UZ CIEMA pēdējās mājas jumta atradās svēteļu ligzda. Tanī sēdēja svēteliene ar četriem svētelēniem, kuri kārstīja pāri ligzdas malai galviņas ar melnajiem knābīšiem — tie vēl nebija kļuvuši sarkani. Netālu uz jumta kores stīvi un lepni stāvēja svēteļ- tēvs. Vienu kāju viņš bija pavilcis pavēderē, lai neviens neteiktu, ka viņš stāv gluži bez darba savā sarga vietā. Varēja domāt, ka viņš izgriezts no koka, — tik nekustīgs viņš bija.
«Tas izskatās varen smalki, ka manai sievai stāv godasardze pie ligzdas,» viņš domāja. «Kas to zina, ka esmu viņas vīrs? Visi droši vien pārliecināti, ka esmu te piekomandēts.»
Lejā uz ielas rotaļājās vesels bars bērnu. Ieraudzījuši svēteļus, viņi sāka dziedāt, vispirms pats lielākais nebēdnis, pēc tam viss bars. Viņi dziedāja vecu dziesmiņu par svēteļiem, bet bez kāda ļauna nolūka, turklāt no dziesmas taču vārdus nevar izmest:
— Svēteli ar garām kājām, Ātrāk steidz uz savām mājām, Savu ligzdu sakārtot, Svētelēnus pabarot! Vienu mēs pakārsim, Otru upē metīsim, Trešo iesmā uzdursim, Ceturto nošausim!
— Paklau, ko puikas dzied! — svētelēni uztraucās. — Viņi grib mūs kārt un mest upē!
— Neliecieties ne zinis par viņiem! — svēteliene atbildēja.
— Nemaz neklausieties viņu dziesmās, tad jums sirds būs mierīga!
Taču zēni nemitējās dziedāt un rādīt ar pirkstiem uz svētelēniem. Tikai viens zēns, Pēteris vārdā, teica, ka nevajagot dziedāt tādu aplamu dziesmu par tik labiem putniem, un gāja projām.
— Esiet bez bēdu! — svēteliene mierināja bērnus. — Redziet, cik mierīgi stāv jūsu tēvs, turklāt uz vienas kājas!
— Mums bail, mums bail! — svētelēni sauca un ievilka galvas dziļi ligzdā.
Nākamo dienu, kad bērni atkal bija salasījušies, lai rotaļātos, viņi atsāka dziesmu:
— Vienu mēs pakārsim, Otru upē metīsim, Trešo iesmā uzdursim, Ceturto nošausim!
— Vai mūs patiešām kārs un metīs upē? — svētelēni bažījās.
— Ko jūs klausāties uz visādām muļķībām! — māte uzbārās.
— Jūs iemācīsieties lidot, mēs lidosim uz pļavu un apciemosim vardes. Viņas palocīsies mūsu priekšā un teiks: «Kvāks, kvāks!» — un tad mēs viņas apēdīsim. Tas tik būs mielasts!
— Un pēc tam? — svētelēni jautāja.
— Pēc tam sanāks kopā svēteļi no visas zemes un sāksies lielie rudens manevri. Tad visiem jāprot labi lidot, tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo, kas neprot lidot, to svēteļu ģenerālis nodur ar savu garo knābi. Tāpēc jums būs labi jāuzmanās un jāliek aiz auss viss, ko jums mācīšu!
— Tad jau var patiešām gadīties, ka mūs uzdur uz iesma, kā puikas teica! Klau, viņi dzied atkal!
— Klausieties uz mani, nevis uz viņiem! — svēteliene pārtrauca. — Pēc lielajiem manevriem mēs lidosim uz siltajām zemēm, tālu, tālū no šejienes, pāri kalniem un mežiem. Mēs dosimies uz Ēģipti; tur slejas četrstūraini mūra nami, kas ar smailēm iesniedzas mākoņos. Sos namus sauc par piramīdām, un tās ir tik vecas, ka to neviens svētelis nespēj aptvert. Tur ir milzu upe; kad tā pārplūst, tad visa zeme kļūst par vienu vienīgu purvu. Un pa šo purvu var staigāt un ēst vardes, cik lien.
