepnas zāles un sarežģītas ejas, un princesei patika viņā klausīties. Un, kad viņš bildināja princesi, viņa tūliņ sacīja «jā».
— Jums jāierodas pilī sestdienas vakarā, — viņa sacīja, — tad tēvs un māte dzer pie manis turku kafiju. Viņi priecāsies, ka es dabūšu turku dievu par vīru. Tikai gādājiet, lai jums būtu labi skaista pasaka, ko viņiem pastāstīt, jo tās viņi ļoti ciena. Māte labprāt klausās kaut ko tikumīgu un pamācošu, tēvam patīk, ja var dabūt pasmieties.
— Jā, citu līgavas dāvanu jau es nevaru pasniegt kā vienīgi pasaku, — tirgotāja dēls atbildēja, un tad abi šķīrās. Atvadoties princese iedāvināja viņam ar zelta gabaliem rotātu zobenu, un zelts viņam lieti noderēja.
129
Viņš aizlidoja un nopirka pilsētā sev jaunu halātu un tupeles. Tad viņš apsēdās mežā, lai sacerētu pasaku, kas
9 — Pasakas
bija stāstāma sestdienas vakarā. Tas negāja tik ātri, jo pasaku sacerēšana nav nekāds vieglais darbs.
Kad viņš pasaku sacerēja, sestdienas vakars ari bija klāt.
Sultāns, sultāniete un viss galms jau bija sapulcējušies pie princeses uz kafijas dzeršanu. Precinieku uzņēma ļoti laipni.
— Vai jūs pastāstīsiet mums kādu pasaku? — sultāniete jautāja. — Tai jābūt pamācošai un ar dziļu jēgu.
— Un tādai, par kuru var pasmieties, — sultāns piebilda.
— Labi, — tirgotāja dēls sacīja un sāka stāstīt, un tad nu klausieties jūs arī:
— «Reiz bija sērkociņi, kas ārkārtīgi lepojās ar savu augsto izcelšanos. Viņu ciltskoks, tas ir, milzu priede, no kuras viņi sastādīja tikai niecīgas kripatiņas, bija kādreiz stalti slējusies biezā mežā. Sērkociņi gulēja uz plīts malas starp šķiltavām un vecu čuguna katliņu un stāstīja tiem par savu jaunību:
— Jā, kad mēs vēl bijām zaļi zari, tad patiešām jutāmies uz zaļa zara! Ik rītu un vakaru mēs baudījām rasas dimantu dzērienu, augu dienu sildījāmies saulē, kad tā spīdēja, un mazie putniņi kavēja mums laiku, stāstīdami dažādus notikumus. Mēs zinājām, ka esam bagāti, jo lapu koki bija apģērbti tikai vasaru, bet mūsu ģimenei pietika līdzekļu, lai mēs tiklab ziemu, kā vasaru varētu valkāt zaļas drēbes. Bet tad ieradās meža cirtēji, tā bija liela revolūcija, un mūsu ģimene tika saskaldīta. Ciltstēvs dabūja vietu uz lepna burukuģa un var apbraukāt pasauli, kad vien iegribas. Pārējiem zariem uzticēja citus pienākumus, bet mums piešķīra uzdevumu gādāt par gaismu vien kāršajai tautai. Tāpēc mēs, smalki ļaudis pēc izcelšanās un au dzināšanas, esam nonākuši virtuvē.
— Man gan ir citāds dzīvesstāsts, — sacīja čuguna katliņš, kas atradās blakus sērkociņiem. — Kopš esmu nācis pasaulē, tā tieku berzts bez sava gala un manī vāra dažādus ēdienus. Es turos kopā ar cienījamiem ļaudīm un īstenībā piederu pie augstākās kārtas pārstāvjiem šai namā. Mans vienīgais prieks ir pēc vārīšanās tīri izberztam omulīgi atpūsties ierastajā vietā un pārmīt ar kaimiņiem kādu prātīgu vārdu. Mēs dzīvojam klusi un mājīgi starp četrām sienām, tikai ūdens spainis šad tad iziet uz brīdi pagalmā. Mūsu vienīgais jaunāko ziņu pienesējs ir kūdras
— Paklau, turku aukle, — viņš to uzrunaja, — kas ta par pili ar tik augstiem logiem?
grozs, bet tas izsakās tik slikti par valdību, ka nesen kāds māla pods aiz pārbīļa nogāzās no plaukta un saplīsa gabalu gabalos. Viņš ir pārāk brīvdomīgs, šis kūdras grozs, kad es jums saku!
