MEŽĀ AUGA jauka eglīte. Tai bija laba vieta, saules un gaisa pietiekami, apkārt auga daudzas lielākas draudzenes — egles un priedes. Mazā eglīte ārkārtīgi ilgojās kļūt lielāka. Viņa nedomāja ne par silto sauli, ne par svaigo gaisu, nelikās zinis par pļāpīgajiem zemnieku bērniem, kuri bija sanākuši zemenes un avenes lasīt. Bieži vien viņi ieradās ar pilnām krūzēm vai bija savēruši zemenes uz salma; tad viņi apsēdās zem mazās eglītes un teica:
— Cik patīkami sēdēt zem tik maza kociņa!
To eglītei nemaz negribējās dzirdēt.
Nākamajā gadā viņa jau bija par vienu posmu garāka un pēc gada vēl par vienu; pēc posmu skaita var pateikt, cik egle veca.
— Kaut es būtu tikpat liels koks kā tie pārējie, — nopūtās mazā eglīte, — tad es varētu izplest savus zarus tālu visapkārt un ar galotni redzēt visu plašo pasauli! Tad putni taisītu ligzdas manos zaros, un, kad vējš pūstu, tad es tikpat cēli locītu galvu kā tur tie pārējie!
Viņai nebija nekāda prieka ne par sauli, ne par putniem, ne arī par rīta un vakara sārtajiem mākoņiem.
Tad pienāca ziema, sniegs, balti dzirkstīdams, gulēja visapkārt, pa to šad tad pāršāvās zaķis, lēkdams eglītei pāri — cik tas bija nepatīkami! Pagāja vēl divas ziemas, un trešajā eglīte jau bija tik augsta, ka zaķim vajadzēja skriet tai apkārt. Ak, augt, augt, kļūt lielai un vecai, domāja eglīte.
Rudeni parasti ieradās malkas cirtēji un nocirta dažus pašus lielākos kokus; tas notika katru gadu, un jaunā eglīte, kura nu bija pilnīgi pieaugusi, drebēja vien, kad lielie, krāšņie koki krita brakšķēdami un krakšķēdami uz zemes. Tiem apcirta visus zarus, tie izskatījās gari, kaili un tievi, tos pat nevarēja pazīt. Tad tos sakrāva ratos un zirgi vilka tos no meža ārā.
Uz kurieni tos veda? Kas tos gaidīja?
Pavasari, kad pārradās bezdelīgas un svēteļi, eglīte prasīja tiem:
— Vai nezināt, uz kurieni tos aizveda? Vai neesat tos sastapuši?
Bezdelīgas neko nezināja, svētelis mirkli padomāja, pamāja ar galvu un teica:
— Jā, es zinu gan. Es sastapu daudz jaunu kuģu, kad lidoju šurp no Ēģiptes; kuģiem bija vareni masti; iedrošinos apgalvot, ka tie bija no šiem kokiem — tie smaržoja pēc eglēm un priedēm. Varu nodot tev sveicienus no viņiem; tie turēja galvas augsti, ļoti augsti!
— Ak, kaut es būtu jau tik liela, lai varētu braukt pa jūru! Kāda ir tā jūra, pēc kā tā izskatās?
— Lai to izstāstītu, vajag daudz laika, — svētelis atbildēja un aizlidoja.
— Priecājies par savu jaunību! — teica saules stari.
— Priecājies, ka tu tik labi audz, priecājies par savu dzīvību!
Un vējš skūpstīja eglīti, rasa lēja asaras par viņu, bet eglītei
tas bija vienalga.
Kad tuvojās ziemsvētki, tika nocirsti pavisam jauni koki, kuri bija vai nu vienā vecumā ar mūsu egli, vai pat mazāki augumā. Viņai nebija nekāda miera — tā gribējās tikt projām. Siem jaunajiem kokiem — un tie bija visskaistākie — necirta zarus nost, bet iekrāva ragavās un veda ārā no meža.
— Uz kurieni tos ved? — eglīte prasīja. — Tie nav lielāki par mani, viens pat bija daudz mazāks! Kāpēc tiem neapcirta zarus? Ko ar viņiem darīs?
