NEVIENS NEZINA tik daudz pasaku, cik zina Ole Lukoije. Viņš gan prot vareni stāstīt! Vakarā, kad bērni gluži mierīgi sēž pie galda vai uz saviem soliņiem, ierodas Ole Lukoije. Vienās zeķēs viņš klusītiņām nāk augšup pa kāpnēm, tad piesardzīgi atver durvis, nedzirdami iesoļo istabā un viegli ie- smidzina bērniem acīs saldu pienu. Rokā viņam maza šļircīte,
un piens plūst no tās tievā, tievā strūkliņā. Tad visiem bērniem acis sāk lipt ciet, viņi vairs nevar saskatīt Oli, bet viņš piezogas klāt no mugurpuses un sāk vieglītēm pūst viņiem uz pakaušiem. Papūš — un galviņas tūliņ kļūst smagas. Tas notiek bez sāpēm — Olem jau nav nekas ļauns prātā, viņš tikai grib, lai bērni norimstas, tāpēc viņi katrā ziņā jāapgulda. Nu lūk, viņš ir bērnus apguldījis un tūliņ sāk stāstīt pasakas.
Kad bērni iemieg, Ole Lukoije piesēžas pie viņiem uz gultas malas. Apģērbs viņam brīnišķīgs: zīda vamzis, tikai nevar pateikt, kādā krāsā; tas laistās te zils, te zaļš, te sarkans atkarīgi no tā, uz kuru pusi Ole pagriežas. Katrā padusē viņam lietussargs: viens ar bildītēm, kuru viņš izpleš pār labiem bērniem, un tad tiem visu nakti rādās pašas jaukākās pasakas; bet otru, pavisam vienkāršu, gludu, viņš izpleš pār sliktiem bērniem — tie guļ visu nakti kā bluķi, un no rīta atklājas, ka viņi itin neko nav redzējuši sapnī.
Paklausīsimies nu par to, kā Ole Lukoije apmeklēja katru vakaru kādu mazu zēnu, Hjalmāru vārdā, un stāstīja viņam pasakas. Tās būs veselas septiņas pasakas — nedēļā ir taču septiņas dienas.
Pirmdiena
— Tā, lūk, — sacīja Ole Lukoije, apguldījis Hjalmāru gultā. — Vispirms es izpušķošu istabu.
Un vienā mirklī visas istabas puķes pārvērtās lielos kokos, kuri izstiepa savus garos zarus gar sienām līdz pašiem griestiem, visa istaba pārvērtās par brīnišķīgu lapeni. Koku zari bija apbērti ar ziediem; katrs ziediņš pēc skaistuma un smaržas bija pārāks par rozi un, ja jūs gribētu to nomēģināt, tad saldāks par ievārījumu; augļi laistījās, it kā būtu no zelta. Vēl kokos auga apalīši, kuri plīsa vai pušu aiz rozīņu pildījuma. Tsts brīnums, nudien! Pēkšņi bija dzirdami briesmīgi vaidi no galda atvilktnes, kur atradās Hjalmāra skolas piederumi.
— Kas tad tur? — Ole Lukoije teica un izvilka atvilktni.
Atklājās, ka tur sprakšķ un čīkst šīfera tāfele: uz tās uzrakstītā uzdevuma atrisinājumā bija iezagusies kļūda, un viss izrēķinātais teju pat bruka kopā; aukliņā piesietā grifele lēkāja un raustījās kā šunelis — viņai ļoti gribējās palīdzēt, bet viņa nevarēja. Arī Hjalmāra burtnīca skaļi vaidēja; taisni šausmas pārņēma klausoties! Katrā lappusē ik rindas sākumā bija brīnišķīgi, lieli burti un tiem līdzās mazi burti — tas bija glīt- raksta paraugs; tālāk sekoja citi burti, kuri domāja, ka turas tikpat stingri. Tos bija rakstījis pats Hjalmārs, un tie likās klūpam pret līnijām, uz kurām tiem vajadzēja stāvēt.
— Lūk, kā jāturas! — runāja glītraksta paraugs. — Sitā, un mazliet noliekties uz labo pusi!
— Ak, mēs jau ar prieku, — atbildēja Hjalmāra burti, — bet mēs nevaram! Mēs esam tik vārgi!
— Nu, tad es pamielošu jūs ar rīcineļļu, — Ole Lukoije teica.
— Ai, nē, nē! — burti sāka brēkt un izslējās tik taisni, ka prieks skatīties.