— Oho! — svētelēni sajūsmā iesaucās.
— Jā, tas ir lieliski! Augu dienu nekas cits nav jādara, tikai jāēd, un, kamēr mums tur tik labi klājas, šai zemē nav ne zaļas lapiņas uz kokiem. Te ir tik auksts, ka pat mākoņi sasalst un sasprāgst gabalu gabalos, un krīt zemē kā sīkas, baltas driskas.
Tā viņa stāstīja par sniegu, jo neprata skaidrāk izteikties.
— Vai šie nerātnie puikas nesasalst un nesasprāgst gabalu gabalos? — svētelēni prasīja.
— Nē, tas gan nenotiek, lai arī daudz no tā netrūkst. Viņi tup aizkrāsnē tumšā istabā un reti kad iziet ārā, bet mēs varam auksto laiku pavadīt siltās zemēs.
Drīz vien svētelēni kļuva tik lieli, ka varēja ligzdā nostāties stāvus. Svēteļtēvs ik dienas nesa bērniem vardes, gliemežus un citus svēteļu gardumus. Un cik jocīgi izskatījās, kad viņš rādīja bērniem savas mākslas! Galvu viņš aplieca ap asti, knābi klabināja kā klabatu, turklāt stāstīja dažādus jaukus stāstus, kur viss vienmēr notika purvā.
— Jums jāsāk mācīties lidot, — svēteliene kādu dienu sacīja, un nu visiem četriem svētelēniem vajadzēja rāpties ārā no ligzdas un nostāties uz jumta kores. Ak, kā viņi grīļojās! Viņi gan plivināja spārnus, lai noturētos līdzsvarā, taču daudz netrūka, lai viņi noveltos no jumta lejā.
— Skatieties uz mani! — māte sauca. — Re, tā jātur galva, tā jāliek kājas. Viens, divi, viens, divi! Soļojiet braši, tad tiksiet dzīvē uz priekšu! — Tad viņa pacēlās spārnos un lika bērniem darīt to pašu, taču tie tikai neveikli palēcās un — plaukš! — nolikās garšļauku, jo bija smagi un tūļīgi.
— Es negribu lidot! — teica viens un ietrausās atpakaļ ligzdā. — Liela man vajadzība pēc tādām siltām zemēm!
— Vai tu gribi te nosalt, kad pienāks ziema? Gribi, lai puikas tevi patiešām uzdur uz iesma? Pag, es viņus tūliņ pasaukšu!
— Nē, nē! — iekliedzās svētelēns un sāka atkal lēkāt pa jumtu.
Trešajā dienā viņi jau varēja mazliet palidot. Nabadziņi domāja, ka arī gaisā var atsēsties un atpūsties, bet tūliņ apmeta kūleni un sāka vēl jo cītīgāk plivināt spārnus.
Tikmēr zēni atkal bija sanākuši lejā un atsāka dziesmu:
* — Svēteli ar garām kājām,
Ātrāk steidz uz savām mājām!
— Kā būtu, ja mēs nolaistos un ieknābtu viņiem? — svētelēni jautāja mātei.
— Lieciet viņus mierā, klausieties uz mani — tas ir daudz svarīgāk! Viens, divi, trīs! Uz labo! Un nu uz kreiso! Ap skursteni! Re, tas izdevās pavisam labi! Pēdējais spārnu vēziens bija tik pareizs un glīts, ka atļauju jums rīt lidot man līdzi uz purvu. Tur ieradīsies vairākas brašas svēteļu ģimenes ar saviem bērniem. Gādājiet, lai es dzirdu, ka manējie ir paši izskatīgākie, stāv vistaisnāk un viscēlāk izriež krūtis!