— Nepļāpā nu tik daudz! — uzsauca šķiltavas un aiz dusmām uzšķīla uguni tā, ka dzirksteles vien pašķīda. — Labāk sarīkosim jautru pārrunu vakaru!
— Jā, izspriedīsim, kas no mums ir pats dižciltīgākais, — sērkociņi ierosināja.
— Ak nē, man apnicis vienmēr runāt par sevi, — atsaucās māla bļoda. — Labāk pacentīsimies pamodināt cits citā daiļuma izjūtu! Es pastāstīšu kaut ko no ikdienas dzīves, jo izkopts prāts var atrast tanī daudz kā daiļa. Es sāku: «Pie Baltijas jūras, zem Dānijas vītoliem …»
— Ak, cik dzejisks sākums! — iesaucās visi šķīvji. — Tas noteikti būs interesants stāsts!
— Jā, tur es pavadīju savu jaunību kādā klusā ģimenē. Ik pa divām nedējām tur vaskoja grīdu, no mīkstajām mēbelēm izdauzīja putekļus, logiem pielika tīrus aizkarus . . .
— Cik jūs jauki runājat! — pārtrauca putekļu slotiņa. — Tūliņ redzams, ka stāstītājs ir sieviešu kārtas, jo no visa dveš tāds īsts tīrības un spodrības gars!
— Tiesa, to tūliņ jūt, — piekrita ūdens spainis un aiz prieka palēcās un nošļakstīja grīdu.
Bļoda turpināja savu stāstu, un beigas bija tikpat labas kā sākums.
Visi šķīvji aplaudēja. Putekļu slotiņa paņēma zaļu pētersīli no smilšu kastes un vainagoja bļodu. Viņa gan zināja, ka tā var aizvainot citus, bet sprieda: «Ja es vainagošu viņu šodien, viņa vainagos mani rīt.»
— Tagad uzdejosim! — uzaicināja ogļu knaibles un sāka dejot. Pasaulīt, cik nepieklājīgi augstu viņas mētāja kājas! Vecais krēsla pārvalks, to redzēdams, tikumiskā sašutumā pārplīsa.
— Vai mani arī vainagos? — ogļu knaibles prasīja, un tas tika izdarīts.
«Tie nu gan neko nezina no smalkas uzvešanās,» sērkociņi nodomāja.
Nu patvārim vajadzēja dziedāt, bet viņš aizbildinājās, ka esot saaukstējies, viņš varot dziedāt tikai tad, kad verdot. Patiesībā viņš bija pārāk uzpūtīgs un mēdza dziedāt tikai uz ēdamistabas galda saimnieku priekšā.
Uz palodzes atradās veca zoss spalva, ar kuru kalpone mēdza pierakstīt izdevumus. Spalvai nepiemita nekas ievērības cienīgs, ja neskaita to, ka viņa bija dziļi iemērkta tintnīcā. Taču viņa ļoti lepojās ar sevi, ka varot uzrakstīt pat tādus vārdus, ko pati nesaprotot.
— Ja patvāris negrib dziedāt, tad lai nedzied, nav liela nelaime, — viņa ierunājās. — Aiz loga ir krātiņš ar lakstīgalu, tā var dziedāt tīri pieklājīgi. Nekādās augstās skolās viņa gan nav mācījusies, bet nerunāsim šovakar ne par vienu neko sliktu.
— Tā nu gan neklājas! — iesaucās tējas katliņš, kas bija patvāra pusbrālis un skaitījās virtuves dziedātājs. — Kāpēc mums jāklausās sveša putna dziesma? Vai tas ir patriotiski? Lai kūdras grozs to izšķir!