— Tagad pasakas pie malas! — Ole Lukoije sacīja. — Sāksim vingrot! Viens, div'! Viens, div'!
Un viņš panāca, ka Hjalmāra burti stāvēja līdzeni un braši kā jebkurš glītraksts. Bet, kad Ole Lukoije aizgāja un Hjalmārs no rīta pamodās, tie izskatījās tikpat nožēlojami kā iepriekš.
Otrdiena
Līdzko Hjalmārs apgulās, Ole Lukoije pieskārās ar savu burvju šļircīti istabas mēbelēm — un visi priekšmeti tūliņ sāka pļāpāt savā starpā — visi, vienīgi spļaujamtrauks ne; tas klusēja un sevī sirdījās, cik pārējie tukšprātīgi: runā tikai par sevi, par sevi vien, un viņiem pat prātā neienāk tas, kurš kautri stāv kaktā un ļauj sevī spļaut.
Virs kumodes karājās liela glezna zeltītā ietvarā; tanī bija attēlota skaista aina: stalti, veci koki, zāle, puķes un plata upe, kura steidzas garām brīnišķīgām pilīm, garām mežam uz tālo jūru.
Ole Lukoije pieskārās ar burvju šļircīti gleznai — un tanī uzgleznotie putni sāka dziedāt, koku zari kustēties, bet mākoņi traucās pa debesīm, bija pat redzams, kā slīd pāri gleznai to ēna.
Tad Ole pacēla Hjalmāru līdz ietvaram — un zēns iekāpa taisni garajā zālē. Saulīte spīdēja uz viņu caur koku zariem, viņš aizskrēja līdz ūdenim un iesēdās laiviņā, kura šūpojās pie krasta. Laiviņa bija nokrāsota ar sarkanu un baltu krāsu, buras laistījās kā sudrabotas, un seši gulbji ar zelta kroņiem ap kakliem un dzirkstošām, zilām zvaigznēm uz galvām sāka vilkt laiviņu garām zaļiem mežiem, kur koki stāstīja par laupītājiem un raganām, bet puķes par jaukiem, maziem elfiem un par to, ko dzirdējušas no tauriņiem.
Brīnišķīgas zivis ar sudrabainām un zeltainām zvīņām peldēja aiz laivas, nira dziļumā un plīkšķināja ar astēm pa ūdeni; sarkani, zili, lieli un mazi putni lidoja Hjalmāram nopakaļ divās garās virtenēs, odi dejoja, maijvaboles dūca; visiem gribējās pavadīt Hjalmāru, katram bija pasaka, ko viņam pastāstīt.
Jā, tas nu gan bija brauciens!
Meži te kļuva biezi un satumsa, te pārvērtās brīnišķīgos, saules apspīdētos un puķēm piebērtos dārzos. Upes krastos slējās lielas kristāla un marmora pilis; uz balkoniem stāvēja princeses, un tās visas bija Hjalmāram pazīstamas meitenes, ar kurām viņš bija bieži rotaļājies.
Viņas stiepa Hjalmāram pretī rokas, un katrai bija labajā rokā lielisks cukurots piparkūku sivēniņš. Hjalmārs, braucot garām, saķēra to aiz viena gala, princese cieši turējās pie otra, un piparkūka pārlūza uz pusēm; katrs dabūja savu daļu, bet Hjalmāram tā bija lielāka, princesei mazāka. Pie visām pilīm stāvēja sardzē mazi prinči, viņi atdeva Hjalmāram godu ar zelta zobeniem un apbēra viņu ar rozīnēm un alvas zaldātiņiem — lūk, ko nozīmē īsti prinči!
Hjalmārs peldēja cauri mežiem, cauri kaut kādām milzīgām zālēm un pilsētām. Viņš peldēja arī cauri tai pilsētai, kur dzīvoja viņa vecā aukle, kura bija auklējusi viņu, kad viņš vēl bija maziņš, un mīlējusi viņu. Un tad Hjalmārs ieraudzīja aukli; viņa klanijas, sūtīja viņam gaisaskupstus un dziedaja jauku dziesmiņu, ko pati bija sacerējusi un atsūtījusi Hjalmāram:
— Mans Hjalmār, tu man prātā esi Ikkatru dien', ikkatru brīd'. To izteikt nevaru, cik karsti Es vēlos tevi ieraudzīt! Es aijāju tev' šūpulītl Un staigāt, runāt mācīju, Tev vaidziņus ar skūpstiem klāju — Kā lai es tevi nemīlu!
