KĀDS KAREIVIS braši soļoja pa lielceļu — viens, divi, viens, divi! Plecos viņam karājās soma un pie sāniem zobens, jo viņš nāca mājās no kara. Ceļā viņš satika vecu raganu. Tā nu gan izskatījās pavisam neglīta — ar tādu lielu, atkārušos apakšlūpu.
— Labdien, kareivi! — viņa sveicināja. — Kas tev par skaistu zobenu un kāda liela soma! Tu izskaties taisni tāds, kādam jābūt īstam karavīram! Tāpēc tevi gaida laime — tu iedzīvosies lielā bagātībā!
— Paldies tev, vecā ragana! — kareivis atbildēja.
— Vai tu redzi to lielo koku? — ragana vaicāja un norādīja uz vītolu turpat netālu ceļa malā. — Tam vidus ir pilnīgi tukšs. Uzkāp koka galotnē, tur ir caurums, un laidies pa to taisni lejā. Es tev apsiešu virvi ap vidu, lai varu tevi atkal izvilkt ārā, kad tu mani sauksi.
— Kas rnan tur būs jādara? — kareivis jautāja.
— Jāpievāc nauda, — ragana atbildēja. — Kad nolaidīsies lejā, tad redzēsi platu gaiteni; tur ir pavisam gaišs, jo deg simtiem lampu. Tu ieraudzīsi trīs durvis, tās visas var atvērt, jo atslēgas ir slēdzenēs. Pirmajā istabā uz grīdas būs liels šķirsts un uz tā sēdēs suns, kam tik lielas acis kā apakštasītes, bet esi bez raižu! Es tev iedošu savu zilrūtaino priekšautu, to tu paklāj uz grīdas. Tad paķer suni, nosēdini uz priekšauta, attaisi šķirstu un ņem naudu, cik gribi. Sai šķirstā ir tikai vara nauda; ja tu labāk gribi sudrabu, tad tev jāiet otrā istabā. Tur sēž suns, kam acis kā bļodas, tikai neliecies neko zinis, nosēdini viņu uz priekšauta un grāb naudu pēc patikas. Bet varbūt tu
19
gribi zeltu — to tu ari vari dabūt, cik vien spēj panest, tikai tad tev jāieiet trešajā istabā. Bet tam sunim, kas sēž uz zelta šķirsta, ir acis kā dzirnu akmeņi. Tas tik ir suns ko vērts, kad es tev saku! Taču tev nav ko bīties, uzsēdini viņu uz mana priekšauta, tad viņš tev neko nedarīs, un ņem no šķirsta zeltu, cik vien patīk.
— Tas nebūtu slikti! — kareivis noteica. — Bet kas man būs tev jādod, vecā ragana? Tu taču gribēsi dabūt savu daļu dālderu.
— Nē, — ragana atbildēja, — es negribu ne plika vērdiņa. Tev tikai jāuznes man vecās šķiltavas, kuras mana vecmāmuļa aizmirsa, kad pēdējo reizi bija tur, lejā.
— Nu, tad sien man virvi apkārt! — kareivis skubināja.
— Tā, virvi es apsēju, — ragana sacīja, — un te ir mans zilrūtainais priekšauts.
Tad kareivis uzkāpa kokā, nošļūca pa caurumu lejā un, kā jau ragana bija teikusi, nonāca platā gaitenī, kur dega simtiem lampu.
Nu viņš atdarīja pirmās durvis. Brr! Tur sēdēja suns ar tik lielām acīm kā apakštasītes un skatījās uz viņu.
— Tu esi lāga zellis! — kareivis teica, uzlika viņu uz raganas priekšauta, piebēra pilnas kabatas ar vara naudu, tad uzsēdināja suni atkal uz šķirsta un iegāja otrā istabā. Sasodīts, tur sēdēja suns ar tik lielām acīm kā bļodas.
— Neblenz nu tā uz mani, ka neizmežģī acis! — kareivis viņam sacīja. Viņš nosēdināja suni uz raganas priekšauta, bet, ieraudzījis sudraba naudu, izbēra visu varu uz grīdas un piepildīja kabatas un somu ar spožo sudrabu. Tad viņš iegāja trešajā istabā. Nē, tas bija kaut kas traks! Sim sunim bija acis kā dzirnu akmeņi, turklāt tās griezās riņķī.
