KĀDA CIEMĀ dzīvoja divi saimnieki, abi bija Klāvi, taču vienam bija četri lepni zirgi, otram — viens vecs ādinieks. Lai abus varētu atšķirt, pirmo sauca par Lielo Klāvu, otro par Mazo Klāvu. Un nu paklausīsimies, kā viņiem klājies, jo tas ir stāsts par patiesu notikumu.
Visu nedēļu Mazais Klāvs ar savu zirgu strādāja Lielā Klāva tīrumos. Pēc tam Lielais Klāvs aizdeva Mazajam visus savus
četrus zirgus uz vienu dienu, proti, svētdienu. Kā tad Mazais Klāvs plīkšķināja pātagu pār savu piecu zirgu mugurām, kuri šodien bija tikpat kā viņa paša īpašums! Saule spīdēja tik spoži, tornī zvanīja visi zvani, ļaudis, saposušies svētdienas drēbēs, gāja uz baznīcu. Visi noskatījās uz Mazo Klāvu, kas labā omā ara ceļmalā, allaž noplīkšķināja pātagu un sauca:
— Nū, mani pieci zirgi!
— Tā tu nedrīksti teikt, — Lielais Klāvs aizrādīja, — tev pieder tikai viens zirgs, un tas pats ir tīrais mirla.
Mazais Klāvs nosolījās tā neteikt, bet, līdzko atkal kāds gāja garām, viņš aizmirsa solījumu un iesaucās:
— Nū, mani pieci zirgi!
— Pievaldi mēli, plikadīda! — Lielais Klāvs brīdināja. — Ja tu vēlreiz tā teiksi, es iezvelšu tavam zirgam pa galvu, lai tas izlaiž garu, tad varēsi pats jūgties arklā!
— Es nudien tā vairs neteikšu, — Mazais Klāvs nodievojās, bet, kad ļaudis atkal gāja garām un deva labdienu, viņš aizmirsa brīdinājumu. Viņš bija tik labā omā, ka laiks ir jauks, aršana sokas, garāmgājēji pagodina viņu ar labdienu, ka atkal noplīkšķināja pātagu un uzsauca:
— Nū, mani pieci zirgi!
— Es tev rādīšu «piecus zirgus»! — noteica Lielais Klāvs, izrāva sētas mietu un iezvēla Mazā Klāva vienīgajam zirgam pa galvu tā, ka tas bija uz vietas beigts.
— Ak vai, nu man nav vairs neviena zirga! — izsaucās Mazais Klāvs un sāka rūgti raudāt. Izraudājies viņš novilka zirgam ādu, izkaltēja to saulē, iebāza maisā, uzlika maisu uz muguras un devās uz pilsētu, lai ādu pārdotu.
Līdz pilsētai bija tālu ko iet, ceļš veda caur biezu, tumšu mežu, debesis aizvien vairāk apmācās, un Mazais Klāvs apmaldījās. Kad viņš beidzot izkūlās no drūmā, briesmu apdvestā meža, pusnakts jau bija klāt un tiklab pilsēta, kā ciems vienādi tālu.
Ceļmalā bija lielas mājas, un pa aizvirtņu spraugām spīdēja gaisma. Mazais Klāvs nodomāja, ka te varēšot dabūt naktsmājas, un pieklauvēja pie durvīm.
Saimniece durvis gan atvēra, bet, padzirdējusi par Mazā Klāva vajadzību, raidīja vien viņu tālāk. Sī klaidoņiem naktsmājas nedodot un bez saimnieka ziņas jau ne tik, bet tas vēl neesot pārnācis no pilsētas.
— Nu, tad būs jāguļ tepat ārā, — noteica Mazais Klāvs, kad saimniece aizcirta durvis viņam deguna galā ciet.
Mājai blakus bija šķūnis un pie tā neliela nojume ar plakanu salmu jumtu.
— Tur, augšā, būs branga guļuvieta, — Mazais Klāvs nosprieda, aplūkojis nojumi. — Cerēsim, ka svētelis nedomās brukt man virsū un knābt kājās. — Jo uz šķūņa jumta bija svēteļa ligzda, un pats svētelis stāvēja tanī, lepni izslējies.
Mazais Klāvs uztrausās uz nojumes, apgūlās un sāka staipīties un grozīties, lai ērtāk ierīkotos. Grozoties viņš neviļus pameta acis uz aizvirtņiem un redzēja, ka to augšdaļa cieši nepiekļaujas logam un pa to var ieskatīties istabā.