Un putniņi dziedāja viņai līdzi, puķes dejoja, bet vecie vītoli locīja galvas, it kā Ole Lukoije arī viņiem stāstītu pasaku.
Trešdiena
Tas nu gan bija lietus! Hjalmārs dzirdēja šo šausmīgo troksni pat miegā, bet, kad Ole Lukoije atvēra logu, ūdens sniedzās līdz palodzei. Vesels ezers! Toties pie pašas mājas bija piebraucis varen lepns kuģis.
— Vai gribi pavizināties, Hjalmār? — Ole jautāja. — Apmeklēsi nakti svešas zemes un no rīta būsi atpakaļ.
Un tā nu Hjalmārs, apģērbis svētku drēbes, nokļuva uz kuģa. Laiks tūliņ noskaidrojās, un viņi peldēja pa ielām, garām baznīcai — visur bija viens vienīgs ezers! Beidzot viņi aizpeldēja tik tālu, ka zeme pilnīgi pazftda acīm. Padebešos lidoja svēteļu pulks; viņi arī posās uz svešām, siltām zemēm un lidoja garā virtenē cits aiz cita. Viņi bija lidojuši jau daudz, daudz dienu, un viens bija tā piekusis, ka spārni negribēja viņam vairs klausīt. Viņš lidoja pats pēdējais, tad atpalika un sāka slīdēt ar izplestajiem spārniem aizvien zemāk un zemāk, pa- plivināja spārnus vēl pāris reižu, bet veltīgi! Drīz vien viņš aizķērās aiz kuģa masta, nošļūca pa virvēm un — blaikš! — nokrita taisni uz klāja.
Junga paķēra viņu un ielika putnu būrī pie vistām, pīlēm un tītariem. Nabaga svētelis stāvēja un bēdīgi lūkojās apkārt.
— Re, kāds! — vistas noteica.
Bet tītars piepūtās, cik vien varēja, un prasīja svētelim, kas viņš tāds esot; pīles kāpās atpakaļ, grūstīdamas cita citu ar spārniem, un pēkšķēja.
Un svētelis izstāstīja viņiem par karsto Āfriku, par piramīdām un strausiem, kuri joņo pa tuksnesi mežonīgu zirgu ātrumā, bet pīles neko nesaprata un atkal sāka bikstīt cita citu:
— Nu, vai viņš nav dumjš?
— Protams, pavisam dumjš! — teica tītars un pikti kaut ko murmināja. Svētelis apklusa un sāka domāt par savu Āfriku.
— Kādas jums brīnišķīgas, tievas kājas! — brīnījās tītars.
— Par cik olektī?
— Pēks! Pēks! Pēks! — sāka pēkšķēt viegli iesmīdināmās pīles, bet svētelis izlikās, it kā neko nedzird.
— Varējāt gan pasmieties kopā ar mums, — tītars aizrādīja svētelim. — Tas bija ļoti amizanti pateikts! Bet kur nu, tā droši vien viņam pārāk zemiska tēma! Vispār nevar sacīt, ka viņš būtu diez cik saprātīgs. Nekas, mēs kavēsim laiku paši sev!
Un vistas kladzināja, pīles pēkšķēja, un tas viņiem visiem sagādāja lielu prieku.
Bet Hjalmārs piegāja pie būra, atvēra durtiņas, pamāja svētelim, un tas izlēca ārā uz klāja pie Hjalmāra — svētelis jau bija paspējis atpūsties. Tad viņš it kā palocījās Hjalmāram par pateicības zīmi, atvēzēja plašos spārnus un aizlidoja uz siltajām zemēm. Bet vistas sāka kladzināt, pīles pēkšķēt, un'tītars tā piepūtās, ka sekste viņam kļuva purpursarkana.
— Rīt no jums izvārīs viru, — Hjalmārs teica un pamodās atkal savā mazajā gultiņā.
Lielisku ceļojumu viņi ar Oli Lukoiji bija naktī veikuši!
Ceturtdiena
— Zini ko? — Ole Lukoije teica. — Tikai nesabīsties! Es tev tūliņ parādīšu pelīti. — Un patiešām viņam rokā bija gluži glīta pelīte. — Viņa ieradās lūgt tevi uz kāzām. Divas pelī
tes šonakt grib laulāties. Viņas dzīvo tavas mātes pieliekamā zem grīdas. Stāsta, tas esot burvīgs dzīvoklis!
— Bet kā es ietikšu tur pa mazo caurumiņu grīdā? — Hjalmārs prasīja.