— Labvakar! — kareivis viņu uzrunāja un pielika roku pie cepures, jo tādu suni nekur vēl nebija redzējis. Bet pēc tam viņš nolēma, ka nu pietiek goda parādīšanas, nosēdināja suni uz priekšauta un attaisīja šķirstu. Manu dieniņ, kas te bija zelta! Par to varētu nopirkt visu galvaspilsētu, visus cukura vīriņus un alvas zaldātiņus, visas pātadziņas un šūpuļzirdziņus, cik vien to ir pasaulē, — tik daudz naudas te bija! Nu kareivis izbēra visu sudrabu, ko bija pievācis, un piebāza kabatas, somu, cepuri un zābakus tik pilnus ar zelta gabaliem, ka tikko jaudāja pakustēties. Tagad viņam bija naudas gana! Viņš uzlika suni uz šķirsta, aizcirta durvis un sauca uz augšu:
— Ei, vecā ragana, velc nu mani ārā!
— Vai tu šķiltavas paņēmi? — ragana jautāja.
— Kad tevi piķis, tās es biju pavisam piemirsis! — kareivis atsaucās. Viņš iegāja atpakaļ un paņēma šķiltavas. Tad ragana izvilka viņu no koka, viņš atkal atradās uz lielceļa, un kabatas, soma, cepure un zābaki viņam bija pilni ar zeltu.
— Ko tu darīsi ar šķiltavām? — kareivis prasīja raganai.
— Kas tev par daļu! — ragana atcirta. — Tev ir nauda, dod man šķiltavas.
— Nesāc nu uzpūsties, man tas nepatīk! — kareivis brīdināja. — Vai nu pasaki tūliņ, ko ar tām darīsi, vai es izvilkšu zobenu un nocirtīšu tev galvu.
— Neteikšu! — ragana atbildēja.
Tad zaldāts izvilka zobenu un nocirta viņai galvu. Naudu viņš iesēja raganas priekšautā, uzmeta pauniņu uz pleca, iebāza šķiltavas kabatā un devās taisnā ceļā uz pilsētu.
Tā bija skaista pilsēta. Kareivis uzmeklēja lepnāko viesnīcu, pieprasīja labākās istabas un gardākos ēdienus, jo nu viņš bija bagāts. Viņam taču piederēja tik bezgala daudz naudas!
Sulainis, spodrinādams viņa apavus, gan brīnījās, ka tik bagātam vīram tādi noplīsuši zābaki. Nu jā, viņš jau nebija paspējis jaunus nopirkt. Otrā dienā — tad gan viņš sapirkās labu labos apavus un drēbes. Tagad viņš izskatījās kā smalks kungs, un visi steidzās viņam stāstīt, kas šai pilsētā apskatāms. Protams, viņam pastāstīja arī, ka šeit valda ķēniņš, kam ir ļoti skaista meita.
— Kur šo princesi var dabūt redzēt? — kareivis apjautājās.
— Viņu nemaz nevar dabūt redzēt, — visi kā vienā mutē atbildēja. — Princese dzīvo vara pilī, tai apkārt biezi mūri ar daudziem torņiem, kuros sēž sargi. Princesi drīkst apmeklēt tikai viņas vecāki, jo ir pareģots, ka viņa iziešot par sievu pie vienkārša kareivja, un to ķēniņš negrib pieļaut.
«So princesi man gan gribētos redzēt,» kareivis nodomāja, bet nebija jau ko cerēt, ka varēs ietikt pilī.
Kareivis dzīvoja vienos priekos: gāja uz teātri, pastaigājās pa pils dārzu un deva nabagiem daudz naudas. Tas bija labi darīts, bet viņš jau gan zināja, kā cilvēkam ap sirdi, kad kabatā nav ne graša. Tagad viņš bija bagāts, viņam bija dārgas drēbes un daudz draugu, kuri diendienā daudzināja, ka otra tik cildena un devīga vīra ne ar uguni nesameklēšot, un tas kareivim patika. Bet tad pienāca diena, kad visa nauda bija izdota un tikai divi graši vēl mētājās kabatā. Nu vajadzēja pamest greznās telpas, pārcelties uz jumtistabiņu, pašam spodrināt zābakus un lāpīt zeķes. Neviens no agrākajiem draugiem viņu neapmeklēja, jo kam tad nu gribas tik augstu kāpt.
