DĀRZĀ AUGA rožu krūms, pilns brīnišķīgu ziedu. Vienā, pašā skaistākajā, dzīvoja elfs, tik sīciņš, ka cilvēka acs nevarēja viņu pamanīt. Aiz katras ziedlapiņas viņam bija pa guļamistabai; pats viņš bija apbrīnojami maigs un piemīlīgs — taisni tāpat kā glīts bērns, tikai viņam bija lieli spārni aiz pleciem. Un cik smaržas pilnas bija viņa istabas, cik skaistas un caurspīdīgas bija to sienas! Tās taču bija rožu maigās lapas.
Augu dienu elfs rotaļājās saulītē, spurdza no zieda uz ziedu, dejoja uz draisko tauriņu spārniem un rēķināja, cik soļu viņam vajadzētu spert, lai apskrietu visus celiņus un taciņas uz vienas liepu lapas. Par celiņiem un taciņām viņš uzskatīja lapas dzīsliņas, un tie patiešām viņam bija bezgalīgi ceļi! Reiz viņš nebija paspējis apstaigāt ne pusi, kad saulīte jau rietēja; tiesa, viņš bija sācis diezgan vēlu.
Kļuva salti, uzkrita rasa, sāka pūst vējš; elfs nosprieda, ka laiks doties uz mājām, un skrēja, cik jaudāja, bet, kad sasniedza savu rozi, tad tā jau bija aizvērusi lapas — un elfs nevarēja tikt iekšā; arī pārējās rozes bija aizvērušās. Nabaga mazulis pārbijās: viņš nekad nebija palicis nakti bez pajumtes, vienmēr bija saldi dusējis starp rožu lapiņām, bet tagad . . . Skaidrs, nu viņš nepaglābsies no nāves!
Pēkšņi viņš atcerējās, ka otrā dārza galā ir lapene, ap kuru vijas brīnišķīgas kaprifolijas; vienā no šiem lielajiem, ragiem līdzīgajiem ziediem viņš arī nolēma pārgulēt līdz rītam. Un viņš aizlidoja uz turieni. Cst! Tur bija cilvēki: skaists jauneklis un ļoti daiļa meitene. Viņi sēdēja līdzās un būtu vēlējušies tā sēdēt visu mūžu — viņi tik karsti mīlēja viens otru, daudz karstāk nekā pats labākais bērns mīl savu tēti un mammu.
— Ak vai! Mums jāšķiras! — teica jauneklis. — Tavs brālis negrib mūsu laimi, viņš sūta mani ar uzdevumu tālu, tālu pār jūru. Ardievu, mana dārgā līgava! Man tomēr ir tiesības tevi tā saukt!
Un viņi saskūpstījās. Meitene raudāja un pasniedza viņam par piemiņu rozi, bet vispirms uzspieda tai tādu ciešu un karstu skūpstu, ka zieds atvērās. Elfs tūliņ ielaidās tanī un piekļāva galviņu pie maigajām, smaržīgajām sienām.
Noskanēja pēdējās ardievas, un elfs juta, ka roze ieņem vietu pie jaunekļa krūtīm. Ak, kā sitās viņa sirds! Elfs pat iemigt nevarēja aiz tās klaudzieniem.
Tomēr ilgi rozei neizdevās dusēt pie jaunekļa krūtīm. Viņš izņēma to un, iedams cauri lielai, tumšai birzij, skūpstīja ziedu tik cieši un tik bieži, ka mazulis elfs teju pat palika bez elpas. Viņš juta caur ziedu lapiņām, kā deg jaunekļa lūpas, un roze atvērās it kā pēcpusdienas saules staros.
Tad parādījās otrs cilvēks, drūms un ļauns; tas bija jaunās, skaistās meitenes brālis. Viņš izvilka lielu, asu nazi un nokāva jaunekli, kurš skūpstīja ziedu; viņš nogrieza tam galvu un ieraka kopā ar ķermeni irdenajā zemē zem liepas.