— Bet vai mēs nekad neatriebsimies tiem palaidņa puikām? — svētelēni nerimās.
— Lai taču viņi auro, cik grib! Jūs pacelsieties līdz mākoņiem un nonāksiet piramīdu zemē, kamēr viņi te sals un trīcēs.
— Nekas, gan mēs viņiem atriebsimies! — svētelēni čukstēja cits citam un sāka atkal vingrināt spārnus.
No visiem zēniem pats cītīgākais ņirgu dziesmu dziedāšanā bija tieši tas, kas pirmais iesāka dziesmu, — mazs sešgadīgs knauķis. Svētelēni domāja, ka viņam droši vien ir kādi simt gadi, jo viņš bija krietni lielāks par svētelēnu tēvu un māti. Un ko gan svētelēni varēja zināt par to, cik veci vispār var būt cilvēki un viņu bērni! Visam atriebības smagumam vajadzēja ķert šo puiku, kurš pirmais bija sācis dziesmu un to vēl aizvien daudzināja. Svētelēni bija briesmīgi noskaitušies, un, jo lielāki viņi kļuva, jo mazāk gribēja ciest pārestības. Svē- telienei beidzot vajadzēja apsolīt, ka atriebt viņi drīkstēs, bet tam jānotiek pašā pēdējā dienā pirms aizlidošanas.
— Vispirms jāredz, kā jūs uzvedīsieties lielajos rudens manevros. Ja tur jums ies slikti un ģenerālis iedurs jums knābi krūtīs, tad jau puikām būs taisnība, ka derat tikai uzdurša- nai uz iesma. Nogaidīsim, kā jums veiksies.
Svētelēni bija ar mieru un tagad sāka vingrināties lidošanā no visas tiesas. Viņi neatlaidīgi vingrinājās katru dienu un drīz vien lidoja tik viegli un skaisti, ka prieks redzēt.
Pienāca rudens, un visi svēteļi sapulcējās uz lielajiem manevriem. Tas tikai bija skats, kad viņi laidās pāri mežiem un tīrumiem, ciemiem un pilsētām, te augstāk, te zemāk, te lēnāk, te straujāk. Svētelēni tik labi veica savu uzdevumu, ka izpel-
nljās goda diplomu un goda nosaukumu «Varžu un čūsku mednieki».
— Tagad gan mēs atriebsimies! — viņi apņēmās.
— Lai notiek! — māte piekrita. — Es esmu ko labu izdomājusi. Netālu no šejienes atrodas dīķis, kurā glabājas mazi bērni, kamēr nāk svēteļi un aiznes tos viņu vecākiem. Mazuļi guļ šai dīķī un sapņo tik saldi kā nekad vēlāk visā savā mūžā. Visi vecāki grib dabūt šos bērniņus, un visi bērni grib mazu brālīti vai māsiņu. Mēs aizlidosim uz šo dīķi un aiznesīsim ikvienam bērnam, kas pret putniem labi izturas, pa brālītim vai māsiņai.
— Bet tam nejaukajam puikam — ko tam? — svētelēni jautāja.
— Tam mēs nedosim ne brālīti, ne māsiņu, un viņam par to ļoti sāpēs sirds. Bet tam labajam zēnam, kurš sacīja, ka putniem nevajag pāri darīt — jūs taču nebūsiet to aizmirsuši? — tam mēs aiznesīsim vienu brālīti un vienu māsiņu. Un katru pavasari atlaidušies mēs viņu apsveicināsim un apvaicāsimies: «Pēter, Pēter, kā tev labi klājas?»
Kā māte sacīja, tā arī notika. Un kopš tās reizes svēteļi katru pavasari apsveica-labo zēnu un ieradušies sauca:
— Pēter, Pēter!
Taču ar laiku viņi šo vārdu aizmirsa un tagad sauc tikai:
— Prr, prr!