TAS IR NOTICIS pirms daudziem, daudziem gadiem, bet tieši tāpēc ir vērts šo stāstu dzirdēt, iekams tas nav pavisam piemirsies. Ķīnā, kā tu labi zini, ķeizars ir ķīnietis un visi pārējie arī ir ķīnieši. Otras tik skaistas pils kā šim ķeizaram nevarētu atrast visā pasaulē. Pils bija celta no smalka, dārga porcelāna un bija tik trausla, ka vajadzēja labi uzmanīties, lai kaut ko nesadauza. Ķeizara dārzā auga visretākās puķes, un pašām krāšņākajām bija piesieti sudraba zvārgulīši, kuri šķindēja, lai neviens nepaietu garām, puķi neievērojis. Jā, ķeizara dārzā viss bija gudri izdomāts un pats dārzs tik liels, ka arī dārznieks nezināja, kur tam gals. Vēl tālāk ejot, varēja nonākt biezā mežā, kur mirdzēja dzidri ezeri. Mežs sniedzās līdz
jūrai, kas bija koši zila un tik dziļa, ka lieli kuģi varēja braukt tieši zem koku zariem, un tajos mājoja lakstīgala. Viņa dziedāja tik jauki, ka pat nabaga zvejnieks, nakti izbraucis tīklus vilkt, ar visu nevaļu apturēja laivu un brītiņu klausījās lakstīgalas dziesmā.
— Kā tas iepriecina sirdi! — viņš noteica, tad ķērās pie darba un aizmirsa putnu, taču nākamo nakti, braukdams gar to pašu vietu un izdzirdējis lakstīgalu dziedam, viņš atkal sacīja:
— Kā tas iepriecina sirdi!
No visām pasaules malām plūda ceļinieki uz ķeizara pilsētu; viņi apbrīnoja gan pilsētu, gan pili un dārzu, bet, noklausījušies lakstīgalas dziesmā, kā vienā mutē teica:
— Lakstīgala ir pats labākais šai zemē.
Mājās atgriezušies, viņi stāstīja, ko redzējuši un dzirdējuši, un mācīti vīri sarakstīja daudz grāmatu par pilsētu, pili un dārzu, bet lakstīgalu viņi nepiemirsa, to minēja pašu pirmo. Un dzejnieki sacerēja visskaistākos dzejoļus par lakstīgalu biezajā mežā pie dziļās jūras.
Grāmatas izplatījās pa visu pasauli, un reiz kāda nonāca arī Ķīnas ķeizara rokās. Viņš sēdēja zelta krēslā, lasīja un vienā laidā māja ar galvu, jo viņam bija prieks par jaukajiem pilsētas, pils un dārza aprakstiem. «Taču lakstīgala ir pats labākais šai zemē,» — tā tur bija rakstīts.
— Tavu brīnumu! — ķeizars sacīja. — Lakstīgala? Es par tādu lakstīgalu neko neesmu dzirdējis, un tā esot manā ķeizar- valstī un turklāt manā dārzā! Kāpēc man par to nekas nav teikts un man tas jāuzzina no grāmatām?
Nu viņš pasauca savu kambarkungu; kambarkungs bija tik dižciltīgs, ka neviens, kas bija zemākā amatā, neuzdrīkstējās viņu uzrunāt, un, ja kāds tomēr iedrošinājās ko jautāt, kambarkungs atbildēja tikai «P!», un tas nenozīmēja neko.
— Pie mums mājojot kāds visai ievērojams putns, kuru saucot par lakstīgalu, — ķeizars viņam teica. — Raksta, ka šī lakstīgala esot pats labākais, kas atrodas manā valstī. Kāpēc man par to nekas nav zināms?
— Pirmā dzirdēšana! — kambarkungs atbildēja. — Galmam šāds putns nekad nav priekšā stādīts.
— Es gribu, lai šī lakstīgala šovakar ierodas galmā un dzied, — ķeizars noteica. — Visa pasaule zina, kas atrodas manā valstī, un es to nezinu!
— Man tā pirmā dzirdēšana, — kambarkungs atkārtoja, — bet es meklēšu šo lakstīgalu, es viņu atradīšu!
