TĀ, SĀKSIM NU! Kad tiksim stāstam pie beigām, tad zināsim daudz ko vairāk nekā pašreiz, jo tas bija ļauns trollis, pats ļaunākais no visiem, īstenībā pats velns. Todien viņš smējās pilnā kaklā aiz liela prieka, jo bija uztaisījis spoguli, kam piemita īpašība visu labo un skaisto, kas tanī atspoguļojās, parādīt sīku un nenozīmīgu, kamēr sliktais un nevērtīgais izcēlās un daudzkārt pastiprinājās. Visskaistākās ainavas spogulī šķita esam postaža, paši labākie cilvēki likās esam neglīteņi vai stāvēja ar kājām gaisā, viņu sejas bija tik sašķobītas, ka tās nevarēja pazīt, un, ja kādam atradās mazs vasarraibumiņš uz deguna, tad spogulī tas izskatījās izplēties pār visu seju. Ja kādam cilvēkam ienāca prātā laba doma, tad spogulī parādījās šķībs smīns, tā ka pats velns raustījās smieklos un nespēja vien nolielīt savu lielisko izdomājumu. Tie, kas bija apmeklējuši troļļu skolu, kuru velns vadīja, stāstīja visur par šo brīnumu un sprieda, ka nu beidzot tā īsti varot dabūt redzēt, kāda esot pasaule un cilvēki patiesā gaismā. Viņi skraidīja ar spoguli pa visu pasauli, un drīz vien nebija nevienas zemes vai cilvēka, ko viņi nebūtu aplūkojuši izķēmotā veidā. Nū viņiem iegribējās pacelties augstāk — līdz zvaigznēm un Mēnesim — un izsmieties par debesu spīdekļiem. Jo augstāk viņi ar spoguli pacēlās, jo vairāk tas raustījās, viebdamies ņirdzīgā smīnā, un viņi tikko jaudāja to noturēt rokās. Pēkšņi spogulis tā noraustījās, ka izrāvās viņiem no rokām un, kūleņus mezdams, nogāzās zemē, kur saplīsa neskaitāmos gabalos. Nu viņš kļuva par cēloni vēl lielākai nelaimei nekā tad, kad bija vesels. Proti,
daudzas drumslas bija sīkas kā smilšu graudiņi, tās lidoja pa pasauli apkārt, un, ja kādam iekļuva acīs, tas sāka skatīt visu otrādi apgrieztu vai redzēt kādai lietai tikai vienu pusi, jo mazajai drumslai piemita tas pats spēks, kas visam spogulim. Dažiem cilvēkiem spoguļa lauska iedūrās sirdī — un tā kļuva saltam ledum līdzīga. Dažas spoguļa lauskas bija tik lielas, ka varēja noderēt par logu rūtīm, bet nebija gan ieteicams skatīties caur tām uz saviem draugiem; citas tika ieliktas brillēs, un tas, kas lūkojās caur tām, nespēja neko pareizi saskatīt, ne arī taisnīgs būt. Velns smējās, vēderu turēdams, jo viņam tas sagādāja lielu prieku, ka viņa spogulis, arī saplīsis būdams, spoži veic savu ļauno uzdevumu. Pa gaisu lidoja vēl daudz lausku un drumslu, un tāpēc klausieties tālāk!