BIEŽI VIEN pēc pērkona redzams, ka griķi tīrumā nosvilināti melni, it kā pār tīrumu būtu pārskrējusi uguns; laucinieki tādās reizēs saka: «Tos apsvilinājis zibens.» Bet kāpēc?
Lūk, ko es dzirdēju no zvirbuļa, kuram par to stāstījis vecais vītols, kas auga blakus griķu laukam, — liels, cienījams un mūžvecs koks ar grumbuļainu mizu, ar plaisu vidū. Sinī plaisā aug zāle un kazenes; koka zari kā garas, zaļas cirtas nokarājas līdz pašai zemei.
Pārējos tīrumos ap vītolu bija fudzi, mieži un auzas — brīnišķīgas auzas: kad tās nobriest, tad izskatās pēc zariņiem ar maziem, dzelteniem kanārijputniņiem. Labība slējās ražena, un, jo pilnīgākas bija vārpas, jo zemāk tās bijīgā pazemībā lieca galvas lejup.
Turpat blakus vītolam bija tīrums ar griķiem; griķi nelieca galvas lejup kā pārējā labība, bet slējās lepni un taisni.
— Mēs neesam nabagāki par labības vārpām, — griķi teica.
— Turklāt vēl skaistāki. Mūsu ziedi var sacensties ar ābeles ziediem. Prieks skatīties! Vai tu, vecais vītol, zini kādu skaistāku par mums?
Vītols tikai locīja galvu, it kā vēlēdamies teikt: «Protams, zinu,» — bet griķi uzpūtīgi runāja:
— Muļķa koks, viņam aiz vecuma jau zāle aug vēderā!
Sacēlās drausmīgs negaiss; visas lauku puķes sakļāva ziedlapiņas un nolieca galviņas, vienīgi griķi lepojās tāpat kā līdz šim.
— Nolieciet galvas! — teica viņiem puķes.
— Nav vērts! — griķi atbildēja.
— Nolieciet galvas tāpat kā mēs! — sauca vārpas. — Tūliņ zem mākoņiem šausies pāri vētras eņģelis! Viņa spārni sniedzas līdz pašai zemei! Jūs nepaspēsiet lūgt žēlastību, kad viņš jums noraus galvas!
— Nu, bet mēs galvas nelieksim! — griķi atteica.
— Sakļaujiet ziedlapas un nolieciet galvas! — mācīja vecais vītols. — Neraugieties uz zibeņiem, kad mākoņi plaisā! Pat cilvēks nedrīkst to darīt, jo tad var ieskatīties pašās debesīs, un par šādu apgrēcību cilvēku soda ar aklumu. Kāds sods tad gaida mūs? Mēs, nabaga lauku augi, esam taču daudz zemāki, daudz niecīgāki par cilvēku.
— Zemāki? — griķi pārjautāja. — Nu, tad mēs šodien ieskatīsimies debesīs!
Un griķi patiešām apņēmās to darīt savā lepnajā tiepībā. Visa apkārtne liesmoja no zibeņiem, bet, kad atkal noskaidrojās, puķes un labība, lietus nomazgātas un atspirdzinātas, līksmi ieelpoja maigo, tīro gaisu. Bet griķi bija zibens apsvilināti, gājuši bojā un nekur vairs nederēja.
Vecais vītols klusi šūpoja zarus vējā; no zaļajām lapām ritēja lielas lietus lāses; koks likās raudam, un zvirbuļi prasīja: — Kas tev vainas? Paskaties, cik jauki visapkārt, kā spīd saulīte, kā traucas mākoņi! Un kāda smarža plūst no puķēm un krūmiem! Par ko tu raudi, vecais vītol?
Tad vītols izstāstīja viņiem par griķu augstprātīgo lepnumu un sodu; lepnums taču vienmēr tiek sodīts. No zvirbuļiem šo stāstu dzirdēju arī es; viņi man to nočivināja kādu vakaru, kad es lūdzu viņus pastāstīt man pasaku.