JAUKI IR uz laukiem vasaru, kad rudzi dzeltē, auzas vēl zaļas, pļavās siens jau saķrauts stirpās un starp tām pastaigājas svētelis garos, sarkanos zābakos un tarkšķ ēģiptiski, jo šo valodu iemācījies no savas mātes. Laukus un pļavas apņem lieli meži, kuros laistās dziļi ezeri. Jā, patiešām vasaru te ir brīnum jauki, nav vārdam vietas!
Tīrumu vidū saulē gozējās veca lauku māja ar plašu dārzu, ko ieslēdza augsts mūra zogs. Aiz ta bija dziļi grāvji, vienmer pilni ar ūdeni, bet grāvmalās saauguši kupli dadži ar platām lapām; zem augstākajām mazi bērni varēja stāvēt visā augumā. Dadžu biezoknī valdīja krēsla kā visbiezākajā mežā, un tur sēdēja kāda pīle uz olām — viņa perēja pīlēnus. Perēšana viņai jau bija stipri apnikusi, jo tā vilkās ilgi un reti kāds ieradās perētāju apciemot. Pārējām pīlēm labāk patika peldēt pa grāvjiem nekā sēdēt zem dadžu lapām pie viņas un tērzēt.
Beidzot tofriēr olas cita pēc citas sāka vērties vaļā.
— PIk, pīk! — sauca pīlēni, pabāzuši ārā dzeltenās galviņas.
— Pēks, pēks! — pīle atsaucās, un pīlēni, saņēmuši visus spēkus, atbrīvojās no olu čaumalām. Viņi vērās augšup uz zaļajām lapām, un māte ļāva skatīties, cik vien grib, jo zaļa krāsa acīm nekaitē.
— Cik pasaule ir plaša! — pīlēni pārsteigti sacīja, atcerēdamies šaurās olas.
— Sī vēl nav visa pasaule, — pīļu māte paskaidroja. — Pasaule izplešas vēl tālu viņpus dārza un sniedzas līdz mācītājmuižas laukiem, bet tur es pati neesmu bijusi. Laikam jau būsiet visi izšķīlušies? — Un viņa piecēlās, lai paskatītos. — Nē, visi vēl nav! Pati lielākā ola vesela; cik ilgi tas vilksies? Tā jau kājas var atsēdēt. — Un viņa attupās atkal.
— Nu, kā klājas? — apvaicājās kāda veca pīle, kas bija atnākusi perētāju apciemot.
— Man ķibele ar vienu olu, — tā atbildēja, — negrib un negrib šķilties. Bet paskaties uz tiem pārējiem! Tik glītus pīlēniņus tu diezin vai būsi savā mūžā redzējusi. Visi kā viens atsitušies tēvā, bet tas, vējagrābslis, ne reizi nav atnācis mani apraudzīt!
— Vai manu dieniņ, kad tikai tā nav tītara ola! — vecā pīle iesaucās. — Mani arī tā reiz apveda ap stūri, un, cik bēdu un sirdēstu es izcietos, tas nemaz nav izstāstāms! Tītarēniem traki bail no ūdens, viņi neiet peldēt ne sitami. Gan es pēkšķināju, gan bāros — nekas nelīdzēja. Parādi man to olu! Kā tad! Tā jau ir, kā es teicu: tā ir tītara ola. Pamet to tepat un ej māci savus bērnus peldēt!
— Es tomēr vēl kādu laiciņu pasēdēšu, — pīļu māte atbildēja. — Ja jau tik ilgi esmu sēdējusi, tad varu arī drusku paciesties.
— Manis pēc, — noteica vecā pīle un gāzelējās projām.
Beidzot tomēr lielā ola atvērās. — Pīk, pīk! — sauca mazulis
un tuntuļoja ārā.
— Tas nu gan ir padevies varen prāvs, — pīle nobrīnījās, — un nemaz nelīdzinās citiem. Vai tikai nebūs tītarēns? Nu, to mēs tūliņ redzēsim. Ūdenī es viņu dabūšu iekšā, kaut man pašai viņš būtu jāiegrūž!