«Nu viņam vairs ne gailis pakaļ nedziedās!» nodomāja ļaunais brālis. «Atgriezties viņš neatgriezīsies. Viņam bija tāls ceļš pāri jūrai, tādā ceļā nav brīnums zaudēt dzīvību, un tā tas ir noticis. Atpakaļ viņš neatbrauks, un vaicāt man par viņu māsa neiedrīkstēsies.»
Un viņš sagrūda ar kājām sausas lapas tanī vietā, kur bija apracis jaunekli, un devās uz mājām. Bet viņš negāja viens nakts tumsā — mazulis elfs devās viņam līdzi. Kad ļaundaris raka ciet bedri, viņam uz galvas uzkrita sausa, tūtā satinusies liepas lapa, un tanī sēdēja elfs. Pabeidzis darbu, ļaundaris uzlika galvā cepuri; zem tās bija baismīgi tumšs, un elfs drebēja aiz šausmām un aiz sašutuma pret ļaundari.
Ļaunais cilvēks atgriezās mājās rītausmā, noņēma cepuri un iegāja māsas guļamistabā. Jaunā, ziedošā skaistule gulēja un redzēja sapnī to, kuru mīlēja un kurš, pēc viņas domām, bija aizbraucis pāri jūrai. Ļaunais brālis noliecās pār māsu un iesmējās nešpetnus, velnišķus smieklus; sausā lapa izkrita no viņa matiem uz māsas segas; viņš to nemanīja un devās nosnausties līdz rītam. Elfs izķepurojās no sausās lapas, apmetās pie jaunās meitenes auss un sapnī izstāstīja viņai par briesmīgo ļaundarību, aprakstīja vietu, kur viss noticis, ziedošo liepu, zem kuras slepkava bija apracis nokauto, un beidzot piemetināja: «Un, lai tu nedomātu, ka tas ir vienkāršs sapnis, es atstāšu uz tavas gultas šo sauso lapiņu.» Pamodusies viņa atrada šo lapiņu.
Ai, cik rūgti viņa raudāja! Taču nabadzīte nedrīkstēja nevienam uzticēt savas bēdas. Logs bija vaļā visu dienu, mazulis elfs būtu viegli varējis izspurgt dārzā un aizlidot pie rozēm un citām puķēm, bet viņam negribējās pamest nabadzīti vienu. Uz loga puķpodā auga roze, viņš uzsēdās uz viena zieda un nenolaida acu no bēdu sagrauztās meitenes. Viņas brālis vairākkārt ienāca istabā pilns ļauna prieka, bet meitene nedrīkstēja ne pusvārdiņa teikt par savām sirdssāpēm.
Līdzko pienāca nakts, meitene klusītiņām izgāja no mājas, devās uz birzi taisni pie liepas, aizslaucīja sausās lapas, atraka zemi un atrada savu mīļo. Ak, kā viņa raudāja un lūdza dievu, lai tas sūtītu nāvi arī viņai!
Viņa labprāt būtu aiznesusi sev līdzi visu ķermeni, bet nedrīkstēja, tāpēc paņēma bālo galvu, noskūpstīja saltās lūpas un nopurināja zemi no skaistajiem matiem.
— Paturēšu vismaz to, — viņa noteica, apraka pārējo un atkal sameta virsū sausās lapas, bet galvu aiznesa līdzi kopā ar jasmīna zariņu, kurš ziedēja birzī.
Mājās pārnākusi, viņa sameklēja pašu lielāko puķpodu, ielika tur mīļotā galvu, apbēra ar zemi un iestādīja tur jasmīna zariņu.
— Ardievu! Ardievu! — nočukstēja mazulis elfs; viņš nevarēja izturēt šo bēdīgo skatu un aizlidoja uz dārzu pie savas rozes, bet tā bija jau noziedējusi, un pie zaļā augļa turējās tikai divas trīs izbalējušas lapas.
— Ak, cik ātri pienāk gals visam labajam un skaistajam! — elfs nopūtās.
