REIZ DZĪVOJA kāds nabaga princis, kuram piederēja pavisam maza valstiņa, taču diezgan liela, lai varētu uzturēt viņu ar visu ģimeni, ja viņš sadomātu precēties. Un precēties viņš gribēja ļoti. Tas nu gan bija mazliet pārdroši no šā prinča puses, ka viņš iedrošinājās uzrunāt paša bagātākā ķēniņa meitu: — Vai gribi nākt pie manis par sievu? — Viņš to darīja tāpēc, ka bija tālu jo tālu izdaudzināts ar savu gudro galvu un izveicīgajām rokām. Vismaz simts princešu būtu devušas jāvārdu ar lielāko prieku, bet redzēsim, vai mūsu princese to darīs.
Nu, tad klausieties!
Pie prinča tēva kapa auga rožu krūms — un cik brīnišķīgs rožu krūms! Tas ziedēja pa pieciem gadiem reizi, un tam uzplauka tikai viens zieds, bet kas tas bija par ziedu! Liels, sārti mirdzošs, un tā saldā smarža lika visiem aizmirst rūpes un raizes. Vēl princim bija lakstīgala, kura dziedāja tik jauki, it kā visas pasaules skaistākās melodijas glabātos viņas rīklītē. Princis nolēma rozi un lakstīgalu dāvināt princesei. Abas dāvanas ielika greznos sudraba šķirstiņos un aizsūtīja uz pili.
Ķēniņš lika ienest šķirstiņus lielajā zālē, kur atradās princese ar savām galmadāmām. Ieraudzījusi skaistos šķirstiņus, princese pārtrauca rotaļu «Vai kurpnieks mājās?» un aiz prieka sasita rokas.
— Ak, kaut tur iekšā būtu mazs mincītis! — viņa iesaucās, bet tur bija zars ar skaisto rozi.
— Smalks izstrādājums! — galmadāmas uzteica.
— Vēl vairāk nekā smalks, tas ir elegants! — ķēniņš atzina.
Bet princese, aptaustījusi rozi, bija tuvu raudām.
— Fui, tēt, — viņa teica, — tā taču dabiska roze!
— Fui! — sauca visi galminieki. — Tā ir dabiska!
— Pag, pirms dusmojamies, palūkosimies, kas atrodas otrā šķirstiņā, —* ķēniņš sacīja. Tanī visi ieraudzīja lakstīgalu, kas
tūliņ sāka dziedāt tik brīnišķīgi, ka neviens pirmajā mirklī neattapās teikt par dziedātāju ko sliktu.
— Aizgrābjoši! Debešķīgi! — galmadāmas franciski izsaucās, jo visas savā starpā tarkšķēja franciski, cita par citu sliktāk.
— Kā šis putns man atgādina viņas augstības nelaiķes ķēniņienes mūzikas šķirstiņu! — kāds vecs galminieks nopūtās. — Tas pats tonis, tas pats priekšnesums!
— Jā, jā! — atsaucās ķēniņš un apraudājās kā mazs bērns.
— Cerēsim, ka vismaz putns būs mākslīgs, — princese teica.
— Diemžēl arī putns ir dabisks, — apliecināja tie, kas bija putnu atnesuši.
— Tad laidiet putnu vaļā! — princese pavēlēja un negribēja nemaz dzirdēt par princi, kas atsūtījis šādas dāvanas.
Princis tomēr nezaudēja dūšu, notriepa seju ar rūsu un sodrējiem, uzvilka cepuri uz acīm un pieklauvēja pie pils durvīm.
— Labdien, ķēniņ! — viņš sveicināja. — Vai man pilī neatrastos kāds darbiņš?
— Labdien, labdien! — ķēniņš atņēma. — Ak tu meklē darbu? Tu esi ieradies īstā brīdī, man pašreiz vajadzīgs jauns cūkgans.
Tā princis kļuva par ķēnišķīgo cūkganu. Viņam ierādīja blakus cūkkūtij mazu būcenīti — tur viņam vajadzēja dzīvot. Izganījis cūkas, viņš sadzina tās aplokā un pats sāka kaut ko meistarot. Drīz vien viņam bija gatavs glīts katliņš. Tam gar malām karājās zvārgulīši, un, kad katliņš vārījās, tie visai jauki skanēja un spēlēja pazīstamo veco melodiju:
— Ak tu, mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā!
Bet pats brīnumainākais bija tas: ja paturēja pirkstu katliņa garaiņos, tad varēja saost, ko vāra uz katra pavarda visā galvaspilsētā. Re, tas bija pavisam kas cits nekā roze vai lakstīgala.
Pievakarē princese ar galmadāmām gāja pastaigāties. Izdzirdējusi jauko melodiju, viņa, priecīgi pārsteigta, apstājās. «Ak tu, mīļais Augustiņ» bija vienīgā dziesma, ko viņa prata nospēlēt uz klavierēm, bet viņa spēlēja tikai ar vienu pirkstu.
— Mans spēlējamais gabals! — viņa iesaucās. — Tam gan jābūt izglītotam cūkganam. Pag, aizejiet kāda pie viņa un pavaicājiet, cik viņš prasa par savu instrumentu!
Vienai galmadāmai nu vajadzēja iet uz cūkkūti, tāpēc viņa uzvilka kājās koka tupeles.
— Cik tu prasi par katliņu? — galmadāma jautāja.
— Desmit bučiņas no princeses, — cūkgans atbildēja.
— Vai tev prāts! — galmadāma sasita rokas.
— Lētāk es nevaru atlaist, — cūkgans noteica.