Jau dienām ilgi bija pieturējies brīnum skaists laiks; saule spīdēja silti un spoži pie skaidrajām debesīm. Pīļu māte ar visu ģimeni devās lejup uz grāvi; plunkš! — viņa ielēca ūdenī.
— Pēks, pēks! — viņa sauca, un pīlēns pēc pīlēna sekoja viņai. Ūdens uzsitās viņiem pāri pār galvu, bet visi tūliņ iznira un peldēja, ka prieks redzēt, kājiņas airējās pašas no sevis, un arī neglītais pelēkais peldēja līdzi.
— Nē, tas nav nekāds tītars! — pīļu māte noteica. — Cik glīti viņš cilā kājiņas, cik taisni tur galviņu! Tas ir mans pašas bērns! Un, kad tā labi apskatās, viņš nemaz nav tik neglīts.
— Pēks, pēks, — viņa uzmudināja bērnus, — nāciet nu man līdzi, es ievedīšu jūs sabiedrībā un parādīšu citiem mājputniem pagalmā, tikai turieties cieši pie manis, lai jūs nesamin, un piesargieties no kaķa!
Tā viņi nonāca pagalmā. Tur pašlaik bija briesmīgs troksnis un kņada, jo divas pīļu ģimenes plēsās ap zuša galvu, kuru galu galā paķēra kaķis.
— Redziet, bērni, tā iet pasaulē! — nopūtās pīļu māte un noslaucīja knābi, jo arī viņai bija gribējies pamieloties ar zuti. — Gāzelējieties nu labi dūšīgi no vieniem sāniem uz otriem, — viņa turpināja, — un sveiciniet to veco, resno pīli! Viņa ir pati dižciltīgākā šeit, jo cēlusies no spāniešu cilts, tāpēc viņai ir tik smalka izturēšanās, un, re, ap kāju viņai apsieta sarkana lentīte. Tas ir ļoti skaisti un lielākais pagodinājums, kādu vien pīle var piedzīvot. Tas nozīmē, ka cilvēki negrib no viņas šķirties un ka viņa visiem jāgodā. Nelieciet kāju pēdas uz iekšu! Labi audzināta pīlīte liek kāju pēdas plati uz āru — taisni tāpat kā tēvs un māte. Tā jā, un tagad palokiet kaklu un sakiet «pēks!».
Pīlēni darīja, kā māte mācījusi, bet pārējās pīles meta uz viņiem greizus skatienus un skaļi runāja:
— Vai re, šis bars mums arī būs uz kakla, it kā mūsu jau tā nebūtu diezgan! Un — vē! — cik neglīts tas viens izskatās, tādu mēs savā vidū necietīsim! — Un tūliņ viena metās pīlēnam virsū un ieknāba viņam pakausī.
— Liec viņam mieru, — māte pīlēnu aizstāvēja, — viņš tev neko nedara!
— Jā, bet viņš ir tik liels un ērmīgs, tāpēc viņš ir jāknābj! — niknā pīle atbrēca.
— Sai mātei ir ļoti skaisti bērni, — sacīja vecā pīle ar lentīti ap kāju. — Visi citi ir skaisti, tikai tas viens nav izdevies. Labi būtu, ja viņu varētu pārperēt.
— Diemžēl tas nav iespējams, jūsu godība, — pīļu māte atbildēja. — Taču, kaut viņš nav sevišķi skaists, toties ir godīgs un paklausīgs bērns un peld tikpat labi kā pārējie, pat vēl labāk. Es domāju, ka viņš augot pārmainīsies; viņš pārāk ilgi sagulēja olā, tāpēc nav gluži pareiza izskata. Turklāt viņš ir tēviņš, — viņa piebilda, noglauzdama pīlēnam galviņu un nolīdzinādama spalvas uz muguras, — tad jau skaistums nav tik svarīgs. Viņš būs spēcīgs, un, kas māk likt spēku lietā, tam visi ceļi pašķiras.