— Paļaujies uz mani! — Ole Lukoije atbildēja. — Es tevi padarīšu mazu.
Un viņš pieskārās zēnam ar savu burvju šļircīti. Hjalmārs kļuva aizvien mazāks un beidzot bija īkstīša lielumā.
— Tagad mēs aizņemsimies mundieri no alvas zaldātiņa. Domāju, ka šis tērps būs pilnīgi piemērots: mundieris rotā valkātāju, un tu taču ej ciemā!
— Labi, — piekrita Hjalmārs, un viņu uzposa par visbrīnišķīgāko zaldātiņu.
— Vai jums nelabpatiktos iesēsties savas māmiņas uzpirkstenī? — pelīte vaicāja Hjalmāram. — Man būs tas gods vest jūs.
— Ak, kundze, vai patiešām jūs pati uzņemsieties šīs grūtības! — Hjalmārs sacīja, un tā viņi brauca uz peļu kāzām.
Izšmaukuši caur peļu izgrauzto caurumiņu grīdā, viņi vispirms iekļuva garā, šaurā gaitenī, pa kuru patiešām varēja izbraukt tikai ar uzpirksteni. Gaiteni, kā jau svētkos, apgaismoja prauli.
— Cik jauki šeit smaržo, vai ne? — apvaicājās pelīte — vedēja. — Viss gaitenis izziests ar taukiem! Kas var būt vēl labāks?
Beidzot viņi nokļuva līdz pašai zālei, kur tika svinētas kāzas. Labajā pusē sačukstēdamās un sasmīnēdamās stāvēja pelītes — dāmas, bet kreisajā, ar ķepiņām skrullējot ūsas, — pelītes — kavalieri, un pašā zāles vidū uz izēstas siera mizas augstāk par citiem atradās līgavainis ar līgavu, kuri nepārtraukti skūpstījās visu acu priekšā. Nu, viņi jau bija saderināti un gatavojās kāzām.
Viesi nāca un nāca, peles spieda cita citu vai nost, bet laimīgais pārītis novietojās pašās durvīs, tā ka neviens nevarēja vairs ne ienākt, ne iziet. Zāle, tāpat kā gaitenis, bija izziesta ar taukiem; nekā cita ēdama nebija, bet desertā viesiem nesa apkārt zirni, uz kura kāda jaunlaulāto radiniece bija
izgrauzusi viņu vārdus, tas ir, protams, tikai divus pirmos burtus. Vai nav brīnumi?
Visas peles paziņoja, ka kāzas bijušas lieliskas un laiks pavadīts ļoti patīkami.
Hjalmārs brauca uz mājām. Viņam uzsmaidīja laime būt lepnā sabiedrībā, kaut arī tāpēc vajadzēja sarauties mazam un uzvilkt alvas zaldātiņa mundieri.
Piektdiena
— Taisni neticami, cik daudz ir pusmūža cilvēku, kuriem ārkārtīgi gribas dabūt mani pie sevis! — Ole Lukoije teica. — It sevišķi to vēlas tie, kas izdarījuši kaut ko sliktu. «Labais, mīļais Ole,» viņi lūdzas, «mēs nevaram pat acis aizdarīt, guļam bez miega visu cauru nakti, un apkārt mums stāv mūsu ļaunie darbi. Viņi sēž uz gultas malas kā mazi, riebīgi troļļi un šļakstina mums virsū verdošu ūdeni. Mēs ar prieku tev samaksāsim, Ole!» viņi piemetina, dziļi nopūzdamies. «Ar labu nakti, Ole! Nauda ir uz palodzes!» Kam man vajag naudas? Es ne pie viena neeju par naudu!
— Ko šonakt darīsim? — Hjalmārs prasīja.
— Vai negribi vēlreiz būt kāzās? Tādās gan ne kā vakar. Tavas māsas lielā lelle, tā, kura pārģērbta par zēnu un kuru sauc par Hermani, grib laulāties ar lelli Bertu, bez tam šodien ir lelles dzimšanas diena, tāpēc tiek gatavotas daudzas dāvanas.
->- Zinu, zinu! — Hjalmārs attrauca. — Līdzko lellēm vajag jaunu drēbju, tā māsa tūliņ svin viņu dzimšanas dienu vai kāzas. Tas jau noticis simt reižu.
— Nu, bet šonakt būs simt pirmā un tātad pēdējā reize! Tāpēc arī gatavojas kaut kas neparasts. Paskaties!
