Kad Gerdai atkal vajadzēja apsēsties, lai ievilktu elpu un atpūtinātu kājas, viņa pamanīja iepretim lēkājam vārnu. Tā uzlūkoja meiteni, galvu grozīdama, un tad sacīja:
— Krā, krā! . . . bdien! . . . bdien!
Skaidrāk viņa nevarēja izrunāt, taču balss pauda labvēlību. Tad viņa lauzītā valodā apvaicājās, kāpēc Gerda tā viena pati klejojot pa plašo pasauli. Vārdus «viena pati» Gerda labi saprata, tie atbalsojās viņas sirdī, un viņa izstāstīja vārnai visu un apvaicājās, vai tā nav redzējusi Kaju.
Vārna domīgi grozīja galvu un atbildēja:
— Viss var būt! Viss var būt!
— Kā?! Patiešām? — meitene iesaucās un būtu vārnu gandrīz vai nospiedusi — tik dedzīgi viņa to apkampa un skūpstīja.
— Rāmu garu, rāmu garu! — vārna aizrādīja. — Man tā vien šķiet, jā, es pat ticu, ka tas ir Kajs, tikai viņš būs tevi katrā ziņā aizmirsis princeses dēļ.
— Vai viņš dzīvo pie princeses?
— Jā, klausies, — vārna atbildēja. — Bet man ir grūti runāt tavā valodā. Varbūt tu māki vārnu valodu? Tā ir pavisam vienkārša: mēs pieliekam katram balsienam vienu kārtīgu «r» klāt. Piemēram, mēs nesakām: «Ko tu gribi zināt?» — bet: «Koro turu griribiri zirinārāt?» Ja tu to mācētu, tad man vieglāk veiktos ar stāstīšanu.
— Nē, es to neesmu mācījusies, — Gerda noskumusi sacīja. — Vecmāmuļa gan to prata un varēja tanī arī runāt. Būtu jel es to no viņas iemācījusies!
— Gan jau kaut kā iztiksim, — vārna teica. — Es stāstīšu, cik labi vien protu, un nepārmet man, ja tur nekas prātīgs nesanāks.
Un tad viņa sāka stāstīt, ko zināja:
— Ķēniņa valstī, kurā mēs patlaban atrodamies, dzīvo princese, kura ir taisni neticami gudra. Viņa ir izlasījusi visas avīzes pasaulē un atkal aizmirsusi — tik gudra viņa ir. Nesen viņa sēdēja uz troņa — un tas nav nemaz tik patīkami, kā ļaudis domā, — un aiz gara laika sāka dziedāt veco dziesmu: «Man sagribējās precēties.» Saproti, viņai ienāca prātā precēties, bet viņa gribēja dabūt tādu vīru, kas prot uz katru vārdu atbildēt, ja ar to runā, un nestāv kā ūdeni mutē ieņēmis, jo tas ir garlaicīgi. Princese lika sabungot visas galmadāmas kopā, un, kad tās uzzināja, kas princesei prātā, tad kļuva ļoti priecīgas un apgalvoja, ka sen esot domājušas par to, kad īsti princese precēšoties. Tu vari man ticēt, — vārna piebilda, — ka ik vārds, ko es saku, ir patiesība. Man pilī ir sava sirdspuķīte, kura brīvi staigā visur apkārt un to noklausījusies.
Skaidrs, ka vārnas sirdspuķīte arī bija vārna, tikai pieradināta pie cilvēkiem.