— Pārējie pīlēni ir pavisam jauki, — vecā pīle noteica. — Jūtieties nu kā mājās un, ja atrodat kādu zuša galvu, varat atnest man.
Viņi arī jutās kā mājās. Vienīgi nabaga neglīto pīlēnu knāba, sita un grūstīja ne vien pīles, bet arī vistas.
— Viņš ir pārāk liels, — visi teica, un tītars, kurš bija nācis pasaulē ar visiem piešiem un tāpēc uzskatīja sevi par visu mājputnu valdnieku, bruka pīlēnam virsū, piepūties varen plats kā burukuģis, un tik nikni buldurēja, ka galva kļuva zili sarkana. Pīlēns nezināja, kur dēties; viņš bija ļoti nelaimīgs, ka izskatās tik neglīts un ir visam putnu pagalmam par apsmieklu.
Tā pagāja pirmā diena, un, jo tālāk, jo viņam klājās aizvien bēdīgāk. Visi viņu trenkāja, tramdīja, pat brāļi un māsas uz viņu dusmojās un daudzināja:
— Kaut tevi kaķis pievāktu, neglīteni tāds!
Pīles viņam knāba, vistas plēsa spalvas, un meitene, kas putnus baroja, spēra viņam ar kāju. Beidzot paša māte, nevarēdama pasargāt viņu no uzbrukumiem, sāka gausties, par kādu sodu viņš tai esot uzlikts. To pīlēns vairs neizturēja: viņš savi- cināja spārnus un pārlidoja pāri žogam. Putniņi krūmos izbijušies spruka kur kurais. «Tas tāpēc, ka esmu tik neglīts,» pīlēns nodomāja un aizvēra acis, bet skrēja vien tālāk. Vakarā viņš nonāca lielā purvā, kur piekusis un bēdīgs pārlaida nakti. No rīta atskrēja meža zosis un ieraudzīja jauno kaimiņu.
— Kas tu tāds esi? — viņas prasīja, bet pīlēns klusēdams grozījās uz visām pusēm un sveicinādams locījās, cik labi vien prata.
— Zini, tu esi gaužām neglīts, — meža zosis sacīja, — bet tas nekas, ja vien tu nedomā ieprecēties mūsu ģimenē.
Nabadziņš! Tādas domas viņam nenāca ne prātā, viņš tikai vēlējās, lai viņam ļautu gulēt meldros un padzerties rāvaino ūdeni.
Viņš tā nogulēja divas dienas. Trešajā dienā atlaidās divi jauni zostēviņi, kuri bija nesen izšķīlušies un tāpēc visai pārgudri.
— Paklau, draugs, — viņi uzrunāja pīlēnu, — netālu no šejienes ir cits purvs, kurā dzīvo dažas tik daiļas meža zostiņas, kādas jebkad ir gāginājušas. Mēs gribam rīkot viesības un uzaicināt viņas. Tava laime, ka tu izskaties pēc ērma un nevari sacensties ar mums. Ja tu uzvedīsies godīgi, tad vari palikt tepat un, ja patīk, kļūt par gājuputnu. Un, kas zina, varbūt liktenis tev labvēlīgs un tu vēl iekļūsti smalkos rados.
Paukš, paukš! — tobrīd noskanēja, un abi zostēviņi pakrita beigti meldros, un ūdens kļuva sarkans no asinīm. Paukš, paukš! — un meža zosis bariem cēlās augšup no meldrāja, bet šāvieni skanēja bez mitēšanās.
Tās bija lielas medības; mednieki bija aplenkuši purvu no visām pusēm, daži pat sēdēja kokos. Šāvieni rībēja nepārtraukti, zili dūmi klāja ūdeni. Plakš, plakš! — pa dūņām brida medību suņi, tā ka meldri un niedres līgot līgojās. Nabaga pīlēns pārcieta nāves bailes. Viņš pielieca galvu, lai paslēptu to zem spārna, un tai mirklī pie viņa apstājās baismīgi liels suns zvērojošām acīm, izkāris garu mēli. Viņš apostīja pīlēnu, atņirdzis asos zobus, un — plakš, plakš! — brida vien tālāk.