Kādu vakaru viņš bēdīgs sēdēja tumsā, jo sveci nevarēja dabūt bez naudas. Tad viņam iekrita prātā, ka no dobumainā koka iznestajās šķiltavās bija gabaliņš degļa. Viņš paņēma šķiltavas, un, līdzko uzšķīla uguni un dzirksteles izsprāga, tā durvis atvērās, tanīs stāvēja suns, kam bija acis kā apakštasītes, un jautāja:
— Ko mans kungs pavēlēs?
— Kad tevi divi deviņi! — kareivis nopriecājās. — Tās gan ir lieliskas šķiltavas! Nu es varu viegli dabūt visu, ko vēlos. Pagādā man drusku naudas, — viņš sacīja sunim. Zviks! — tas bija projām, žviks! — atpakaļ un zobos turēja smagu maku ar naudu.
Nu kareivis zināja, cik varenas šķiltavas viņam ir. Ja viņš šķīla vienreiz, tad ieradās suns ar vara naudu, ja divreiz, tad nāca tas, kam bija sudraba nauda, ja trīsreiz, tad atskrēja tas, kam bija zelts. Kareivis atkal pārvācās uz iepriekšējām greznajām telpām, iegādājās jaunas, skaistas drēbes, draugi atkal pazina viņu un nevarēja vien beigt viņu cildināt.
Bet reiz viņš klusībā domāja: «2ēl gan, ka nevar dabūt redzēt skaisto princesi. Visi daudzina viņas skaistumu, bet kas tur par labumu, ja viņai mūžīgi jāsēž vara pilī aiz biezajiem mūriem? Vai patiešām nebūtu iespējams kādreiz viņu ieraudzīt? Kur ir manas šķiltavas?» Un viņš šķīla tās, un žviks! — atskrēja pirmais suns.
— Ir gan jau vēla nakts, — kareivis sacīja, — bet man ļoti gribētos uz brīdi redzēt skaisto princesi.
Tūliņ suns metās ārā pa durvīm, un kareivis vēl nepaguva attapties, kad suns jau atgriezās ar princesi. Viņa aizmigusi gulēja sunim uz muguras un izskatījās tik skaista, ka ikviens teiktu — jā, tā ir īsta princese. Kareivis nevarēja nociesties, viņam vajadzēja princesi noskūpstīt, jo viņš bija drosmīgs un pārgalvīgs, kādi jau kareivji mēdz būt.
Suns ar skaisto princesi aizskrēja atpakaļ, bet otrā rītā pie kafijas galda princese pastāstīja, ka redzējusi nakti ērmīgu sapni par suni un kareivi. Suns viņu kaut kur nesis, un kareivis viņu noskūpstījis.
— Tā tik vēl trūka! — ķēniņiene noteica un lika vecai galmadāmai nākamo nakti princesi uzmanīt, lai zinātu, vai viņa tikai sapņo vai tur notiek kas cits.
Bet kareivim arī nākamo nakti ļoti gribējās redzēt skaisto princesi. Suns atkal ieradās, paņēma princesi uz muguras un aizdrāzās kā vējš. Vecā galmadāma aši uzvilka garus zābakus un metās tikpat naski pakaļ. Kad suns ieskrēja lielā namā, viņa nodomāja: «Nu es zinu, kur tas ir!» — un uzvilka ar krītu lielu krustu uz durvīm. Tad viņa atgriezās mājās un likās gulēt. Ari suns bija drīz klāt ar princesi. Kad suns ieraudzīja uzvilktu krustu uz kareivja nama durvīm, viņš arī paņēma krītu un savilka krustus uz visām namdurvīm pilsētā, un tas bija ļoti gudri darīts. Tagad neviens nevarētu atrast īstās durvis, jo uz visām bija krusti.
Agri no rīta ķēniņš, ķēniņiene, vecā galmadāma un pārējie galminieki gāja skatīties, kur princese nakti bijusi.
— Te ir tā vieta! — ķēniņš iesaucās, ieraudzījis pirmās durvis ar krustu.
— Nē, šeit, mīļais vīrs, — ķēniņiene sacīja, ieraudzījusi krustu uz citām durvīm.
— Bet te ari ir krusts un te tāpat! — sauca pārējie, jo, kur vien viņi skatījās, visur uz namu durvīm bija krusti, un tad visi saprata, ka nav vērts vairāk meklēt.
Taču ķēniņiene bija gudra sieva, viņa prata arī ko citu, ne tikai karietē sēdēt. Viņa paņēma zelta šķēres, sagrieza gabaliņos zīda drēbi un uzšuva glītu maisiņu, kurā iebēra pašus smalkākos miežu putraimus. Maisiņu uzsēja princesei uz muguras; kad tas bija padarīts, ķēniņiene izgrieza maisiņam caurumiņu, lai putraimi birtu ārā un nobārstītu ceļu, pa kuru princesi nesīs.