— Un tad avīzēs parādījās sludinājums, kam visapkārt bija zīmētas sirdis, bet apakšā princeses paraksts; tanī bija sacīts, ka ikviens glīts jauneklis var ierasties pilī un runāt ar princesi precību lietā. Tas, kuram vārdu netrūks un no kura runas varēs spriest, ka viņš jūtas pilī kā savās mājās, dabūs princesi par sievu. Vari iedomāties, kas tur bija par spiešanos un laušanos, jo katrs gribēja ātrāk tikt pilī, tomēr pirmajās divās dienās nevienam neveicās. Kamēr precinieki stāvēja uz ielas, tikmēr valoda ritēja kā strautiņš, bet, ieraudzījuši aiz pils vārtiem sudrabā tērpto sardzi un uz kāpnēm ar zeltu greznotos kalpotājus, un tālāk plašās, mirdzošās zāles, visi likās kā mēmo putru sa- strēbušies, un vienīgais, ko tie spēja, — atkārtot princeses pēdējos vārdus, bet tos klausīties viņai nebija nekādas patikas. Tikai iznākuši ārā, precinieki atkal atguva valodu. Pie vārtiem stāvēja milzīga rinda, visi bija izsalkuši un izslāpuši, bet neviens viņiem nepasniedza ne lāsītes ūdens. Daži gudrākie bija gan paņēmuši sviestmaizi līdzi, bet ij nedomāja dalīties ar saviem kaimiņiem.
— Bet Kajs, mazais Kajs? — Gerda kļuva nepacietīga. — Kad viņš ieradās? Vai viņš arī stāvēja tai barā?
— Pacieties, pacieties! Es tūliņ runāšu par viņu. Trešajā dienā ieradās kāds svešinieks bez zirga un karietes. Viņš jautrā omā tuvojās pilij, viņam acis spulgoja tāpat kā tev, mati bija gari un cirtaini, bet apģērbs diezgan trūcīgs.
— Tas bija Kajs! — Gerda gavilēja. — Nu esmu viņu atradusi!
Un meitene priekā sasita rokas.
— Viņam bija neliela soma uz muguras, — vārna turpināja.
— Tās droši vien bija ragaviņas, — Gerda pārtrauca, — jo viņš izgāja no mājas ar ragaviņām.
— Tas ir iespējams, — vārna piekrita, — tik sīki es neapskatījos. Bet to man teica mana sirdspuķīte, ka, ieraudzījis sudrabā tērpto sardzi un ar zeltu greznotos kalpotājus, viņš nav ne drusciņ apmulsis. Viņš pamājis tiem un teicis: «Tas laikam ir garlaicīgi — stāvēt pagalmā vai uz kāpnēm, es labāk iešu tālāk!» Un tad viņš gājis cauri zālēm, kas mirdzējušas spuldžu ugunīs, redzējis, kā pa tām laipo bez zābakiem sle- penpadomnieki un citi augstmaņi, nesdami zelta traukus, — es tev saku, tur jau var ģībonis uznākt! Bet viņš gājis mierīgi un nelicies ne zinis, ka paša zābaki pavisam nelabi čīkstējuši.
— Tas ir noteikti Kajs, — Gerda sacīja. — Es zinu, viņam bija jauni zābaki un tie briesmīgi čīkstēja.
— Jā, čīkstēšana bijusi šausmīga, — vārna piebalsoja. — Bet viņš drošu prātu iegājis pie princeses, kura sēdējusi uz pērles, tik lielas kā vērpjamā ratiņa ritenis, un visapkārt stāvējušas galmadāmas ar savām kalponēm un kalpoņu kalponēm un kambarkungi ar sulaiņiem un sulaiņu sulaiņiem, kuriem katram atkal bijis savs sulainis un tā tālāk, un, jo tuvāk tāds sulaiņu sulainis stāv pie durvīm, jo uzpūtīgāks viņš ir — tas katram jāņem vērā!
— Bet Kajs taču dabūja princesi! — Gerda pārtrauca.
— Ja es nebūtu vārna, tad pati būtu dabūjusi princesi, kaut arī esmu saderināta. Viņš runājis tikpat tekoši kā es, kad sarunājos vārnu valodā, — to dzirdēju no savas sirdspuķītes. Viņš bijis jautrs un pieklājīgs un teicis, ka ieradies nevis precībās, bet dzirdēt princeses gudro valodu, un princese viņam labi patikusi, un viņš savukārt labi paticis princesei.