Pīlēns atviegloti nopūtās. Viņš bija tik neglīts, ka pat suns negribēja kost, bet šoreiz viņš par to neskuma.
Viņš palika guļam, kamēr šāviens sekoja šāvienam un skrotis šķita brāžamies caur meldriem kā krusa.
Kad viss ^aprima, pīlēns nogaidīja vēl vairākas stundas, iekams iedrošinājās pacelt galvu, un tad steidzās projām no purva, ko kājas nesa. Viņš skrēja pāri tīrumiem un pļavām; sacēlās stiprs vējš un grūda viņu atpakaļ, bet viņš turējās pretī, cik jaudāja.
Pievakarē pīlēns nonāca pie vecas būdiņas, kas nebija apgāzusies tikai tāpēc, ka nezināja, uz kuru pusi gāzties. Vējš plosījās tā, ka pīlēns ik uz soļa meta kūleni. Vajadzēja meklēt pajumti. Viņš pamanīja, ka būdiņas durvis ir pusviru, un ielavījās pa spraugu iekšā.
Būdiņā dzīvoja vecīte ar runci un vistiņu; runcis, kuru viņa sauca par dēliņu, prata mest kūkumu, murrāt un dzirksteles laist, ja viņu glaudīja pret spalvu. Vistiņai bija zemas kājiņas, tāpēc viņu dēvēja par Strupkājīti. Strupkājīte dēja gardas olas, un vecīte mīlēja viņu kā pašas bērnu.
No rīta viņi pamanīja jauno iemītnieku. Runcis sāka ņaudēt un vistiņa kladzināt.
— Kas tur ir? — vecīte vaicāja un skatījās visapkārt. Viņa lāgā neredzēja, tāpēc noturēja pīlēnu par treknu pīli, kura aizmaldījusies no citām.
— Tas nu gan ir labs loms! — viņa sacīja. — Nu man būs arī pīļu olas, ja vien tas nav tēviņš. Nekas, mēs viņu pārbaudīsim.
Viņa paturēja pīlēnu uz trim nedējām pārbaudei, bet no olām nebija ne vēsts. Runcis mājās bija saimnieks un vistiņa saimniece; viņi pastāvīgi daudzināja: «Mēs esam visa pasaule,» — jo katrs uzskatīja sevi par pusi no pasaules, turklāt vēl to labāko. Pīlēnam šķita, ka varētu būt arī citādi uzskati, bet vistiņa ņēma to ļaunā.
— Vai tu māki olas dēt? — viņa prasīja.
— Nē.
— Nu, tad turi muti!
Un runcis jautāja:
— Vai tu māki kūkumu mest, murrāt un dzirksteles laist?
— Nē.
— Tad neuzmācies ar savām domām, kad prātīgi ļaudis runā!
Un tā pīlēns sēdēja, ierāvies kaktiņā, pavisam sliktā omā.
Viņš sāka atcerēties svaigo gaisu un saules gaismu, un viņam uznāca nevaldāma vēlēšanās izpeldēties. Viņš nenocietās un pateica to vistiņai.
— Atkal jaunas aplamības! — vistiņa iesaucās. — Tev nav ko darīt, tāpēc tev nāk prātā visādas muļķības. Dēj olas vai murrā, tad nebūs jādomā par blēņām!
— Bet peldēt un nirt dziļi ūdenī ir tik skaisti! — pīlēns taisnojās. — Kas tā par baudu, kad ūdens sitas pāri pār galvu!
