Lielā pilsētā, kur daudz augstu namu un cilvēku, nav iespējams visus apgādāt ar dārziņiem un vairumam jāapmierinās ar puķu podiem. Taču šai pilsētā dzīvoja divi bērni, kuriem piederēja dārziņš, kas daudzkārt pārsniedza puķu podu platību, kaut tie ieņemtu veselu palodzi. Bērni nebija rada, bet tāpēc satika vēl jo labāk. Viņu vecāku jumtistabiņas atradās viena otrai pretī. Tur, kur viena nama jumts saskārās ar otru un starp abiem stiepās ūdensnoteka, katrā jumtistabiņā bija lodziņš; vajadzēja tikai pārkāpt pāri notekai, lai tiktu no viena loga pie otra.
Abu bērnu vecāki bija pielikuši pie logiem lielas koka kastes, kurās auga virtuvei nepieciešamie stādi, un bez tam vēl katrā kastē auga pa rožu krūmam, nemaz nerunājot par sīkākām puķēm. Vēlāk vecākiem ienāca prātā pārlikt kastes šķērsām pār udensnoteku, lai no viena loga līdz otram sniegtos divi ziedoši puķu žogi. Puķzirņi karājās no kastēm lejup un izplatīja saldu smaržu, rožu krūmi izstiepa garus, lokanus zarus, kas apvija logus un liecās cits citam pretī; tie bija ziedu un lapu veidoti godavārti. Tā "kā kastes bija ļoti augstas un bērni zināja, ka uz tām nedrīkst kāpt, tad viņiem bieži atļāva sēdēt uz soliņiem rožu paēnā, un tur viņiem norisinājās dažādas jaukas rotaļas.
Ziemu šiem priekiem pienāca gals. Logi bieži vien bija pilnīgi aizsaluši, bet tad bērni sasildīja uz plīts vara grasi un piespieda silto naudiņu pie rūts. Pavērās apaļš skatlodziņš, un tanī pavīdēja kāda mīļa acs — tur skatījās mazais zēns vai meitene. Zēnu sauca Kaju un meiteni Gerdu. Vasaru viņi varēja tikt kopā ar vienu lēcienu, ziemu vajadzēja noskriet daudzas kāpnes lejup un augšup, bet uz ielas griezās virpulī putenis un auroja vējš.
— Tās ir baltas bites, kas tur spieto, — vecmāmuļa sacīja.
— Vai viņām arī ir karaliene? — jautāja zēns, jo zināja, ka parastajām bitēm tāda ir.
— Protams, — vecmāmuļa atbildēja. — Viņa atrodas tur, kur spiets visbiezāks. Viņa ir pati lielākā starp sniega bitēm un nekad nepaliek uz vietas, bet atkal paceļas melnajā mākonī. Dažu pusnakti viņa lido apkārt pa pilsētu un ieskatās pa logiem, tad tie tā dīvaini aizsalst — un mēs redzam leduspuķes.
— Jā, tās mēs arī esam redzējuši, — bērni atsaucās.
— Vai sniega karaliene var iekļūt arī šeit pie mums? — meitene ievaicājās.
— Lai tikai nāk vien! — zēns atsaucās. — Es uzsēdināšu viņu uz siltās krāsns — un viņa izkusīs.
Bet vecmāmuļa noglāstīja zēnam matus un stāstīja atkal citus stāstus.
Vakarā Kajs savās mājās pusizģērbies piegāja pie loga un palūkojās pa mazo caurumiņu ārā. Pāris sniega pārslu krita lejup, prāvākā palika uz puķu kastes malas, kļuva aizvien lielāka un beidzot pārvērtās par sievieti smalkā jo smalkā, baltā zīdā, kas šķita veidots no miljoniem sīku, starainu pārsliņu. Sieviete bija tik glezna un daiļa, bet no ledus, spoža, mirdzoša ledus. Taču viņa bija dzīva, acis dzirkstīja kā divas dzidras zvaigznes, tikai nemiera pilnas. Viņa pameta ar galvu un pamāja ar roku. Zēns sabijās un nolēca no krēsla; likās, gar logu aizlido liels, balts putns.
Otrā dienā iestājās spalgs sals, bet tas nevilkās ilgi, drīz pienāca pavasaris. Saule sildīja, visur spraucās ārā zaļi asni, bezdelīgas taisīja ligzdas, logi tika atvērti, un bērni atkal sēdēja savā dārziņā augstu virs visiem namiem.
Cik krāšņi tovasar ziedēja rozes! Meitene bija iemācījusies kādu dziesmiņu par rozēm, kaut īsti labi to nesaprata, un zēns dziedāja līdzi:
— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība — tās nāvi nepazīst!
Un bērni turēja viens otru aiz rokas, priecājās par savām rozēm un gaišo, saulaino dienu. Patiesi šī vasara bija brīnišķa, un ārā bija tik patīkami sēdēt pie rožu krūmiem, kuru ziedu bagātībai, likās, nekad nebūs gala.
Bērni sēdēja un skatījās bilžu grāmatā dzīvniekus un putnus, te pēkšņi — pulkstenis patlaban nosita piecas reizes — Kajs iesaucās:
— Vai! Man kaut kas iedūrās sirdī un ieskrēja acī!
Meitene bailēs apskāva viņu un lika mirkšķināt aci; nē,
tanī nevarēja saskatīt nekādu gruzīti.
— Man liekas, acī vairs nekā nav, — Kajs sacīja, tomēr drumsla tur bija. Tā bija viena no tām stikla drumslām, kas atlūzušas no burvju spoguļa, par ko jau dzirdējām, — tā nejaukā spoguļa, kas visu labu un cēlu, kas tanī atspoguļojās, rādīja nejauku un sliktu un uzsvēra katra priekšmeta un parādības trūkumus. Nabaga Kajam viena drumsla bija iedūrusies sirdī — un tā sasala vienā ledū. Sāpju viņš vairs nemanīja, bet drumsla sirdī palika.
— Kāpēc tu raudi? — viņš skarbi uzsauca Gerdai. — Tu izskaties tik neglīta! Man taču nekas nekait. Fi! — viņš pēkšņi noskurinājās. — Tai rozei tārps apgrauzis lapu! Un paskat, tai zieds pavisam greizs! Īstenībā šīs rozes ir cita par citu neglītākas. Tādas pašas kā tās kastes, kurās viņas aug.
Un viņš spēra ar kāju kastēm un notrieca rozēm vairākus ziedus.
— Kaj, ko tu dari?! — Gerda iesaucās, bet zēns, redzēdams viņas izbailes, norāva vēl vienu ziedu un ielēca pa logu savā istabā, atstādams rotaļu biedreni vienu.
Kad meitene vēlāk ieradās ar bilžu grāmatu, viņš pateica, ka tā esot zīdaiņiem domāta; kad vecmāmuļa stāstīja pasakas, viņš vienmēr jaucās vidū ar kādu «bet». Izjaucis pasaku stāstīšanu, viņš uzlika vecmāmuļas brilles, staigāja vecītei pakaļ un atdarināja viņu. Drīz vien viņš prata atdarināt visu ielas iemītnieku valodu un gaitu. Visu smieklīgo un neglīto, kas viņiem piemita, Kajs atveidoja teicami, un ļaudis smējās un sacīja:
— Tam puikam — tam tik ir galva!
Taču tā bija stikla lauska, kura lika viņam ņirgāties par citiem; viņš ķircināja arī mazo Gerdu, kas viņam bija no sirds pieķērusies. Tā pienāca ziema.
Kaja rotaļas vairs nebija bērnišķīgas. Kādu dienu viņš ieradās ar lupu un sniega pārslām uz zilā vamža stērbelēm.
— Skaties, Gerda! — viņš sauca. Caur stiklu lūkojoties, katra pārsla izskatījās daudz lielāka un atgādināja teiksmainu ziedu vai daudzstūrainu zvaigzni: tas bija skaists skats. — Vai redzi, cik mākslīgi tās ir darinātas? Daudz interesantāk par dabiskajām puķēm. Un tanīs nav nekādu kļūdu, tās veidotas pēc visiem likumiem. Vienīgā nelaime, ka tās kūst.
Pēc dažām dienām viņš ieradās, uzmaucis lielus cimdus un pārmetis vieglas ragutiņas pār plecu.
— Man atļāva iet uz lielo laukumu kopā ar citiem zēniem! — viņš lepni paziņoja.
Uz laukuma pārdrošākie zēni bieži vien uzmeta savu ragaviņu saiti kāda braucēja kamanu atzveltnei un vizinājās labu gabaliņu. Kad viņi bija iekarsuši šādās patīkamās rotaļās, laukumā iebrauca pilnīgi baltas kamanas; arī braucējs bija satinies baltā, plušķainā kažokā, un pinkaina, balta cepure pilnīgi aizsedza viņa seju. Kajs pasteidzās pirmais un uzmeta kamanu atzveltnei savu ragaviņu saiti. Kamanas apbrauca divas reizes apkārt laukumam un tad iegriezās nākošajā ielā. Braucējs atskatījās un laipni pamāja Kajam; pārējiem šķita, ka tie abi pazīst viens otru. Līdzko Kajs grasījās palaist vaļā saiti, braucējs atskatījās — un zēns palika sēžot, un tā viņi izbrauca ārā pa pilsētas vārtiem. Pēkšņi sniegs sāka krist tādām biezām pārslām, ka zēns neko vairs nevarēja redzēt. Viņš gan palaida vaļā saiti, bet ragaviņas bija kā pienaglotas pie kamanām un vēja ātrumā drāzās tām lidzi. Kajs skaļi sauca, bet neviens viņu nedzirdēja, putenis auroja, kamanas joņoja, pa reizei salēkdamās, kad ceļā gadījās dzīvžogi vai grāvji. Zēns gan gribēja saukt pēc palīdzības, bet bija aizmirsis visus vārdus un atcerējās tikai lielo vienreizvienu.
Sniegpārslas kļuva aizvien lielākas, beidzot tās jau izskatījās kā lieli, balti gulbji. Pēkšņi pārslas palēcās sānis, kamanas apstājās, braucējs piecēlās un nokratīja sniega kažoku un cepuri. Kajs ieraudzīja garu, slaiku, mirdzoši baltu sievieti — pašu sniega karalieni.
— Mēs vareni izvizinājāmies, vai ne? — viņa uzrunāja zēnu. — Bet kas tā par salšanu? Nāc ietinies manā lāčādas kažokā!
Viņa nosēdināja Kaju sev blakus un apsedza ar kažoku; zēnam šķita, ka viņš iegrimst sniega kupenā.
— Vai tev vēl salst? — viņa jautāja un noskūpstīja Kajam pieri. Skūpsts bija saltāks par ledu, tas nonāca līdz zēna sirdij, kas jau tā bija pa pusei pārvērtusies ledus gabalā. Viņam likās, ka tūliņ būs jāmirst, bet tad kļuva pavisam labi un sals viņu vairs nemocīja.
— Manas ragavas! Nepiemirsti manas ragavas! — Par tām viņš iedomājās vispirms, un kāda pārsla paķēra tās aiz saites. Sniega karaliene noskūpstīja Kaju vēlreiz — un tad viņš aizmirsa Gerdu, vecmāmuļu un visu, kas saistījās ar mājām.
— Vairāk es tevi neskūpstīšu, — karaliene sacīja, — citādi tu pavisam nosalsi.
Kajs uzlūkoja sniega karalieni. Viņa bija tik skaista! Gudrāku un piemīlīgāku seju grūti bija iedomāties. Viņa nelikās vairs no ledus kā toreiz, kad bija viņam mājusi caur logu. Kaja acīs karaliene likās pati pilnība, viņš nejuta vairs nekādu baiļu. Viņš pastāstīja sniega karalienei, ka prot jau rēķināt ar daļskaitļiem, ka zina, cik kvadrātkilometru liela viņu zeme un cik tanī iedzīvotāju. Viņa smaidīja, bet Kajs noprata, ka ar viņa zināšanām vēl nepietiek. Viņš pacēla acis uz plašo gaisa telpu, un sniega karaliene uzlidoja kopā ar viņu uz liela, melna mākoņa. Vētra ^auroja un plosījās; izklausījās, ka tā dziedātu senas dziesmas. Viņi atradās virs mežiem un ezeriem, jūrām un zemēm; dziļi lejā svilpoja saltais vējš, gaudoja vilki, čirkstēja sniegs, līdz viņiem atlidoja melnas, ķērcošas vārnas, bet virs viņiem spīdēja liels un dzidrs mēness. No šejienes Kajs vēroja garu garo ziemas nakti; dienu viņš gulēja pie sniega karalienes kājām.