Hjalmārs uzmeta acis galdam. Uz tā stāvēja kartona namiņš, logi bija apgaismoti, un visi alvas zaldātiņi stāvēja godasardzē. Līgavainis ar līgavu domīgi sēdēja uz grīdas, atspiedušies pret galda kāju; jā, viņiem bija par ko domāt! Ole Lukoije, ietērpies vecmāmiņas melnajos svārkos, salaulāja viņus, un tad visas mē
beles istaba saka dziedat marša meldija jauku dziesmiņu, kuru bija uzrakstījis zīmulis:
— Lai atskan jautra dziesmiņa, Kā vējš tā tālu trauksies, Kaut mūsu pāris tai, nudien, Nekādi neatsauksies! Tie taisīti no smalkādas, Tiem greznas drēbes uzvilktas, Un katrs ar prieku viņiem teiks: «Lai jaunais pāris dzīvo sveiks!»
Tad jaunais pāris saņēma dāvanas, bet no visa ēdamā atteicās: viņiem pietika ar viņu mīlestību.
— Nu, vai brauksim tagad uz vasarnīcu vai ceļosim uz ārzemēm? — jaunais vīrs ievaicājās.
Par padoma dēvējām ataicināja pieredzējušu ceļinieci — bezdelīgu un vecu vistu, kura jau piecas reizes bija perējusi. Bezdelīga izstāstīja par jaukajām, siltajām zemēm, kur briest sulīgi, smagi vīnogu ķekari, kur gaiss tik maigs, bet kalni izrotāti tādām krāsām, par kādām šeit nav nekādas nojausmas.
— Toties tur nav mūsu zaļo kāpostu! — pārtrauca vista.
— Reiz es ar visiem cāļiem pavadīju vasaru uz laukiem; tur bija vesela kaudze smilšu, kurā mēs varējām rakņāties un kārpīties pēc sirds patikas. Bez tam mums bija atļauts iet sakņu dārzā pie kāpostiem. Ak, cik tie bija zaļi! Nezinu, kas būtu skaistāks!
— Bet viena kāpostu galviņa taču līdzīga otrai kā ola olai! — bezdelīga teica. — Turklāt šeit bieži vien ir slikts laiks.
— Nu, pie tā var pierast, — vista atbildēja.
— Un kāds te ir aukstums! Tā vien pielūko, ka nenosalsti.
— Kāpostiem tas taisni nāk par labu, — vista aizrādīja. — Un galu galā ari pie mums ir silts. Pirms četriem gadiem vasara pie mums ilga veselas piecas nedēļas! Un kāds karstums tad bija! Visi smaka vai nost! Tam jābūt pēdīgajam nelietim, kas neatzīst, ka mūsu zeme ir pati labākā pasaulē. Tāds nelietis nav cienīgs pat dzīvot šeit! — Te vista apraudājās. — Es taču arī esmu ceļojusi, kā nu ne! Veselas divpadsmit jūdzes nobraucu mucā! No ceļošanas nav nekāda prieka!
— Jā, vista ir visai prātīga sieva, — lelle Berta atzina.
— Man arī nemaz nepatīk kāpelēt pa kalniem — te augšā, te lejā! Nē, mēs dzīvosim vasarnīcā uz laukiem, kur ir smilšu kaudze, un pastaigāsimies pa sakņu dārzu, kur ir kāposti.
Tā viņi arī nolēma.
Sestdiena
— Vai šodien stāstīsi pasakas? — Hjalmārs prasīja, līdzko Ole Lukoije bija viņu apguldījis.
— Šodien nav laika, — Ole atbildēja un atvēra virs zēna savu skaisto lietussargu. — Paskaties uz šiem ķīniešiem!
Lietussargs atgādināja lielu Ķīnas tējas tasīti, kura bija izgleznota ar ziliem kokiem un šauriem tiltiņiem, uz kuriem, mādami ar galvām, stāvēja mazi ķīnieši.
— Rīt man jāsapoš visa pasaule uz svētkiem! — Ole turpināja. — Rīt taču ir svētā diena, svētdiena! Man jāaiziet uz zvanu torni paskatīties, vai baznīcas mājas gariņi iztīrījuši visus zvanus, citādi tie slikti skanēs rīt; tad jāiet uz lauku — jāpaskatās, vai vējš nopūtis putekļus no zāles un lapām. Taču pats grūtākais darbs vēl priekšā: jānoņem no debesīm un jāpārspod- rina visas zvaigznītes. Es salasu tās savā priekšautā, bet vajag taču pielikt numuru katrai zvaigznītei un katrai bedrītei, kur tā sēdējusi, lai varu nolikt katru savā vietā, citādi tās slikti turēsies un birs zemē no debesīm cita pēc citas.