— To mēs zinām! To mēs zinām! — čiepstēja zvirbuļi. — Mēs pilsētā skatījāmies logos! Mēs zinām, uz kurieni tos ved! Viņi pieredzēs lielu godu, to pat iedomāties nevar! Mēs skatījāmies logos un redzējām, ka tie novietoti siltā istabā un izrotāti ar brīnišķīgām mantām, apzeltītiem āboliem, medus- raušiem, rotaļlietām un neskaitāmām svecēm!
— Un pēc tam? — prasīja egle, trīcēdama pie visiem zariem.
— Pēc tam? Kas notika pēc tam?
— Vairāk mēs neko neesam redzējuši! Bet tas bija pārmērīgi skaisti!
— Varbūt man ari lemts šāds mirdzošs ceļš! — egle priecājās. — Tas ir daudz labāk nekā braukt pa jūru! Ak, kā ilgas mani moka! Kaut drīzāk pienāktu ziemsvētki! Nu es esmu tikpat liela kā tie koki, kurus nocirta pagājušo gadu. Ak, kaut es jau atrastos ragavās! Kaut es būtu siltā istabā, izrotāta ar visiem tiem dārgumiem! Un pēc tam? — Jā, tad būs kaut kas vēl labāks, vēl skaistāks, citādi viņi taču mani nerotātu. Jānāk kaut kam vēl lielākam, vēl brīnišķīgākam! Bet tikai — kam? Ak, kā es ciešu, kā es ilgojos! Es pati nezinu, kas ar mani notiek!
— Priecājies par mums! — teica gaiss un saule. — Priecājies par savu jaunību meža brīvībā!
Bet egle nebūt nepriecājās, tikai auga un auga; ziemu un vasaru viņa stāvēja zaļa; tie, kas viņu redzēja, teica: «Tas ir gan skaists koks!» Un ziemsvētkos viņu nocirta pirmo. Cirvis dziļi ieurbās serdē, koks nokrita ar smagu nopūtu; viņš juta sāpes, juta tuvojamies ģīboni, nevarēja vairs domāt par laimi, viņš skuma, ka jāšķiras no dzimtenes, no tās vietas, kur uzaudzis, viņš zināja, ka nekad vairs neredzēs mīlos, vecos biedrus, sīkos krūmiņus un puķes visapkārt, varbūt arī putnus. Brauciens projām nebūt nebija patīkams.
Egle atjēdzās tikai tad, kad pagalmā, kur viņa bija nomesta kopā ar citiem kokiem, dzirdēja kādu vīru sakām: — Tas ir brīnišķīgs kociņš, tāds mums vajadzīgs!
Pienāca divi uzcirtušies sulaiņi un ienesa eglīti lielā, skaistā zālē. Pie sienām tur karājās ģīmetnes, blakus lielai podiņu krāsnij stāvēja augstas ķīniešu vāzes ar lauvām uz vākiem; te bija atzveltņu krēsli, ar zīdu apvilkti dīvāni, plati galdi, apkrauti ar bilžu grāmatām un rotaļlietām simtiem dālderu vērtībā, — tā vismaz bērni runāja. Un egli ielika prāvā, ar smiltīm pildītā mucā, bet neviens nevarēja redzēt, ka tā ir muca, jo tai apvilka visapkārt zaļu drēbi un nostatīja uz liela, raiba paklāja. Kā nu egle drebēja! Kas tagad notiks? Sulaiņi un meitenes sāka egli pušķot, katrā zarā iekāra no krāsaina papīra izgrieztus tīkliņus, pilnus ar saldumiem. Zeltīti āboli un valrieksti karājās lejup, it kā būtu te pieauguši, un kāds simts sarkanu, zilu un baltu svecīšu tika iespraustas zaros. Lelles, kuras izskatījās pēc dzīviem cilvēciņiem, — egle tādas nebija vēl redzējusi — šūpojās zaļajās skujās, un pašā egles galotnē tika piestiprināta liela vizuļzelta zvaigzne; tas bija ne ar ko nesalīdzināms krāšņums.
— Šovakar tā tur mirdzēs! — visi priecājās.
«Ak!» domāja egle. «Kaut nu drīz pienāktu vakars! Kaut drīz aizdedzinātu sveces! Un kas tad notiks? Vai neieradīsies koki no meža apskatīt mani? Vai nepieskries zvirbuļi pie logiem? Bet varbūt es ieaugšu šinī mucā un stāvēšu ziemu un vasaru tāda izpušķota?»