Bet kur tādu lakstīgalu lai meklē? Kambarkungs skraidīja pa kāpnēm augšup — lejup, pārmeklēja visas zāles un gaiteņus, bet neviens, ko viņš sastapa, nekad nebija lakstīgalas vārdu dzirdējis. Kambarkungs steidzās atpakaļ pie ķeizara un ziņoja, ka tas droši vien būšot grāmatu rakstītāju izdomājums.
— Jūsu ķeizariskajai augstībai nevajag visam ticēt, ko raksta grāmatās, — viņš sacīja. — Iespējams, ka tie ir māņi vai kaut kas tāds, kam sakars ar burvju mākslām.
— Bet šo grāmatu man atsūtījis pats visuvarenais Japānas ķeizars, un tāpēc par māņiem nevar būt runas, — ķeizars aizrādīja. — Es gribu dzirdēt lakstīgalu, šovakar tai jābūt manā galmā, es viņai apsolu savu visaugstāko labvēlību! Un, ja lakstīgalas nebūs, tad likšu, lai pēc vakariņām visiem galminiekiem mīņā vēderus.
— Tsing-pe! — kambarkungs atbildēja; tas nozīmēja: «Dzirdu un paklausu!» — un skrēja atkal pa kāpnēm augšup — lejup, cauri visām zālēm un gaiteņiem, un vai viss galms skrēja viņam līdzi, jo nevienam negribējās, lai viņam pēc vakariņām mīņā vēderu. Viņi visur prašņāja un taujāja pēc šīs izdaudzinātās lakstīgalas, kuru pazina visa pasaule, tikai galms ne.
Beidzot viņi sastapa nabaga meitenīti, kas palīdzēja virtuvē, un apvaicājās arī viņai par dīvaino putnu.
— Ko, lakstīgala? — meitene iesaucās. — Kā es nepazīšu lakstīgalu! Cik brīnišķīgi viņa dzied! Ik vakaru man atļauts aiznest slimajai māmiņai ēdiena atliekas. Viņa dzīvo pie pašas jūras, un, kad es mežā atpūšos, tad vienmēr dzirdu lakstīgalu dziedam. Man apbirst asaras, klausoties viņas dziesmā, un ir tā ap sirdi, it kā māmiņa mani skūpstītu.
— Virtuves meitenīt, — kambarkungs teica, — es jums izgādāšu pastāvīgu vietu virtuvē un atļauju noskatīties, kā viņa ķeizariskā augstība ietur launagu, ja jūs aizvedīsiet mūs pie lakstīgalas, jo viņai šovakar jāierodas galmā.
Un tā viņi devās uz mežu, kur lakstīgala mēdza dziedāt; vai pusgalms gāja līdzi. Pa ceļam viņi izdzirdēja govi maujam.
— Oho, — kāds galminieks iesaucās, — tā pati jau būs! Kas par spēcīgu balsi tik mazam radījumam! Tā vien šķiet, ka esmu viņu jau agrāk dzirdējis.
— Nē, tā ir govs, kas tur mauj, — virtuves meitene atteica,
— mēs jau esam vēl tālu no tās vietas, kur lakstīgala mājo. Tad purvā iekurcās vardes.
— Lieliski! — nopriecājās Ķīnas galma virsmācītājs. — Sā putna dziesma atgādina man mazo zvaniņu šķindas baznīcā.
— Tās ir tikai vardes, — meitene sacīja, — bet nu, man šķiet, mēs drīz dzirdēsim lakstīgalu.
Un patiešām lakstīgala sāka dziedāt.
— Klausieties, klausieties! — sauca virtuves meitene.
— Redziet, tur viņa sēž! — un meitene norādīja uz mazu, pelēku putniņu koka zarā.
— Vai tas var būt? — kambarkungs nobrīnījās. — Es gan biju iedomājies viņu pavisam citādu. Cik vienkārša viņa izskatās! Laikam būs mainījusi krāsu, zemodamās tik daudzu dižu augstmaņu priekšā.
— Mazā lakstīgala, — virtuves meitene uzrunāja viņu,
— mūsu žēlīgais ķeizars vēlas, lai jūs viņam kaut ko padziedātu.
— Labprāt, — lakstīgala atbildēja un dziedāja tā, ka prieks klausīties.
— Skan kā stikla zvārgulīši, — kambarkungs nosprieda,
— un redziet, kā mazā rīklīte trīc! Brīnums gan, ka neesam viņu agrāk dzirdējuši. Viņai būs lieli panākumi galmā.