— Es esmu galīgi noskaities, — tas sacīja, — noskaities līdz sirds dziļumiem. Vai tā mums jāpavada šis vakars, kad pēc ilgiem laikiem esam palikuši vieni? Labāk apgriezīsim visu māju otrādi! Nodibināsim jaunu — dabas likumiem atbilstošu kārtību, kur ikviens ieņems savu īsto vietu, kāda tam pienākas pēc nopelniem! Es esmu ar mieru vadīt šo apvērsumu!
— Jā, iztaisīsim īstu jandāliņu! — visi piebalsoja. Te atvērās durvis un ienāca kalpone. Runātāji apklusa. Neviens neiedrīkstējās bilst ne pušplēsta vārdiņa, lai gan katrs pods apzinājās, ko viņš spēj, cik dižciltīgs viņš ir un kādu omulīgu vakaru būtu sarīkojis, ja vien viņu būtu lūguši.
Kalpone paņēma sērkociņu un uzrāva to. Ai, kā tas nošvirk- stēja un cik gaiši uzliesmoja!
«Nu katrs var redzēt, ka es te esmu pārāks par visiem,» viņš nodomāja. «Kas man par spožumu, kas par gaismu!» Un tā viņš izdega līdz galam.»
— Tā bija skaista pasaka, es jutos tā, it kā pati sēdētu virtuvē un to visu redzētu, — sultāniete sacīja. — Jā, tu dabūsi mūsu meitu par sievu.
— Jā gan* — sultāns piebalsoja, — pirmdien dzersim kāzas.
Viņi jau uzrunāja līgavaini ar «tu», jo nu viņš piederēja pie ģimenes.
Kāzu priekšvakarā visa pilsēta laistījās vienās ugunīs. Sultāns ar sultānieti braukāja pa ielām un meta pūlī kliņģerus un pildītas klimpas. Puikas slējās uz pirkstgaliem, lai redzētu braucējus, bāza pirkstus mutē, svilpa un kliedza «urā». Vārdu sakot, prieki bija milzīgi!
«Man arī kaut kā jāuzstājas,» nosprieda tirgotāja dēls. Viņš sapirka raķetes, plaukšķenes un dažādus uguņošanas piederumus, salika tos lādē un pacēlās gaisā.
Kas tā bija par sprakstoņu, švirkstoņu un krāšņām ugunīm!
Visi turki lēca gaisā aiz priekiem tā, ka tupeles viņiem sitās gar ausīm; tādu uguņošanu viņi vēl nebija redzējuši. Nu visi saprata, ka tas patiešām ir turku dievs, kas prec viņu princesi.
Līdzko tirgotāja dēls nolaidās ar savu pūra lādi mežā, tā iedomājās, ka vajadzētu tūliņ steigties uz pilsētu un paklausīties, ko ļaudis runā. Dabīgi, ka viņam ļoti gribējās to dzirdēt.
Ko gan visu viņi stāstīja! Ikviens, kam viņš apvaicājās, bija redzējis ko citu, taču visi kā vienā mutē apgalvoja, ka tas bijis varen skaisti.
— Es redzēju pašu turku dievu, — viens teica, — viņam bija acis kā dzirkstošas zvaigznes un bārda kā putojošs ūdens.
— Viņam uz pleciem bija uguns mētelis, — stāstīja otrs, — un no mēteļa krokām lūkojās ārā paradīzes gari.
Jā, tās bija patīkamas valodas, ko viņš dzirdēja, un rīt vajadzēja notikt viņa kāzām — tas bija vēl patīkamāk.
Viņš devās atpakaļ uz mežu, lai sēstos savā pūra lādē, — bet kur tā bija palikusi?
Pūra lāde bija sadegusi. Kāda raķetes dzirkstelīte bija tanī iekritusi, sākusi gruzdēt, un lāde pārvērtusies pelnos. Nu nabaga tirgotāja dēls nevarēja vairs lidot, nevarēja tikt pie savas līgavas.
Viņa stāvēja visu dienu uz jumta un gaidīja līgavaini un, kā dzird, gaidot vēl šo baltu dienu. Bet viņš klejo pa pasauli un stāsta pasakas, lai gan tās nav vairs tik jautras kā tā par sērkociņiem.