Jā, daudz nu gan viņa zināja! Bet no ilgām viņai sākās pamatīgas mizas sāpes, un tās kokam ir tikpat nepatīkamas kā mums galvas sāpes.
Beidzot aizdedzināja svecītes. Kāds spožums! Kāds krāšņums! Koks drebēja pie visiem zariem tā, ka viena svecīte apdedzināja skujas, tas stipri sāpēja.
— Pasaulīt! — iesaucās meitenes un steidzīgi nopūta svecīti.
Nu koks vairs nedrīkstēja pat trīcēt. Tās bija īstas šausmas!
Viņš tikai baidījās, ka nezaudē kādu no savām rotām; spožums bija viņu gluži apstulbinājis. Pēkšņi divviru durvis atvērās un iekšā iedrāzās vesels bars bērnu — likās, viņi grib apgāzt koku; vecāki cilvēki lēni sekoja viņiem. Mazie apstājās kā sasaluši, bet tikai uz mirkli; tad sacēlās tāds troksnis, ka vai ausis krita ciet, viņi sāka lēkāt ap egli, un drīz vien visas dāvanas tika norautas.
«Ko viņi dara?» koks domāja. «Kas nu notiks?»
Svecītes izdega līdz pašiem zariem, tās apdzēsa un bērniem atļāva koku aptīrīt. Viņi tā metās kokam virsū, ka visi zari knakšķēja; ja egle nebūtu ar galotni un zelta zvaigzni piesieta pie griestiem, tad būtu apgāzusies.
Bērni dejoja ap egli, turēdami rokās brīnišķīgās dāvanas; neviens vairs neskatījās uz egli, vienīgi vecā aukle, kura pārmeklēja zarus, vai nav palikusi nepamanīta kāda vīģe vai ābols.
— Pasaku! Pasaku! — bērni sauca un pievilka pie egles mazu, resnu vīru; viņš apsēdās taisni zem egles zariem.
— Nu mēs esam kā mežā, un koks arī var paklausīties pasaku — tas viņam nāks par labu, — viņš sacīja. — Bet es stāstīšu tikai vienu pasaku. Vai jūs gribat dzirdēt par Ivedi Avedi vai par Klumpi Dumpi, kurš novēlās no kāpnēm, bet tomēr tika godā un apprecēja princesi?
— Par Ivedi Avedi! — kliedza vieni. — Par Klumpi Dumpi! — brēca otri. Sacēlās klaigas un brēkšana, vienīgi egle stāvēja gluži klusa un domāja:
«Vai tad man nav vairs nekā, ko darīt?»
Viņa jau bija visu izdarījusi, kas viņai bija darāms.
Un tad vīrs stāstīja par Klumpi Dumpi, kurš novēlās pa kāpnēm, bet tomēr tika godā un apprecēja princesi. Bērni plaukšķināja rokas un sauca: — Stāsti! Stāsti! — Viņi gribēja dzirdēt arī pasaku par Ivedi Avedi, bet dabūja dzirdēt tikai vienu — par Klumpi Dumpi. Egle stāvēja klusa un domīga; putni mežā nekad nebija ko tamlīdzīgu stāstījuši. «Klumpe Dumpe novēlās pa kāpnēm un tomēr dabūja princesi! Jā, tā iet šinī pasaulē,» domāja egle un ticēja, ka tā ir patiesība, ko tāds cienījams cilvēks stāsta. «Jā, jā, neko vis nevar zināt. Varbūt arī es novelšos pa kāpnēm un dabūšu princesi.»
Un viņa ar prieku domāja par rītdienu, kad viņu atkal izpušķos ar svecītēm un rotaļlietām, ar zeltu un āboliem.
«Rīt es vairs nedrebēšu,» viņa nolēma. «Es gribu izbaudīt savu krāšņumu. Rīt es dzirdēšu stāstu par Klumpi Dumpi un varbūt arī par Ivedi Avedi.»
Un viņa stāvēja klusa un domīga visu nakti.
No rīta ienāca zālē sulaiņi un istabene.