— Vai man ķeizaram vēlreiz jādzied? — lakstīgala jautāja, jo domāja, ka ķeizars atrodas tepat.
— Mana krietnā lakstīgala, — kambarkungs viņai sacīja,
— man ir liels prieks, ka varu jūs šovakar uzaicināt uz galma svētkiem, kur varēsiet viņa ķeizarisko augstību ielīksmot ar savu pievilcīgo priekšnesumu.
— Dziesma gan vislabāk skan brīvā dabā, — lakstīgala atbildēja, taču sekoja viņiem, ja jau ķeizars tā vēlas.
Pils bija krāšņi saposta. Porcelāna sienas un grīdas laistījās zelta spuldžu mirdzumā, gaiteņos bija izliktas skaistākās puķes, kas visjaukāk zvanīja. No lielās skraidīšanas un durvju virināšanas radās stiprs caurvējš, un tāpēc zvārgulīši šķindēja tā, ka neviens pat savus vārdus nevarēja dzirdēt.
Lielās zāles vidū, kur ķeizars sēdēja, slējās zelta kārts; tur lakstīgalai vajadzēja uzmesties. Viss galms bija sapulcējies un mazā virtuves meitenīte saņēmusi atļauju stāvēt aiz durvīm, jo bija iecelta īstenas galma virējas godā. Galminieki, varen uzcirtušies, izbrīnā raudzījās uz neizskatīgo, pelēko putnu, kam ķeizars pamāja ar galvu.
Un lakstīgala dziedāja tik aizgrābjoši, ka ķeizaram asaras sariesās acīs. Asaras ritēja pa viņa vaigiem, un lakstīgala dziedāja vēl brīnišķīgāk. Viņas dziesma visiem gāja pie sirds, un ķeizars bija bezgala laimīgs un dāvāja lakstīgalai savu zelta tupeli, ko nēsāt kaklā. Bet lakstīgala pateicās: viņa esot jau bagātīgi atalgota.
— Es esmu redzējusi asaras ķeizara acīs — tas ir labākais atlīdzinājums. Ķeizara asarām ir sevišķs spēks. Es patiešām esmu devīgi apbalvota! — Un viņa dziedāja atkal savā neizsakāmi skaistajā balsī.
— Cik piemīlīgi viņa prot pieglaimoties! — galmadāmas sačukstējās un ieņēma ūdeni mutē, lai runājot balss guldzētu; viņām šķita, ka tad viņas arī būšot lakstīgalas. Jā, pat sulaiņi un istabenes, kuriem visgrūtāk iztikt pa prātam, izsacīja lakstīgalai savu atzinību.
Lakstīgala tiešām guva necerētus panākumus. Viņu paturēja galmā, piešķīra pašai savu krātiņu un atļauju divreiz dienā un vienreiz naktī izlidot pils dārzā. Viņu apkalpoja vesels ducis sulaiņu, kuri turēja lakstīgalu aiz zīda lentītes, kas bija viņai apsieta ap kāju, un turēja ļoti stingri. Diezin cik lielu prieku šādas pastaigas vis nesagādāja.
Visa pilsēta runāja par izcilo putnu, un, kad divi cilvēki sastapās, tad viens teica: «Lakstī,» — un otrs: «gala,» — pēc tam abi aizgrābti nopūtās un sapratās. Jā, pat vienpadsmit tirgotāju bērnus, kas tai laikā piedzima, nosauca lakstīgalas
— Vai tas var but? — kambarkungs nobrīnījās.
— Es gan biju iedomājies viņu pavisam citādu.
vārdā, lai gan neviens nevarēja pareģot, ka viņi būs lieli dziedātāji.
Kādu dienu ķeizars saņēma saini ar uzrakstu: «Lakstīgala».
— Atkal jauna grāmata par mūsu slaveno putnu, — ķeizars sacīja, taču sainī bija kārbiņa: tanī atradās mākslīga lakstīgala, pilnīgi līdzīga dabiskai, tikai izrotāta ar dimantien, rubīniem un safīriem. Kad šo mākslīgo putnu uzvilka, tas dziedāja vienu no īstās lakstīgalas dziesmām, turklāt cilāja asti, kas mirdzēja zeltā un sudrabā. Ap kaklu putnam bija lentīte ar uzrakstu: «Japānas ķeizara lakstīgala ir nieks pret Ķīnas ķeizara lakstīgalu».