— Varena bauda! — vistiņa zobojās. — Manuprāt, tu esi jucis. Pavaicā runcim — viņš ir pats gudrākais no visiem maniem paziņām —, vai viņam gribas peldēt vai nirt dziļi ūdenī! Par sevi es nemaz nerunāšu. Vari pavaicāt arī vecītei, mūsu saimniecei; par viņu nav neviena gudrāka šai pasaulē. Viņa tev pateiks, vai viņai patīk peldēt pa ūdeni un vai viņa priecātos, ja tas sitas galvai pāri.
— Jūs mani nesaprotat, — pīlēns noskumis sacīja.
— Ir gan ko nesaprast! Tu laikam iedomājies, ka esi gudrāks par runci un saimnieci, par mani nemaz nerunājot. Necel degunu gaisā, labāk mācies pateikties par visiem labumiem, ko tu šeit baudi! Vai tu nemājo siltā istabā, vai neuzturies sabiedrībā, no kuras vari ko mācīties? Bet tu esi tukšgalvis, un pamācības tev pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es vēlu tev labu no visas sirds, tāpēc saku tev acīs nepatīkamas patiesības. Pēc tā var pazīt īstus draugus. Nu, papūlies vismaz iemācīties dzirksteles laist!
— Šķiet, man vajadzēs labāk doties plašā pasaulē, — pīlēns noteica.
— Nu, tad taisies, ka tiec! — vistiņa pikti atcirta.
Un pīlēns pameta būdiņu. Viņš peldēja ezerā, nira dziļi jo dziļi, bet neviens ar viņu nedraudzējās, laikam jau tāpēc, ka viņš bija neglīts. Tad pienāca rudens, koku lapas dzeltēja, vējš rāva tās nost, grieza virpuļu virpuļos un slaucīja kaudzēs. Gaiss bija salts; krusas un sniega mākoņi smagi liecās pār zemi. Uz žoga sēdēja krauklis un brēca: — Kram, kram! — jo arī viņam sala, kur nu vēl nabaga pīlēnam!
Kādu vakaru, kad saule sarkani rietēja, pār mežu laidās bars lielu, skaistu putnu. Viņi bija spoži balti, ar gariem, slaidiem kakliem. Tie bija gulbji; viņi dīvaini nokliedzās, vēl platāk izpleta brīnišķos, garos spārnus un cēlās augstāk, aizvien augstāk. Viņi devās uz siltām zemēm pāri plašām jūrām. Pīlēnam kļuva pavisam savādi ap sirdi; viņš sāka ūdenī griezties riņķī- kā ritenis ap asi, staipīja kaklu, un viņam izlauzās tik skaļš un spalgs kliedziens, ka pašam sametās baigi. Ak, viņš nevarēja tos aizmirst, šos karaliskos putnus, laimīgos putnus, un, kad tie vairs nebija redzami, ienira dziļi jo dziļi un, atkal izniris, ilgi nespēja atjēgties. Pīlēns nezināja, kā šos putnus sauc, uz kurieni tie lido, viņš tikai juta, ka mīl tos tā, kā nekad nevienu nav mīlējis. Viņš neapskauda tos skaistuma dēļ, viņam prātā nenāca pēc tāda ilgoties. Viņš, neglītais pīlēns, jau būtu bijis laimīgs, ja pīles ar viņu draudzētos.
Aukstums aizvien pieņēmās, ezers pārklājās ar plānu ledus kārtiņu. Pīlēnam vajadzēja nepārtraukti kustēties, lai nelielais ūdens laukumiņš, kurā viņš peldēja, neaizsaltu, tomēr ar katru dienu tas kļuva mazāks, jo naktīs sala tā, ka sprakšķēja vien. Pīlēns nemitīgi airējās, taču beidzot piekusa, aprima un iesala ledū.
Agri no rīta kāds vīrs viņu ieraudzīja, sadauzīja ar savu smago koka tupeli ledu, paņēma pīlēnu un aiznesa uz mājām.