«Nu mani atkal sāks pušķot,» domāja egle, bet viņu izvilka no istabas un pa kāpnēm uznesa augšā uz bēniņiem, tur novietoja tumšā kaktā, kur ne gaismas stariņš neiespīdēja.
«Ko tas nozīmē?» viņa prātoja. «Kas man šeit jādara? Ko es šeit dabūšu dzirdēt?»
Viņa atbalstījās pret mūri un domāja un domāja. Laika viņai bija diezgan; pagāja dienas un naktis, neviens nenāca augšā, bet, ja kāds uznāca, tad tikai tādēļ, lai noliktu kaktā sazin kādas kastes. Egle bija pilnīgi aizsegta; varēja domāt, ka visi to aizmirsuši.
«Tagad ārā ir ziema,» egle domāja. «Zeme ir sasalusi un ar sniegu apsegta, cilvēki nevar mani tanī iestādīt, tāpēc man jāstāv šeit līdz pavasarim. Tas ir gudri izdomāts! Cilvēki gan ir labi! Nebijis šeit tik tumšs un tāda vientulība! Pat neviena zaķīša! Bija taču tik jauki tur ārā, mežā, kad visu klāja sniegs un zaķis lēca garām, jā, pat tad, kad viņš lēca man pāri, lai gan toreiz es to nevarēju ciest. Seit augšā ir tik briesmīgi vientulīgi!»
— Pī, pī! — iepīkstējās maza pelīte, izskriedama no alas, viņai sekoja otra — tikpat maza. Abas apostīja egli un tad ielīda tās zaros.
— Baismīgs aukstums! — mazās pelītes runāja. — Citādi jau šeit būtu labi. Vai ne, vecā egle?
— Es nebūt neesmu veca! — egle atbildēja. — Daudzi koki ir vecāki par mani.
— No kurienes tu nāc, un ko tu zini? — taujāja peles, viņas bija ļoti ziņkāras. — Pastāsti mums, kur ir pati skaistākā vieta zemes virsū! Vai tu esi tur bijusi? Vai esi bijusi pieliekamā, kur siers guļ uz plauktiem un pie griestiem karājas šķiņķi, kur var dejot uz tauku svecītēm, kur var ieiet izkāmējis un iznākt ārā atkopies?
— Tādu vietu es nezinu, — egle atbildēja. — Bet es zinu mežu, kur spīd saule un dzied putni!
Un viņa stāstīja par savu jaunību; mazās pelītes nekad nebija kaut ko tamlīdzīgu dzirdējušas, viņas noklausījās egles stāstu un tad teica:
— Cik daudz tu esi redzējusi! Cik laimīga tu esi bijusi!
— Es? — egle sacīja un sāka domāt par to, ko pati bija stāstījusi. — Jā, īstenībā tie bija gluži labi laiki!
Un tad viņa pastāstīja par ziemsvētku vakaru, kad viņa bija izpušķota ar cepumiem un svecēm.
— O! — nopūtās mazās pelītes. — Cik laimīga tu esi bijusi, vecā egle!
— Es nemaz neesmu veca! — egle turējās pretī. — Mani tikai šoziem atveda no meža. Es esmu vislabākajos gados. Esmu tikai pārāk strauji augusi.
— Tu gan skaisti stāsti! — pelītes jūsmoja. Nākamajā vakarā viņas atveda vēl četras mazas pelītes, kurām arī gribējās paklausīties egles stāstus; jo vairāk viņa stāstīja, jo skaidrāk atcerējās visu un domāja: — Tie patiešām bija labi laiki! Bet
[sies, noteikti atgriezīsies! Klumpe Dumpe noveļas m un tomēr dabūja princesi; varbūt ari es varu dabūt
tad viņa domāja par mazu, glītu bērziņu, kas auga mež- ; eglei šķita, ka tas ir īsts princis.
— Kas ir Klumpe Dumpe? — prasīja pelītes. Un tad egle izstāstīja visu pasaku, viņa atcerējās to vārdu pa vārdam, un pelītes aiz liela prieka lēca teju pat līdz egles galotnei. Nākamajā naktī ieradās vesels bars peļu un svētdien pat divas žurkas, bet tās sacīja, ka pasaka nemaz neesot tik glīta, un mazās pelītes noskuma, jo nu arī viņām pasaka patika mazāk.
