VILCIŅŠ UN BUMBIŅA mājoja atvilktnē kopā ar citām rotaļlietām. Vilciņam bumbiņa ļoti patika, un viņš kādu dienu to uzrunāja:
— Vai mēs nevarētu precēties, ja jau dzīvojam vienā mājvietā un esam labi saraduši?
Taču bumbiņa, kura bija apšūta ar safjānu un ļoti lepojās ar to, uzskatīja sevi par smalku dāmu un negribēja par vilciņu neko dzirdēt.
Nākamajā dienā mazais zēns, kam rotaļlietas piederēja, izkrāsoja vilciņu ar sarkanām un dzeltenām svītrām un iedzina vidū misiņa naglu. Tas izskatījās varen skaisti, kad vilciņš griezās!
— Palūkojieties tagad uz mani, — viņš sacīja bumbiņai,
— ko nu jūs teiksiet? No mums taču iznāktu lielisks pāris! Mēs tik labi saderam kopā — jūs lēkājat, es dejoju. Visā pasaulē nebūs neviena laimīgāka par mums!
— Jums tā šķiet? — bumbiņa šaubījās. — Jūs laikam nezināt, ka mans tēvs un māte bija safjāna rītakurpes un ka man vidū ir korķis no Spānijas korķozola mizas, lai varu vieglāk lēkt?
— Jā, bet es esmu no sarkankoka, — vilciņš atbildēja,
— un mani izvirpojis pats pilsētas galva ar savām rokām. Vi- ņam pieder pašam sava virpa, un varu galvot, ka mani viņš virpoja ar lielu prieku.
— Vai varu jums ticēt? — bumbiņa jautāja. »
— Lai mani nekad vairs nerauj aiz auklas, ja es meloju! — vilciņš nodievojās.
— Jūs protat sevi labi ieteikt, — bumbiņa sacīja, — bet es tomēr nevaru būt jūsu sieva, jo esmu pa pusei apsolījusies kādai jaunai bezdelīgai. Ikreiz, kad lecu, viņa pabāž galvu no ligzdas un jautā, vai esmu jau apdomājusies. Sirdī esmu jau devusi jāvārdu, un tā ir tikpat kā saderināšanās. Bet to gan jums apsolu, ka nekad jūs neaizmirsīšu!
— Kas man no tā par labumu? — atteica vilciņš, un kopš tās reizes viņi vairs nerunāja viens ar otru.
Kādu dienu zēns paņēma bumbiņu. Vilciņš noskatījās, ka viņa šāvās augsti gaisā kā putns, pat redzēt vairs nevarēja, taču vienmēr atgriezās un, pret zemi atsitusies, lēca vēl augstāk. Vai tas notika aiz mīlestības uz bezdelīgu vai tāpēc, ka viņai bija korķis vidū, to neviens nezināja.
Pēc devītā lēciena bumbiņa vairs neatgriezās. Zēns izmeklējās viņu tiku tikām, bet nevarēja nekur atrast.
— Es gan zinu, kur viņa paslēpusies, — vilciņš nopūtās, — viņa ir bezdelīgas ligzdā un svin savas kāzas.
Jo vairāk vilciņš par to domāja, jo mīļāka viņam bumbiņa kļuva; jo mazāk bija cerību uz bumbiņas atgriešanos, jo karstāka tapa vilciņa mīlestība. Turklāt viņš nevarēja aizmirst, ka bumbiņa bija devusi priekšroku citam, nevis viņam. Gan vilciņš griezās, gan dūca, tomēr prātā vienmēr bija bumbiņa, kas domās likās jo dienas jo skaistāka. Tā pagāja vairāki gadi — un tad tā jau bija veca mīlestība.
Arī vilciņš nebija vairs nekāds jaunais. Bet tad kādu dienu viņu viscaur apzeltīja. Tik skaists viņš savu mūžu nebija izskatījies! Nu viņu sauca par zelta vilciņu, un viņš griezās riņķī rūkdams un dūkdams. Taču reiz arī viņš palēcās pārāk augsti un — tutū! Viņu meklēja bez sava gala, pat pagrabā ielūkojās, tomēr nekur nevarēja atrast. Kur viņš bija palicis?
Viņš bija ielēcis atkritumu tvertnē, kas bija pilna ar visādām saslaukām, kāpostu kaceniem, mizām, serdēm un no jumta renes izgrābtiem netīrumiem un gružiem.
— Nu es gan esmu ķezā! Te drīz vien var zaudēt skaisto zeltījumu, un kas tie par lupatlašiem, ar ko esmu satrāpījies kopā! — viņš bailīgi šķielēja uz garu kāposta kacenu, kas atradās tepat blakus, un uz kādu ērmīgu, apaļu priekšmetu, kas atgādināja galīgi savītušu ābolu. Bet tas nebija ābols — tā bija veca bumbiņa, kas ilgus gadus nogulējusi jumta renē, izmirkuši ūdenī un galīgi izžulgusi.
— Kāda laime, ka reiz gadījies kaimiņš no manām aprindām, ar kuru var pārmīt prātīgu vārdu! — bumbiņa ierunājās, lūkodamās uz apzeltīto vilciņu. — Es īstenībā esmu darināta no
safjāna, mani šuvušas daiļas jaunavas rokas, un man vidū ir korķis no Spānijas korķozola mizas, bet to neviens vairs nevar pateikt. Es jau grasījos precēties ar bezdelīgu, bet tad iekritu jumta renē un tur mirku veselus piecus gadus. Tas ir ilgs laiks jaunavai — to jūs varat man ticēt!
Vilciņš neatbildēja ne vārda, viņš domāja par savu kādreizējo iecerēto un, jo ilgāk klausījās, jo skaidrāk saprata, ka tā ir viņa.
Te pienāca kalpone un gribēja izbērt atkritumu tvertni.
— Paskat, kur mūsu zelta vilciņš! — viņa iesaucās. Un vilciņš atkal atgriezās istabā vecā cieņā un godā. Par bumbiņu neko vairs nedzirdēja, un arī vilciņš vairs nepieminēja savu veco mīlestību. Tā pāriet, ja iecerētā, piecus gadus nogulējusi renē, viņu pat nepazīst un abi sastopas tikai atkritumu tvertnē.