— Tas noteikti bijis Kajs; viņš ir tik gudrs, ka pat galvā rēķina ar daļskaitļiem. Vai tu nevari ievest mani pilī?
— Viegli pateikt, grūti izdarīt, — vārna atbildēja. — Es aprunāšos ar savu sirdspuķīti, varbūt viņa varēs dot mums pa
domu. Atklāti sakot, man gan šķiet, ka tik mazu meiteni neviens pilī iekšā nelaidīs.
— Ja Kajs dzirdēs, ka es te esmu, viņš tūliņ iznāks ārā un ielaidīs mani!
— Gaidi mani pie žoga! — vārna noteica, nogrozīja galvu un aizlaidās. Viņa atgriezās tikai vēlu vakarā.
— Krā, krā! — viņa teica. — Sirsnīgi sveicieni no manas saderinātās, un te ir rausītis, ko viņa paņēma no virtuves, jo tur ir maizes diezgan, bet tu esi izsalkusi. Pilī pa vārtiem tu netiksi iekšā, jo tev basas kājas, sudrabā tērptā sardze tādus nelaiž ne vārtu tuvumā. Bet neraudi, iekšā tu tomēr tiksi. Mana sirdspuķīte zina kādas šauras kāpnes sētas pusē, pa kurām var nokļūt prinča un princeses guļamistabā, un viņa arī zina, kur glabājas durvju atslēga.
Gerda ar vārnu iegāja pils dārzā un staigāja pa lielo aleju, kur bira lapa pēc lapas, un, kad pilī nodzisa ugunis, vārna aizveda meiteni pie duryīm sētas pusē, kas bija tikai pievērtas.
Ak, cik strauji pukstēja Gerdai sirds aiz bailēm un ilgām! Taisni tā, it kā viņa gribētu ko ļaunu darīt, bet viņa taču vēlējās tikai uzzināt, vai te atrodas mazais Kajs. Jā, viņam te vajadzēja būt! Gerda domās redzēja viņa gudrās acis, cirtainos matus, smaidu kā toreiz, kad viņi sēdēja pie rozēm. Viņš noteikti priecāsies, ieraudzīdams Gerdu un uzzinādams, kādu garu ceļu meitene nākusi viņa dēļ un cik noskumuši visi bijuši mājās, kad viņš nav vairs atgriezies. Jā, tās būs bēdas un līksme reizē.
Nu viņas bija uz kāpnēm; uz skapja stūra dega lampa, uz grīdas pie tās stāvēja pieradinātā vārna, grozīja galvu uz visām pusēm un skatījās uz Gerdu, kura palocījās, kā vecmāmuļa bija mācījusi.
— Mans saderinātais stāstījis man daudz laba par jums, — sacīja pieradinātā vārna, — un jūsu dzīvesgājums ir ļoti aizkustinošs. Varbūt jūs nestu lampu, tad es varu iet pa priekšu un rādīt taisnu ceļu, jo te mums nav jābīstas, ka mūs varētu kāds ieraudzīt.
— Man tomēr šķiet, ka mums kāds seko, — Gerda teica, un patiešām kaut kas pašāvās garām it kā ēnas uz sienas: zirgi
ar plīvojošām krēpēm un slaidām kājām, dzinēji, suņi un jātnieki uz zirgiem.
— Tie ir sapņi, — pils vārna sacīja, — tie apmeklēs viņu augstības un iedvesīs viņiem domas par medībām. Tas ir labi, tagad jūs varēsiet viņus mierīgi novērot guļošus, un, kad jūs tiksiet cieņā un godā, tad ceru, ka rādīsiet mums pateicīgu sirdi.
— Pats par sevi saprotams, — meža vārna atbildēja Gerdas vietā.