— Paklausieties, jūs, godātais Ole Lukoije! — ierunājās pēkšņi pie sienas pakārta veca ģīmetne. — Es esmu Hjalmāra vecvectēvs un ļoti pateicīgs jums par to, ka jūs stāstāt zēnam pasakas, bet jūs nedrīkstat sajaukt jēdzienus. Zvaigznes nevar noņemt no debesīm un spodrināt. Zvaigznes ir tādi paši debesu ķermeņi kā mūsu Zeme — tāds ir no viņām labums.
— Paldies tev, vecvectētiņ! — Ole Lukoije atbildēja. — Paldies! Tu esi visas ģimenes galva, bet es tomēr esmu vecāks par tevi. Es esmu vecs pagāns; grieķi un romieši sauca mani par sapņu dievu. Es esmu varējis un varu iet iekšā vislepnākajos namos, es zinu, kā izturēties gan pret lieliem, gan pret maziem. Tagad tu vari stāstīt pasakas pats!
Un Ole Lukoije aizgāja, pasitis padusē savu lietussargu.
— Te nu bija, pat savus uzskatus nedrīkst izteikt! — murmināja vecā ģīmetne.
Te Hjalmārs pamodās.
Svētdiena
— Labvakar! — teica Ole Lukoije.
Hjalmārs pamāja viņam ar galvu, pielēca kājās un pagrieza vecvectēva ģīmetni ar seju pret sienu, lai vecvectēvs atkal neiejaucas sarunā.
— Un tagad tu man pastāsti pasaku par pieciem zaļiem zirnīšiem vienā pākstī, par gaiļa kāju, kura lakstojās ap vistas kāju, un par lāpāmo adatu, kura iztēlojās, ka ir šujamā adata.
— Nu, no laba pa drusciņai! — sacīja Ole Lukoije. — Es labāk tev kaut ko parādīšu. Es parādīšu tev savu brāli, viņu arī sauc par Oli Lukoiji, bet viņš ierodas pie katra tikai reizi mūžā. Un, kad ierodas, paņem cilvēku, uzsēdina savā zirgā un stāsta pasakas. Viņš zina tikai divas pasakas: viena ir tik apbrīnojami skaista, ka pat iedomāties nevar, bet otra tik briesmīga, ka . . . nē, to nav iespējams nemaz pateikt!
Te Ole Lukoije pacēla Hjalmāru, pienesa pie loga un teica:
— Tūliņ tu ieraudzīsi manu brāli, otru Oli Lukoiji. Cilvēki sauc viņu arī par Nāvi. Redzi, viņš nemaz nav tik briesmīgs, kādu viņu mēdz zīmēt uz kartītēm. Vamzis viņam izšūts ar sudrabu kā huzāra mundieris, aiz pleciem plīvo melns samta apmetnis. Paskat, kā viņš auļo!
Un Hjalmārs ieraudzīja, kā pilnā sparā joņo otrais Ole Lukoije un sēdina pie sevis zirgā gan vecus, gan mazus. Vienus viņš sēdināja sev priekšā, otrus aizmugurē, bet vispirms visiem uzprasīja:
— Kādas tev atzīmes uzvedībā?
— Labas! — visi atbildēja.
— Nu, tad parādi!
Vajadzēja parādīt; tos, kuriem bija teicamas vai labas atzīmes, viņš sēdināja sev priekšā un stāstīja viņiem brīnišķīgu pasaku, bet tos, kam bija vidējas vai sliktas, — aizmugurē, un tiem vajadzēja noklausīties briesmīgu pasaku. Viņi trīcēja aiz bailēm, raudāja un gribēja nolēkt no zirga, bet nevarēja — viņi tūliņ cieši jo cieši pieauga pie segliem.
— Bet Nāve taču ir pats brīnišķīgākais Ole Lukoije! — Hjalmārs teica. — Es nemaz nebīstos no viņa!
— Tur jau nav ko bīties! — Ole Lukoije atbildēja. — Tikai pielūko, lai tev vienmēr ir labas atzīmes uzvedībā!
— Jā, tas ir pamācoši, — nomurmināja vecvectēva ģīmetne. — Tātad tomēr der kādreiz izsacīt savas domas.
Un viņš bija ļoti apmierināts.
Tāds nu ir tas stāsts par Oli Lukoiji. Un vakarā lai viņš pats tev ko pastāsta.