— Jauki sacīts! — visi atzina, un tam, kas bija lakstīgalu atnesis, piešķīra goda nosaukumu — galvenais ķeizariskā galma lakstīgalu piegādātājs.
— Lai nu dzied abas kopā! — ķeizars pavēlēja. — Tas būs lielisks duets!
Viņas dziedāja arī, bet dziedāšana īsti labi nesaskanēja, jo dabiskā lakstīgala dziedāja pēc sava prāta, bet mākslīgā — tikai to, kas tai bija iespēlēts.
— Tā nav viņas vaina, — galma kapelmeistars teica, — viņa sevišķi labi ietur takti un ir mācīta pēc manas metodes.
Nu mākslīgajai lakstīgalai bija jādzied vienai pašai. Viņa sagādāja tikpat daudz prieka kā īstā lakstīgala un izskatījās daudz skaistāka, jo mirdzēja un laistījās kā galmadāmu rokassprādzes un spraudes.
Trīsdesmit trīs reizes viņa nodziedāja vienu un to pašu dziesmu un nemaz nebija nogurusi; galminieki labprāt būtu vēlreiz klausījušies, bet ķeizars ieteicās, ka nu arī īstajai lakstīgalai būtu laiks ko nodziedāt; bet kur tad viņa bija? Neviens nebija pamanījis, ka lakstīgala izlidojusi pa vaļējo logu un aizlaidusies uz savu zaļo mežu.
— Ko tas nozīmē? — ķeizars brīnījās, un visi galminieki pēla lakstīgalu, ka tā esot pats nepateicīgākais rādījums pasaulē.
— Mums tomēr paliek labāks putns, — viņi teica un klausījās to pašu dziesmu trīsdesmit ceturto reizi, taču vēl neprata no galvas, jo dziesma bija grūta. Kapelmeistars ārkārtīgi lielīja mākslīgo putnu, viņš pat apgalvoja, ka tas esot labāks par īsto lakstīgalu ne vien ārēji, bet arī iekšēji.
— Jo, redzat, mani kungi un it īpaši jūsu ķeizariskā augstība, — viņš runāja, — ko īstā lakstīgala dziedās, to nekad nevar iepriekš zināt, bet mākslīgajai viss noteikts un paredzēts, viņa dziedās tā un ne citādi. Te visu var izskaidrot, putnu var izārdīt un aplūkot, kā tas taisīts, kā ritentiņi salikti, kā tie kustas un cits citu griež.
— Gluži manas domas! — izsaucās visi galminieki, un kapelmeistars saņēma atļauju nākamo svētdienu putnu parādīt tautai, lai arī tā noklausās viņa dziesmā. Tauta arī klausījās un kļuva tik līksma, it kā no tējas apreibusi, kā tas ar ķīniešiem notiek. Visi teica: — Oho! — pacēla uz augšu to pirkstu, ko sauc par krējumlaižu, un gudri locīja galvas. Tikai nabaga zvejnieki, kuri bija dzirdējuši īsto lakstīgalu dziedam, sacīja:
— Skan jau gluži jauki, gandrīz vai tāpat, bet teic, ko gribi, kaut kā tomēr pietrūkst!
Tikmēr īsto lakstīgalu ar pavēli izraidīja no zemes un valsts.
Mākslīgo putnu nolika uz zīda spilvena blakus ķeizara gultai, visas dāvanas, zeltu un dārgakmeņus, ko tam pasniedza, novietoja tam visapkārt. Putnam piešķīra goda nosaukumu — ķeizariskais naktsgaldiņa dziedātājs — un iecēla par pirmās šķiras padomnieku, skaitot no kreisās puses, jo ķeizars uzskatīja to pusi, kurā sirds, par dižciltīgāko, un sirds arī ķeizariem atrodas kreisajā pusē. Bet kapelmeistars sarakstīja divdesmit piecus biezus sējumus par mākslīgo lakstīgalu. Tas bija tik garš, gudrs un ar visgrūtākajiem ķīniešu vārdiem pilns sacerējums, ka neviens to līdz galam nespēja izlasīt, tomēr visi apgalvoja, ka izlasījuši un sapratuši, jo negribēja, ka viņus uzskata par nejēgām.