— Vai jūs tikai vienu šādu pasaku zināt? — prasīja žurkas.
— Tikai šo vienu, — egle atbildēja, — to es dzirdēju savā laimīgākajā vakarā, tikai toreiz es neapzinājos, cik laimīga biju.
— Tā ir pavisam nožēlojama pasaka! Vai jūs nezināt kādu par speķi un tauku svecēm? Vai par pieliekamo?
— Nē, — egle atteica.
— Nu, tad ardievu! — žurkas sacīja un aizgāja pie citām žurkām.
Arī pelītes izklīda, un egle nopūtās1
— Bija taču gluži jauki, kad viņas sēdēja ap mani, šīs rosīgās pelītes, un klausījās, ko es stāstu! Nu arī tas ir pagājis! ' Bet tagad gan es nepalaidīšu neko garām, es priecāšos, kad beidzot tikšu no šejienes ārā!
Bet tas gan nenotika tik drīz. Jā, kādu rītu ieradās cilvēki uzkopt bēniņus: kastes nesa zemē, egli izvilka ārā no kakta un diezgan rupji nosvieda uz grīdas, bet tad kāds novilka viņu lejā pa kāpnēm dienas gaismā.
«Tagad man gan sākas jauna dzīve!» egle nodomāja; viņa sajuta svaigo gaisu, pirmo saules staru — viņa atradās pagalmā. Viss bija noticis tik ātri, egle pavisam piemirsa apskatīt pati sevi, visapkārt bija daudz kas jauns un interesants. Pagalmam pieslējās dārzs, kur viss bija vienos ziedos, svaigas un smaržīgas rozes liecās pāri sētai, liepas ziedēja, bezdelīgas šaudījās šurpu turpu un čivināja:
— Kvir, vir, vit! Mans vīrs nāk mājās!
Bet tā nebija egle, par ko viņas čivināja.
«Nu gan es dzīvošu!» egle līksmoja un izpleta savus zarus, bet — ak! — tie bija sakaltuši un dzelteni. Viņa pati gulēja pagalma stūrī uz nātrēm un nezālēm. Zvaigzne no apzeltītā papīra vēl joprojām atradās galotnē un laistījās saules staros.
Pagalmā rotaļājās daži mundrie zēni, kuri ziemsvētkos bija dejojuši ap egli un līksmojuši. Jaunākais pieskrēja eglei klāt un norāva zelta zvaigzni.
— Paskat, kas vēl palicis pie šīs nejaukās, vecās egles! — viņš iesaucās un uzkāpa uz zariem tā, ka tie noknakšķēja zem viņa zābakiem.
Un egle palūkojās uz ziedošo krāšņumu visapkārt, palūkojās uz sevi un vēlējās, kaut būtu palikusi bēniņu tumšajā kaktā; viņa atcerējās savu jaunību mežā, līksmo ziemsvētku vakaru un pelītes, kas ar tādu prieku klausījās pasaku par Klumpi Dumpi.
— Gals, gals! — noteica nabaga egle. — Būtu es jel tad priecājusies, kad vēl varēju! Bet tagad — gals, gals!
Pienāca kalps un sacirta egli gabalos; iznāca vesela kaudze iekuru; tie gaiši liesmoja zem lielā katla. Egle nopūtās dziļi jo dziļi, katra nopūta bija kā mazs šāviens, tāpēc bērni, kuri tur rotaļājās, pieskrēja klāt, apsēdās pie uguns, raudzījās tanī un sauca: — Pif, paf! — Bet egle, smagi nopūzdamās ik reizes, atcerējās vasaras dienu mežā vai ziemas nakti ārā, kad zvaigznes dzirkstīja, atcerējās ziemsvētku vakaru un Klumpi Dumpi, vienīgo pasaku, ko bija dzirdējusi un prata izstāstīt, un tad egle bija sadegusi.
Zēni rotaļājās pagalmā; mazākajam mirdzēja pie krūtīm tā pati zelta zvaigzne, kas bija rotājusi egli tās laimīgākajā vakarā; nu tas bija pagājis, eglei arī bija pienācis gals un stāstam tāpat. Gals, gals — arī visiem stāstiem pienāk gals.