— Viņš ir nepieklājīgs! — princese sacīja, kad galmadāma bija atstāstījusi sarunu, un gāja tālāk. Taču, gabaliņu pagājusi, viņa apstājās, jo zvārgulīši šķindēja tik bezgala jauki:
— Ak tu, mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā!
— Paklau, — princese ieteicās, — pajautā, vai viņš nav ar mieru saņemt tās desmit bučiņas no manām galmadāmām!
— Nē, pateicos, — cūkgans atbildēja, — desmit bučiņas no princeses. Ja ne, lai katliņš paliek man pašam.
— Kāda nekaunība! — princese sašuta. — Nu, tad sastājieties man visas apkārt, lai neviens neko nedabū redzēt.
Un galmadāmas sastājās visapkārt un izpleta kleitas, cik platas vien varēja. Cūkgans saņēma desmit bučiņas un princese katliņu.
Tie tik bija prieki! Visu vakaru un vēl otru dienu katliņam vajadzēja vārīties. Nebija nevienas virtuves visā pilsētā, par kuru nezinātu, ko tur vāra, vienalga, vai tur gatavoja ēdienu kambarkungam vai kurpniekam. Galmadāmas gavilēja un plaukšķināja rokas.
— Mēs zinām, kam šodien galdā siltalus un pankūkas. Mēs zinām, kur ēd olu kulteni un grauzdētu šķiņķi. Cik interesanti!
— Tikai turiet muti un neizpļāpājiet, kā mēs katliņu dabūjām! — princese brīdināja.
— Vī dieniņ, kur nu! Nekad! — galmadāmas nosolījās.
Bet cūkgans — tas ir, princis, tikai to neviens nezināja, ka viņš ir šis neglītais cūkgans, — nepalaida nevienu dienu bez darba un uztaisīja sparkšķi. Kad to grieza, tad skanēja visi valši un polkas, kādi jebkad dzirdēti kopš pasaules radīšanas.
Pievakarē princese ar galmadāmām gāja pastaigāties gar cūku aploku, kur cūkgans patlaban grieza sparkšķi.
— Cik burvīgi! — princese iesaucās. — Tik skaistu mūziku vēl nekad neesmu dzirdējusi. Lai kāda aiziet un apjautājas, cik tas instruments maksā, tikai bučoties gan es vairs negribu!
— Viņš prasa simts bučiņas no princeses, — pavēstīja galmadāma, kas bija apvaicājusies par maksu
— Viņš laikam nav pie pilna prāta, — princese noteica un gāja tālāk, taču, gabaliņu pagājusi, apstājās. — Māksla ir jāpabalsta, — viņa sacīja, — tas ir ķēniņu pienākums, un es esmu ķēniņa meita. Pasakiet, ka viņš var saņemt desmit bučiņas no manis tāpat kā vakar un pārējās no manām galmadāmām.
— Bet mums tik ļoti negribas ar viņu bučoties, — galmadāmas gaudās.
— Kas tā par klīrēšanos! — princese uzbārās. — Ja es to varu, tad kāpēc jūs nevarat? Neaizmirstiet, ka es jums dodu darbu un maizi!
Un tā galmadāmai atkal vajadzēja iet pie cūkgana.
— Simts bučiņas no princeses, — viņš sacīja, — vai katrs patur to, kas viņam ir.
— Sastājieties visapkārt, — princese pavēlēja. Galmadāmas paklausīja, un cūkgans sāka skūpstīt princesi.
— Kas tur par drūzmu pie cūkkūts? — ķēniņš brīnījās, iznācis uz balkona. Viņš izberzēja acis un uzlika brilles. — Ahā, tur ir galmadāmas. Ko viņas tur dara? Būs jānoiet lejā paskatīties.
Viņš uzvilka kājās novalkātas tupeles un čāpoja pa kāpnēm lejā.
Pie cūkkūts viņš pielavījās pavisam klusu. Galmadāmas bija tā aizņemtas ar bučiņu skaitīšanu, lai viss noritētu pa godam, ka nemaz nepamanīja ķēniņu pienākam. Viņš paslējās uz pirkstgaliem.
Un galma dāmas sastājās visapkārt un izpleta kleitas, cik platas vien varēja. Cūkgans saņēma desmit bučiņas un princese katliņu.
— Velns parāvis, ko tas nozīmē? — viņš iesaucās, ieraudzījis, kas te notiek, un iezvēla ar tupeli pa ausi abiem tieši tad, kad cūkgans saņēma astoņdesmit sesto bučiņu.
— Arā no manas valsts! — ķēniņš brēca, jo bija traki pārskaities, un abus, princesi un cūkganu, tūliņ izdzina no ķēniņa valsts.
Princese raudāja, cūkgans bārās, un lietus gāza straumēm.
— Ak, es nelaimīgā! — princese gaudās. — Vai es nevarēju apprecēt skaisto princi! Ko es tagad iesākšu?
Cūkgans aizgāja aiz kāda koka, nomazgāja rūsu un sodrējus no sejas, nosvieda skrandas un parādījās savā prinča rotā. Viņš izskatījās tik skaists, ka princese neviļus palocījās viņa priekšā.
— Es tevi nicinu! — viņš teica. — Godīgu princi tu negribēji precēt, rozi un lakstīgalu neprāti cienīt, bet netīru cūkganu varēji skūpstīt par visādām blēņu mantiņām. Tu saņem to, ko esi pelnījusi!
Viņš iegāja savā valstī un aizcirta durvis princesei deguna galā. Nu gan viņa varēja dziedāt:
— Ak tu,mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā.