Bet ko darīja mazā Gerda, kad Kajs nepārnāca mājās? Kur gan zēns bija palicis? Neviens to nezināja, neviens neko nevarēja paskaidrot. Zēni tikai pastāstīja, ka viņš uzmetis savu ragaviņu saiti uz kādām lielām kamanām, kuras tad izbraukušas ārā pa pilsētas vārtiem. Lija daudz asaru, un it sevišķi mazā Gerda raudāja daudz un ilgi. Viņa domāja, ka draugs noslīcis upē, kas tecēja netālu no skolas. Jā, tās bija ļoti garas, drūmas ziemas dienas.
Tad pienāca pavasaris — un saules stari kļuva siltāki.
— Kajs ir pametis mūs un miris! — sacīja Gerda.
— To es neticu, — saules stars atbildēja.
— Kajs ir pametis mūs un miris! — meitene sacīja bezdelīgām.
— Mēs tam neticam, — bezdelīgas atbildēja, un īstenībā Gerda arī tam neticēja.
— Es gribu apvilkt savas jaunās, sarkanās kurpes, kuras Kajs vēl nav redzējis, — viņa kādu rītu teica, — un iet uz upi apvaicāties par viņu.
Bija ļoti agrs; viņa noskūpstīja vecmāmuļu, kas vēl gulēja, uzvilka jaunās, sarkanās kurpes un izgāja viena pa pilsētas vārtiem uz upi.
— Vai tiesa, ka tu esi paņēmusi manu mazo rotaļu biedru? — Gerda jautāja upei. — Es tev došu savas sarkanās kurpes, ja tu dosi man viņu atpakaļ.
Gerdai šķita, ka viļņi tā dīvaini pamāj, tāpēc viņa novilka kurpes un iemeta ūdenī, bet tās iekrita netālu no krasta, un viļņi atnesa tās atkal pie Gerdas. Laikam upe negribēja paturēt Gerdas skaistāko mantu, ja nevarēja dot Kaju pretī, bet meitene domāja, ka iemetusi kurpes pārāk tuvu krastam. Viņa iekāpa laivā, kas šūpojās meldros, aizgāja līdz laivas otram galam un svieda tad kurpes ūdenī, bet, viņai strauji sakustoties, laiva izslīdēja no meldriem, jo nebija piesieta. Gerda pamanīja to un metās atpakaļ, bet straume jau bija laivu paķērusi un nesa projām lielā steigā.
Mazā Gerda sabijās un sāka raudāt, bet neviens viņu nedzirdēja, tikai zvirbuļi skraidīja apkārt un čivināja:
— Mēs esam tepat, mēs esam tepat!
Tie nevarēja pievest laivu pie krasta, tikai lidoja krastam līdzteku un drošināja meiteni. Straume rāva laivu uz priekšu; Gerda sēdēja rāmi, tikai ar zeķēm kājās; sarkanās kurpītes peldēja nopakaļ, bet nespēja laivu panākt, jo tā traucās straujāk.
Abi upes krasti bija skaisti, tur slējās kupli koki un ziedēja puķes, nogāzēs ganījās govis un aitas, tikai nekur neredzēja neviena cilvēka.
— Varbūt upe aizvedīs mani pie mazā Kaja, — Gerda noteica un kļuva līksmāka, piecēlās stāvus un stundām ilgi vēroja krāšņos krastus, kamēr laiva tuvojās ķiršu dārzam, kurā slēpās dīvains namiņš ar krāsainām logu rūtīm. Uz namiņa salmu jumta stāvēja divi no koka izgriezti kareivji, kuri salutēja garām slīdošajām laivām.
Gerda uzsauca tiem, jo domāja, ka tie ir dzīvi; protams, atbildi viņa nesaņēma, kaut bija pavisam tuvu; straume grieza laivu klāt pie krasta.
Gerda sauca vēl skaļāk; tad no namiņa iznāca veca sieva, balstīdamās uz nūjas ar līku galu; galvā viņai bija ar puķēm apgleznota platmale.
— Ak tu, nabaga bērns, — vecā sieva teica, — kā tu esi iekļuvusi šai negantajā straumē un aizdzīta tik tālu pasaulē?
Tad viņa pienāca pie paša krasta, aizķēra ar nūjas līko galu laivu, pievilka klāt un palīdzēja Gerdai izkāpt malā.
Gerda priecājās, ka atkal nokļuvusi uz sauszemes, lai gan mazliet bijās no svešās sievas.
— Nāc pastāsti man, kas tu esi un kā šeit atkļuvi! — viņa uzaicināja meiteni.
Gerda izstāstīja viņai visu, vecā grozīja galvu un atkārtoja:
— Hm! Hm!
Pēc tam Gerda apvaicājās, vai te nav redzēts Kajs, bet vecā sieva atbildēja, ka vēl neesot vis, bet viņš noteikti iešot te garām. Lai Gerda nebēdājoties, bet nogaršojot ķiršus un aplūkojot puķes, jo tās esot skaistākas par visām bilžu grāmatām, turklāt katra varot pastāstīt kādu pasaku. Viņa paņēma Gerdu pie rokas, ieveda namiņā un aizvēra durvis.
Logi bija ļoti augsti, rūtis laistījās sārtas, zilas un dzeltenas, uz galda traukā atradās nobriedušas ķiršogas, un tās Gerda varēja ēst, cik vien gribēja. Kamēr viņa ēda, vecā sukāja viņai matus ar zelta suku, un mati sagriezās zeltainās cirtās ap mazo, mīlīgo sejiņu, kas bija tik maigi apaļa un atgādināja rozes ziedu.
— Es sen jau esmu ilgojusies pēc tādas mazas, mīļas meitenītes, — vecā sacīja. — Tu redzēsi, cik jauki mēs dzīvosim.
Un, kamēr viņa sukāja Gerdai matus, meitene aizmirsa Kaju, jo vecā sieva prata burt, bet viņa nebija ļauna un būra tikai sev par prieku, jo labprāt vēlējās Gerdu paturēt pie sevis. Vecā izgāja dārzā un pastiepa līko nūju pret katru rožu krūmu; tie ar visiem košajiem ziediem iegrima dziļi melnajā zemē, jo burve baidījās, ka rozes Gerdai atgādinās Kaju.
Pēc tam viņa izveda Gerdu puķu dārzā. Kas tur bija par smaržu un krāšņumu! Visas puķes, kādas vien zied pasaulē jebkurā gadalaikā, stāvēja šeit pilnos ziedos; neviena bilžu grāmata nevarēja būt krāsaināka un skaistāka. Gerda lēkāja aiz prieka un rotaļājās dārzā, kamēr saule aizslīdēja aiz kuplajiem ķiršiem, tad viņu apguldīja gultā ar sarkana zīda spilveniem, kuros dūnu vietā bija vijolīšu ziedi. Viņa gulēja saldā miegā un sapņoja tik jaukus sapņus, kādus varētu sapņot jauna karaliene savas kāzu dienas priekšvakarā.
Nākamajā rītā viņa atkal rotaļājās dārzā siltajā saulē, un tā aizritēja daudz, daudz dienu. Viņa pazina visas puķes; bet, lai cik daudz to bija, Gerdai allaž šķita, ka vienas trūkst, tikai viņa nevarēja atcerēties, kādas. Te kādreiz nejauši viņa uzmeta acis burves platmalei, kas bija apgleznota ar ziediem, starp kuriem pati skaistākā bija roze. Vecā bija aizmirsusi to izdzēst no savas platmales. Tā jau bieži gadās, ka domās nevar aptvert visu.
— Kā? Vai te nav nevienas rozes? — Gerda brīnījās, skraidīja starp dobēm un meklēja tās. Ak vai, neviena gan nebija redzama. Meitene apsēdās un apraudājās, bet viņas asaras nobira taisni tur, kur viens rožu krūms atradās zemē. Kad siltās asaras atveldzēja zemi, krūms pēkšņi pacēlās augšup tikpat ziedu pilns, kā bijis, un Gerda skūpstīja to, atcerēdamās rozes pie sava loga un reizē mazo Kaju.
— Ak, cik ilgi esmu te kavējusies! — meitene iesaucās. — Es taču gribēju meklēt Kaju! Vai nezināt, kur viņš ir? — viņa vaicāja rozēm. — Varbūt viņš ir miris?
— Miris viņš nav, — rozes atbildēja. — Mēs bijām zemes dzīlēs, kur atrodas visi mirušie, bet Kaja tur nebija.
— Paldies, paldies par labo vēsti! — Gerda tencināja un tad steidzās pie citām puķēm, ielūkojās to ziedu kausiņos un jautāja: — Vai nezināt, kur atrodas Kajs?
Bet ikviena puķe saulgozī sapņoja pati savu sapni. Gerda noklausījās daudzas jo daudzas pasakas, taču nevienā netika pieminēts Kajs.
Ko sacīja sarkanā ugunslilija?
— Vai dzirdi bungas rībam? Bum, bum! Skan tikai divi toņi: bum, bum! Klausies, kā sievu bars dzied sēru dziesmu, klausies, ko sauc priesteri! Garā, sarkanā tērpā indiešu sieva stāv uz sārta, liesmas apņem viņu un viņas mirušo vīru, bet indiete domā par dzīvo, kurš stāv šeit barā, par viņu, kura acis deg karstāk par sārtu, par viņu, kura acu uguns skar indietes sirdi skaudrāk nekā liesmas, kuras drīz pārvērtīs viņas augumu pelnos. Vai sirds kvēle var ņemt galu sārta liesmās?
— Es neko nesaprotu, — Gerda sacīja.
— Tāda ir mana pasaka, — ugunslilija atbildēja.
Ko stāstīja tītenis?
Šauras takas malā slejas sena bruņinieku pils; biezās efejas apvijušas sarkanos, apdrupušos mūrus no pamatiem līdz tornim, lapa pie lapas; uz balkona stāv daiļa meitene un, pārliekusies pār margām, lūkojas lejup uz taku. Neviena roze nav svaigāka par viņas seju, neviens ābeļzieds, ko vējš norauj no zara, neslīd vieglāk par viņu. Vai dzirdi, kā šalc viņas kuplais zīda tērps? «Vai viņš vēl nenāk?» meitene čukst.
— Vai tu runā par Kaju? — vaicāja Gerda.
— Es runāju par savu pasaku, — tītenis atbildēja.
Un ko saka sniegpulkstenīte?
— Starp kokiem virvēs karājas garš dēlis — tās ir šūpoles. Divas mīlīgas meitenītes sniegbaltās kleitiņās, ar garām, zaļām zīda lentēm pie cepurēm sēž tanīs un šūpojas. Brālis, mazliet vecāks, stāv uz dēļa, padusē iekļāvis virvi, lai noturētos, jo vienā rokā viņam trauciņš ar ziepjūdeni, otrā salmiņš: viņš pūš ziepju burbuļus. Šūpoles šaudās augšup un lejup, burbuļi veidojas košās, mainīgās krāsās, pēdējais vēl karājas pie salmiņa un līgojas vējā. Melns šunelis, viegls kā ziepju burbulis, grib tikt šūpolēs, tās trauc viņam garām, viņš pakrīt un sirdīgi rej, ziepju burbuļi plīst. Līgans dēlis, varvīkšņaini, irstoši burbuļi, tā mana dziesma.
— Varbūt tas ir skaisti, ko tu stāsti, bet tas skan sērīgi, turklāt tu nemaz nepiemini Kaju.
Ko saka hiacintes?
— Reiz bija trīs daiļas māsas, caurspīdīgi un glezni bija viņu tērpi: vienai sārts, otrai zils, trešai spodri balts. Roku rokā viņas mēnesnīcā dejoja klusa ezera krastā. Viņas nebija elfas, bet cilvēku bērni. Saldi smaržoja zāle un lapas, un meitenes aizmaldījās mežā. Smarža pieņēmās spēkā; trīs šķirsti, kuros gulēja daiļās meitenes, izslīdēja no meža biezokņa un iegrima ezerā; jāņtārpiņi pavadīja tos, laistīdamies kā mazas, nemierpilnas lāpas. Vai guļ mazās dejotājas vai jau mirušas? Puķu smarža teic, ka viņas dus nāves miegā, un vakara zvani skand sēru melodiju.
— Jūs mani noskumdināt, — Gerda sacīja. — Jūs smaržojat tik stipri, ka man tūliņ jādomā par mirušajām meitenēm. Ak, vai tikai Kajs nav miris? Rozes ir bijušas zemes dzīlēs, bet nav viņu tur atradušas.
— Kling-ling! — skanēja hiacinšu zvaniņi. — Mēs neaprau- dam Kaju, mēs viņu nepazīstam. Mēs tikai dziedam savu dziesmu, vienīgo, kuru zinām.
Gerda devās pie purenes, kura lūkojās ārā no spožajām, zaļajām lapām.
— Tu esi kā maza, gaiša saulīte. Saki — vai nezini, kur varu atrast savu rotaļu biedru?
Purenes koši dzeltenais zieds vērās Gerdā. Kādu pasaku tas stāstīs? Ak vai, tanī arī nebija ne vārda par Kaju!
— Mazajā pagalmā pirmajā pavasara dienā silti iespīd mīļā saulīte, stari glāstot slīd pār namiņa baltajām sienām. Pirmā puķīte pie tām jau atvērusi savu dzelteno ziediņu siltajā saulgozī. Vecmāmuļa sēž ārā ērtā atzveltnes krēslā, viņas daiļā mazmeita nupat atgriežas no ciema un skūpsta vecmāmuļu. Sai skūpstā izpaužas tīra sirds kā zelts. Rīta stundai zelts mutē, zelts cilvēku sirdīs, zelts viņu darbos. Tas ir mans stāsts!
— Ai, mana nabaga vecmāmuļa! — nopūtās Gerda. — Viņa droši vien ilgojas pēc manis un skumst tāpat kā par Kaju. Bet es drīz pārnākšu un pārvedīšu Kaju sev līdzi. Nav vērts vairs iztaujāt šīs puķes, tās zina tikai savas dziesmas.
Viņa uzsēja svārciņus, lai varētu ātrāk paskriet, un viegliem soļiem aiztecēja pa dārzu. Vārti bija ciet, bet sarūsējusī atslēga atsprāga vaļā, līdzko ciešāk uzspiedās; vārti atdarījās, un Gerda ar basām kājām izskrēja ārā. Viņa trīsreiz atskatījās, bet neviens nedzinās pakaļ. Kad viņai no skriešanas aizrāvās elpa, viņa atsēdās uz liela akmens un ievēroja, ka vasara jau pagājusi un pienācis vēls rudens. Skaistajā dārzā, kur vienmēr spīdēja saule un visu gadalaiku puķes ziedēja vienā reizē, to nevarēja manīt.
— Ak, cik daudz esmu nokavējusi! — meitene iesaucās. — Rudens jau klāt! Es nedrīkstu domāt par atpūtu!
Viņa piecēlās. Kā sāpēja uz asiem oļiem un cietiem kukuržņiem noberztās kājas! Laiks bija auksts un nemīlīgs, vītolu garās, šaurās lapas dzeltēja, saltas lāses ritēja no kokiem. Vienīgi dzeloņplūmes zaros vēl karājās augļi, bet tie bija tik skābi, ka mute savilkās, tos ēdot. Visa pasaule bija pelēka un drūma. *