Tā pagāja vesels gads; ķeizars, galminieki un visi ķīnieši zināja no galvas katru toni mākslīgā putna dziesmā, bet taisni tāpēc šo dziesmu uzskatīja par skaistu; viņi varēja paši dziedāt līdzi un to arī darīja. Ielaspuikas dziedāja «ci-ci-ci, kluk-kluk- kluk»un ķeizars tāpat. Tas patiešām bija jauki!
Bet kādu vakaru, kad mākslīgais putns dziedāja visjau- kāk'un ķeizars, gultā gulēdams, klausījās putnā, kaut kas nočukstēja «čuššš!», tad nošvirkstēja «švrrr!», ritentiņi apstājās un dziesma apklusa.
Ķeizars tūliņ izlēca no gultas un lika atsaukt galma ārstu, bet ko tas varēja līdzēt! Tad atsauca pulksteņmeistaru; tas ilgi un pamatīgi izmeklēja un izpētīja putnu un beidzot saveda kaut kā kārtībā, tikai piekodināja, ka putns ļoti jāsaudzē, jo ritentiņiem nodiluši zobi un jaunus vairs nevarot tā ielikt, lai spēle ritētu pa vecam.
Tās bija lielas bēdas. Mākslīgā lakstīgala nu drīkstēja dziedāt tikai reizi gadā, un pat tas bija ļoti daudz. Bet tad kapelmeistars teica runu, kurā bija daudz gudru vārdu, un pierādīja, ka viss esot tikpat labi kā iepriekš, un tad tā arī palika.
Pagāja vēl pieci gadi, un valsti piemeklēja liela nelaime. Ķīnieši ļoti mīlēja savu ķeizaru, bet nu viņš bija grūti slims un, kā mēdz teikt, nebija vairs dzīvotājs šai pasaulē. Tika jau izraudzīts jauns ķeizars, bet ļaudis joprojām drūzmējās ap pili un taujāja kambarkungam, kā ķeizaram klājoties.
— P! — kambarkungs atbildēja un kratīja galvu.
Salts un bāls ķeizars gulēja savā lielajā, greznajā gultā; viss galms uzskatīja viņu par mirušu, un katrs steidzās apsveikt jauno ķeizaru, sulaiņi izskrēja pagalmā izpļāpāties, un istabenēm sākās lielā tējas dzeršana. Visās zālēs un gaiteņos bija izklātas biezas segas, lai nebūtu dzirdami soļi, un tāpēc pilī valdīja tāds dīvains, baigs klusums. Bet ķeizars vēl nebija miris; stings un bāls viņš gulēja aiz gariem samta aizkariem ar smagām zelta bārkstīm. Augstu virs viņa bija atvērts logs, un mēness apspīdēja ķeizaru un mākslīgo lakstīgalu.
Nabaga ķeizars tikko varēja paelpot; viņam šķita, ka uz krūtīm kāds sēž. Viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka tā ir nāve, kas tur sēdēja, uzlikusi galvā viņa zelta kroni, paņēmusi vienā rokā ķeizara zelta zobenu, otrā viņa mirdzošo karogu. Bet no samta aizkaru krokām lūkojās ārā visādas ērmīgas sejas: citas — neglītas un atbaidošas, citas — piemīlīgas un maigas. Tie bija ķeizara ļaunie un labie darbi, kas nu vērās viņā, kad nāve sēdēja uz krūtīm.
— Vai to tu atceries? — tie čukstēja cits caur citu. — Vai to vēl atminies? — Un tie stāstīja ķeizaram tik daudz, ka viņam auksti sviedri izspiedās uz pieres.
— To es nekad neesmu zinājis, — ķeizars taisnojās. — Mūziku, mūziku, sitiet lielās ķīniešu bungas, — viņš sauca, — lai es nedzirdu, ko man stāsta!
Bet tie nerimās, un nāve pie katra stāsta locīja galvu kā ķīnietis.
— Mūziku, mūziku! — ķeizars lūdzās. — Mīļais mākslīgais putniņ, dziedi taču, dziedi! Es tev esmu dāvājis zeltu un dārgakmeņus, esmu tev pakāris kaklā savu zelta tupeli, dziedi taču, dziedi!