Beidzot viņš atrada citu rozi un ērti iekārtojās starp tās smaržīgajām ziedlapām. Taču katru rītu viņš aizlidoja līdz nelaimīgās meitenes logam un vienmēr atrada viņu asarās pie puķpodā. Rūgtās asaras plūstin plūda uz jasmīna zariņu, un, kamēr meitene ar katru dienu kļuva bālāka un vājāka, zariņš tik auga un zaļoja, un laida atvasi pēc atvases. Drīz parādījās arī mazi pumpuriņi; meitene skūpstīja tos, bet ļaunais brālis sirdījās un prasīja, vai viņa neesot zaudējusi prātu; citādi viņš nevarēja izskaidrot mūžīgās asaras, kuras māsa lēja pār šo puķi. Viņš jau nezināja, kura aizvērtās acis, kura sārtās lūpas bija pārvērtušās par zemi šinī puķpodā. Bet nabaga māsa kādreiz piekļāva galviņu pie jasmīna un iesnaudās; tieši tobrīd atlidoja mazulis elfs, piespiedās pie viņas auss un sāka stāstīt par meitenes pēdējo sastapšanos ar mīļoto lapenē, par rožu smaržu, par elfu mīlestību … Meitene dusēja tik saldi, un šajos brīnišķīgajos sapņos viņu nemanāmi pameta dzīvība. Viņa nomira un savienojās debesīs ar to, kuru tā mīlēja.
Jasmīnam atvērās balti, zvaniņiem līdzīgi ziedi, un visā istabā plūda burvīga, maiga smarža — tikai tā ziedi varēja apraudāt mirušo.
Ļaunais brālis paskatījās uz krāšņi ziedošo krūmu, paņēma to kā mantojumu no mirušās māsas un nolika savā guļamistabā pie pašas gultas. Mazulis elfs sekoja krūmam un sāka lidot no ziediņa wļ ziediņu; katrā mājoja mazs gariņš, un elfs visiem izstāstīja par nokauto jaunekli, par ļauno brāli un nabaga māsu.
— Zinām! Zinām! Mēs taču esam izauguši no jaunekļa acīm un lūpām! — ziedu gariņi atbildēja un tā dīvaini locīja galvas.
Elfs nesaprata, kā viņi var palikt tik vienaldzīgi, aizlidoja pie bitēm, kuras vāca medu, un pastāstīja arī tām par Jauno brāli. Bites atstāstīja to bišu mātei, un tā nolēma, ka visas nākamajā dienā ieradīsies no rīta sodīt Jaundari.
Bet naktī — tā bija pirmā nakts pēc māsas nāves —, kad brālis gulēja blakus smaržīgajam jasmīnu ceram, katrs ziediņš atvērās un no tā izlidoja mazs, ar indīgu pīķi apbruņots zieda gariņš. Viņi visi pielidoja pie gulētāja auss un sāka čukstēt viņam briesmīgus sapņus, tad uzlaidās uz viņa lūpām un iedūra viņam mēlē saindētos pīķus.
— Nu mēs esam atriebuši par nokauto! — viņi teica un atkal noslēpās jasmīna baltajos ziedos.
No rīta guļamistabas logs pēkšņi atvērās un ielidoja elfs un bišu māte ar savu spietu; viņas bija ieradušās nokaut ļauno brāli.
Bet viņš jau bija miris. Ap gultu drūzmējās ļaudis un runāja:
— Viņu nonāvējusi ziedu stiprā smarža.
Tad elfs saprata, ka tā bijusi ziedu atriebība, un pastāstīja par to bišu mātei, bet viņa ar visu spietu sāka lidot un dūkt ap ziedošo krūmu. Bites nevarēja atdzīt nost, un kāds no klātesošajiem gribēja ienest jasmīnu otrā istabā, bet bite iedzēla viņam rokā, pods nokrita zemē un saplīsa gabalos.
Tad visi ieraudzīja nelaiķa galvaskausu un saprata, kas bijis slepkava.
Bet bišu māte, spārniem švīkstot, lidoja apkārt un dūca par ziedu atriebību, par elfu un par to, ka pat aiz vissīkākās ziedlapiņas slēpjas kāds, kas var pastāstīt par noziegumu un sodīt noziedznieku.