Nakti suns ieradās, paņēma princesi uz muguras un aiznesa pie kareivja. Kareivis bija princesi no sirds iemīlējis un būtu nezin ko devis, lai tikai dabūtu viņu par sievu.
Suns nepamanīja, ka no pils līdz pat kareivja mājoklim viss ceļš bija nobārstīts ar putraimiem. No rīta ķēniņš ar ķēniņieni atklāja, kur viņu meita nakti bijusi, lika paņemt kareivi un iemest cietumā.
Vai, cik tur, kur viņš sēdēja, bija tumšs un garlaicīgi, turklāt vēl viņam pateica: — No rīta tevi pakārs! — Tas nebija patīkami, jo, kā par spīti, viņš bija šķiltavas aizmirsis mājās.
Nākamajā rītā viņš caur loga restēm ieraudzīja cilvēkus bariem plūstam pilsētā, lai noskatītos, ka viņu pakārs; viņš dzirdēja bungas rībam un redzēja kareivjus maršējam. Ļaudis teciņiem metās ārā no namiem, bet visnaskākais bija kāds kurpnieka māceklis ar ādas skoteli un koka tupelēm kājās: viņš tā rikšoja, ka viena tupele novēlās un atsitās pret logu, aiz kura kareivis sēdēja, blenzdams caur restēm.
— Ei tu, kurpniekpuika! — kareivis uzsauca. — Tev nav kurp steigties, nekas taču nenotiks, pirms es nebūšu ieradies. Bet, ja tu aizšausies līdz manām mājam un atnesīsi man šķiltavas, tad dabūsi četrus dālderus. Tikai ņem kājas pār pleciem!
Kurpnieka māceklis labprāt gribēja nopelnīt četrus dālderus; viņš aizdrāzās zibens ātrumā, atnesa kareivim šķiltavas, un — pagaidiet, nu jūs dzirdēsiet kaut ko labu.
Pilsētas vārtu priekšā bija uzceltas lielas karātavas, visapkārt stāvēja karaspēks un milzums ļaužu. Ķēniņš un ķēniņiene sēdēja uz troņa taisni pretī tiesnešiem un valsts padomniekiem.
Kareivis jau stāvēja uz kāpņu augšējā šķērša, bet, kad viņam gribēja likt cilpu kaklā, viņš sacīja:
— Ir tāda paraža, ka nabaga grēciniekam izpilda viņa pēdējo vēlēšanos, pirms viņš saņem savu sodu. Es labprāt izsmēķētu kādu pīpi tabakas; tā taču būs pēdējā pīpe, ko šai pasaulē smēķēšu.
Tūliņ suns metās ārā pa durvīm, un kareivis vēl nepaguva attapties, kad suns jau atgriezās ar princesi.
Pēdējo lūgumu noraidīt neklājas, tāpēc ķēniņam gribot negribot bija jādod piekrišana. Kareivis izvilka šķiltavas, šķīla vienreiz, divreiz un trīsreiz, un visi trīs suņi bija klāt — tas, kam acis kā apakštasītes, tas, kam acis kā bļodas, un tas, kam acis kā dzirnu akmeņi.
— Glābiet mani no likstas, lai mani nepakar! — kareivis sauca. Un suņi metās virsū tiesnešiem un padomniekiem, grāba vienu aiz kājas, otru aiz kakla un uzsvieda tik augstu gaisā, ka, zemē krizdami, viņi izputēja kā pelni.
— Mani nē, es negribu! — ķēniņš sauca, bet pats lielākais suns paķēra viņu un ķēniņieni un uzsvieda gaisā tāpat kā pārējos. Tad karaspēks pārbijās, un visi ļaudis sauca:
— Kareivi, kareivi! Topi par mūsu ķēniņu un preci skaisto princesi!
Kareivi iesēdināja ķēniņa karietē, visi trīs suņi skrēja tai pa priekšu un rēja. — Urrā, urrā! — Puikas sabāza pirkstus mutē un svilpa, bet karaspēks salutēja.
Princese beidzot varēja nākt ārā no vara pils un kļuva par ķēniņieni; tas viņai gluži labi patika. Kāzas svinēja astoņas dienas, visi trīs suņi sēdēja pie kāzu galda un grozīja lielās acis.