Bet putns klusēja, jo nebija neviena, kas viņu uzvilktu, un pats viņš padziedāt nevarēja. Nāve joprojām vērās ķeizarā ar lielajiem, tukšajiem acu dobumiem, un istabā valdīja dziļš klusums, baigs klusums.
Pēkšņi pavisam tuvu logam atskanēja jauka dziedāšana; tā bija mazā, dzīvā lakstīgala, kas tur sēdēja zarā un vīteroja. Viņa bija dzirdējusi par ķeizara grūto slimību un atsteigusies iedrošināt un iepriecināt viņu ar dziesmu. Un, viņai dziedot, rēgu sejas kļuva aizvien bālākas, asinis sāka straujāk ritēt ķeizara gurdajos locekļos, pati nāve ieklausījās dziesmā un lūdza:
— Dziedi vēl, mazā lakstīgala, dziedi vēl!
— Labi, es dziedāšu, bet ko tu man dosi par dziesmu? Vai dosi dārgo zobenu, lepno karogu un ķeizara kroni?
Un par katru dziesmu nāve atdeva dārgumus citu pēc cita. Bet lakstīgala dziedāja tālāk, viņa dziedāja par kluso kapsētu, kur zied baltas rozes un smaržo mēļi ceriņi, un zaļo zāli rasina tuvinieku asaras. Tad nāve sajuta ilgas pēc šī sava dārza un kā dzestra, balta ēna izlidoja pa logu ārā.
— Paldies, paldies tev, mīļais putniņ, — ķeizars sacīja, — es tevi pazīstu! Es izraidīju tevi no šīs zemes un valsts, un tu tomēr ar savu dziesmu atbrīvoji mani no ļaunajiem un padzini nāvi no manas sirds. Kā lai tev atmaksāju?
— Tu jau esi man atmaksājis, — lakstīgala atbildēja. — Es redzēju tev asaras acīs, kad pirmo reizi te dziedāju; to es nekad nepiemirsīšu. Asaras ir dārgakmeņi, kas iepriecē dziedātāja sirdi. Bet tagad atdusies un kļūsti spirgts un vesels! Es palikšu pie tevis, kamēr tu pamodīsies.
Un viņa dziedāja, bet ķeizars iegrima saldā miegā, un cik tas bija spirdzinošs un maigs!
Saule spīdēja pa logu, kad viņš pamodās stiprināts un vesels. Neviens sulainis nebija rādījies, jo visi uzskatīja ķeizaru par mirušu, tikai lakstīgala aizvien vēl dziedāja. .
— Paliec pie manis vienmēr, — ķeizars lūdzās, — tu dziedāsi tad, kad tev pašai patiks, un mākslīgo putnu es sasitīšu gabalu gabalos!
— Tā vis nevajag, — lakstīgala atbildēja, — viņš ir darījis visu, kas viņa spēkos bijis. Paturi viņu arī turpmāk! Es nevaru mājot pilī, bet ļauj man nākt, kad man gribas, tad es vakarā sēdēšu pie loga un dziedāšu, lai tu jūti prieku vai ļaujies pārdomām. Es dziedāšu par laimīgiem un par cietējiem, dziedāšu par labu un ļaunu, kas tev palicis nezināms. Mazs putniņš lido gan šur, gan tur un daudz ko redz, viņš apmeklē gan zvejnieku būdas, gan arājus tīrumā — visus tos, kas tālu no tevis un tava galma. Tava sirds man dārgāka par tavu kroni, tomēr arī kronim jāpaliek spožam un neaptraipītam. Es nākšu un dziedāšu tev, bet vienu gan apsoli!
— Es apsolu visu, ko vien tu vēlēsies! — ķeizars sacīja, apvilcis savu ķeizarisko tērpu un piespiedis zelta zobenu pie sirds.
— Lūdzu tev tikai to: nesaki nevienam, ka tev ir tāds mazs putniņš, kas tev visu ko pastāsta, tad būs pavisam labi!
Un lakstīgala aizlidoja.
Ienāca sulaiņi, lai apkoptu savu mirušo ķeizaru, un aiz brīnumiem palika stāvam kā sasaluši. Bet ķeizars sacīja:
— Labrīt!