Viņas iegāja pirmajā zālē, kuras sienas sedza rožsārts atlass, un pa to vijās augšup mākslīgas puķes; sapņi pajoņoja viņām garām. Katra nākamā zāle bija greznāka par iepriekšējo, te patiesi acis varēja apžilbt. Beidzot viņas nonāca guļamistabā. Griesti atgādināja lielu palmu ar dārga stikla lapām, un no gara kāta nokarājās divas lilijziediem līdzīgas gultas: baltajā gulēja princese, sarkanajā Gerda cerēja ieraudzīt Kaju. Viņa atlieca sānis vienu sarkano lapu un ieraudzīja brūnu muguru. Ak, tas bija Kajs! Viņa skaļi sauca gulētāju vārdā un pielieca lampu tuvāk. Sapņi izjoņoja no istabas, princis pamodās, pagrieza galvu uz Gerdas pusi, un — ak, tas nebija Kajs!
Princis līdzinājās Kajam tikai no muguras, taču viņš bija tikpat jauns un skaists. No baltās lilijziedu gultas palūkojās ārā arī princese un apvaicājās, kas te notiekot. Mazā Gerda sāka raudāt, izstāstīja savu bēdu stāstu un minēja arī, ko abas vārnas viņas labā darījušas.
— Nabaga bērns! — teica princis un princese un uzslavēja vārnas, un teicās nemaz nedusmojamies uz tām, tikai lai vairāk tā nedarot. Par šo darbu viņas tikšot apbalvotas.
— Vai gribat brīvi lidot projām? — princese jautāja. — Jeb varbūt pastāvīgu vietu kā galma vārnas ar tiesībām pievākt visu, kas virtuvē paliek pāri?
Abas vārnas palocījās un lūdza pastāvīgu vietu, jo ir taču labi, ja vecumdienās ir nodrošināts kumoss.
Princis izkāpa no gultas un apguldīja tur Gerdu, jo vairāk viņas labā šobrīd nevarēja izdarīt. Meitene aizvēra acis un pārdomāja, cik labi pret viņu izturējušies gan cilvēki, gan dzīvnieki. Sapņi atkal atgriezās istabā, un viņa redzēja Kaju uz ragaviņām, bet sapnis izgaisa, līdzko viņa pamodās.
Otrā dienā viņu ietērpa no galvas līdz kājām zīdā un samtā un piedāvāja vietu pilī, kur viņa baudītu labas dienas, bet meitene lūdza tikai ratus un zirgu un vēl pāri izturīgu zābaciņu, tad viņa gribēja doties tālāk plašā pasaulē, lai meklētu Kaju.
Viņai iedeva zābaciņus un uzroci, tāpat glītas virsdrēbes. Pie pils vārtiem viņu gaidīja zelta kariete, uz kuras kā zvaigznes laistījās prinča un princeses ģerboņi. Braucējs, sulainis un priekšjūga braucēji, jo arī tādi bija, sēdēja zirgos ar zeltītām cepurēm galvās. Princis un princese palīdzēja Gerdai iesēsties un novēlēja laimīgu ceļu. Meža vārna, kas tikmēr bija apprecējusies, pavadīja Gerdu veselas trīs jūdzes, sēdēdama meitenei blakus, jo nevarēja izturēt atmugurisku braukšanu. Pils vārna stāvēja durvīs un vēcināja spārnus, viņa nebrauca līdzi, jo mocījās ar galvas sāpēm; dabūjusi pastāvīgu vietu, viņa bija par daudz saēdusies.
— Paliec sveika! Paliec sveika! — sauca princis un princese.
Gerda apraudājās un pils vārna tāpat. Kad pirmās trīs jūdzes bija nobrauktas, pienāca laiks atvadīties arī meža vārnai, un tā bija visgrūtākā atvadīšanās pasaulē. Vārna uzlaidās kokā un plivināja melnos spārnus, kamēr vien varēja saredzēt karieti, kas laistījās saules spožajā gaismā.