Siltumā pīlēns atdzīvojās. Bērni gribēja ar viņu parotaļāties, bet viņam šķita, ka tie grasās viņam nodarīt ko ļaunu. Pīlēns aiz bailēm ieskrēja piena kublā un izšļakstīja pienu pa visu istabu. Saimniece sasita rokas un sāka kliegt. Pīlēns pārbijās vēl vairāk, ielēca sviesta muldā un no turienes miltu lādē. Kāds viņš izskatījās, kad izspruka no tās! Saimniece, krāsns biguli pakampusi, ķēra viņu rokā, bērni dzinās pakaļ grūstīdamies un klaigādami. Par laimi, durvis "bija vaļā; pīlēns izmuka pa tām, pārlaidās pāri pagalmam un nokrita aiz žagaru kaudzes svaigajā sniegā.
Ja atstāstītu visu, ko pīlēns pārcieta ziemas salā, tad būtu ļoti bēdīgs stāsts. Lai nu kā, bet dzīvs viņš palika, un, kad saule atkal sāka sildīt zemi, viņš gulēja purva grīslī. Cīruļi li- rināja augsti gaisā. Jaukais pavasaris bija klāt.
Pīlēns savicināja spārnus; tie bija kļuvuši daudz stiprāki un nesa viņu daudz tālāk. Viņš nebija tos pat lāgā izmēģinājis, kad jau atradās plašā dārzā, kur ābeles stāvēja pilnos ziedos, ceriņu ziedu ķekari smaržoja un lokanie zari liecās lejup pār līču loču upi līdz pašam ūdenim. Cik te bija skaisti, kāds svaigs un spirgts gaiss!
No upes līkuma izpeldēja trīs koši balti gulbji. Viņi slīdēja pa ūdeni tik viegli, tik cēli! Viņi saplivināja vizošos spārnus un tuvojās krastam. Pīlēns pazina šos putnus, un viņu pārņēma dīvainas ilgas.
— Laidīšos pie viņiem, šiem staltajiem putniem, — viņš čukstēja. — Viņi mani noknābs, ka es, tik neglīts, iedrīkstos viņiem tuvoties, bet vienalga! Labāk saņemt nāvi no viņiem nekā paciest pīļu un vistu knābienus, putnu kopējas spērienus un ziemas briesmīgo salu!
Un pīlēns metās ūdenī un peldēja pretī gulbjiem, kuri, viņu ieraudzījuši, aši traucās šurp.
— Nonāvējiet mani, — nabadziņš teica un dziļi nolieca galvu. Bet ko viņš ieraudzīja spožajā ūdenslīmenī? Savu atspulgu, tikai tas nebija neveiklais, melnpelēkais pīlēns, tas bija gulbis.
Izrādījās, ka nav nekāda nelaime piedzimt pīļu pagalmā, ja vien esi dzimis no gulbja olas.
Viņam kļuva tik viegli un līksmi ap sirdi. Vecie gulbji peldēja viņam apkārt un glāstīja viņu ar knābjiem.
Dārzā saskrēja bērni, viņi meta ūdenī maizi un graudus.
— Skatieties, skatieties, vēl viens ieradies! — mazākie sauca, un citi gavilēja līdzi, lēkāja aiz prieka un sita plaukstas. Tad viņi aizskrēja pēc tēva un mātes; tie tūliņ atnāca, visi meta maizi ūdenī un sajūsmināti runāja:
— Tas jaunais ir skaistāks par visiem!
Vecie gulbji noliecās viņa priekšā, bet viņš tā nokaunējās, ka pabāza galvu zem spārna. Viņš jutās pārāk laimīgs, bet nebija lepns, jo krietna sirds nekad nav lepna un lielīga. Viņš atcerējās, kā viņu vajāja un apsmēja, un nu visi dēvē viņu par skaistu. Ceriņi lieca ziedus viņam tuvāk, saule mirdzēja tik spoži un sildīja tik silti, ka viņš savēcināja spārnus, izslēja slaido kaklu un izsaucās:
— Vai es varēju sapņot par tādu laimi, kad vēl biju neglītais pīlēns!