Tur bija liels galds un uz tā vīns, aknu pastēte un brūni saceptas zivis. Pie galda sēdēja saimniece ar ķesteri; viņa lēja ķesterim glāzē vīnu, bet šis noņēmās ar cepto zivi.
— Dabūjis jel es kaut kripatu no tiem gardumiem! — Mazais Klāvs nopūtās, pastiepis garu jo garu kaklu uz loga pusi. — Pa- saulīt, nu viņa liek galdā saldu rausi! īsts dzīru mielasts, nudien!
Te viņš izdzirdēja nākam kādu pa lielceļu; tas bija saimnieks, kas atgriezās mājās.
Saimnieks bija labs cilvēks, tikai viņam piemita ērmīga īpašība: viņš ne acu galā necieta ķesterus. Ja kāds viņam patrāpījās ceļā, tad viņš kļuva pavisam nešpetns. Tāpēc arī ķesteris bija atnācis ciemā, zinādams, ka saimnieka nav mājās, un saimniece, viesmīlīga būdama, cēla viņam priekšā to labāko, kas pieliekamā atrodams. Izdzirdējusi vīru nākam, viņa nobijās un lūdza, lai ķesteris ielienot lielajā, tukšajā pūra lādē, kas bija nolikta aizdurvē. To viņš arī izdarīja, jo zināja nabaga saimnieka vājību. Sieva aši noglabāja visus gardumus cepeškrāsnī un vīnu aizkrāsnē, jo citādi vīrs tūliņ būtu prasījis, kas viņai šovakar par svētkiem.
— Ak vai! — nopūtās Mazais Klāvs nojumē, redzēdams, ka no galda novāc visus labumus.
— Kas tur, augšā, vaid? — saimnieks prasīja, pacēla galvu un ieraudzīja Mazo Klāvu. — Kāpēc tu guli uz jumta? Nāc labāk istabā.
Mazais Klāvs pastāstīja, ka nomaldījies, un lūdza, vai nevarētu pārlaist nakti siltumā.
— Skaidrs, ka var, — saimnieks atteica, — un arī vakariņas dabūsi iebaudīt.
Saimniece abus laipni saņēma, uzklāja garo galdu un uzlika uz tā prāvu bļodu ar biezputru. Saimnieks bija izsalcis un ēda pilnām karotēm, bet Mazajam Klāvam prātā stāvēja pastēte, zivis un rauši, kas glabājās cepeškrāsnī.
Pagaldē pie viņa kājām gulēja maiss ar zirga ādu, ko viņš bija nesis pārdot. Biezputra viņam nemaz negaršoja, un viņš iespēra maisam ar kāju, tā ka sakaltusi āda iegrabējās.
— Klusu! — Mazais Klāvs apsauca maisu, taču pats iespēra tam vēlreiz, un āda iegrabējās vēl stiprāk.
— Kāpēc tavs maiss grab? — saimnieks jautāja.
— Tanī maisā ir burvis, — Mazais Klāvs atbildēja. — Viņš nupat teica, ka mums nevajagot ēst biezputru, jo viņš piebūris pilnu cepeškrāsni ar aknu pastēti, ceptām zivīm un raušiem.
— To mēs tūliņ redzēsim! — sacīja saimnieks un aši attaisīja cepeškrāsni, kur glabājās visi saimnieces noslēptie gardumi. Viņa nedrīkstēja neko sacīt, salika visu uz galda, un abi vīri ēda, ka šņakstēja vien. Tad Mazais Klāvs atkal iespēra maisam.
— Ko nu tavs burvis saka? — saimnieks jautāja.
— Viņš saka, — Mazais Klāvs atbildēja, — ka viņš aizkrāsnē uzbūris trīs pudeles vīna.
Nu sievai vajadzēja likt galdā arī noglabāto vīnu. Abi vīri dzēra, un saimnieks nebeidza grozīt galvu par tādiem brīnumiem.
— Vai tavs burvis velnu arī var uzburt? — viņš ieprasījās. — Man labprāt gribētos redzēt velnu, jo man šonakt jautrs prāts un liela dūša.
— Jā, — Mazais Klāvs apstiprināja, — mans burvis dara visu, ko viņam lieku. Vai tā nav? — un viņš iespēra maisam, un āda iegrabējās. — Dzirdi, viņš ir ar mieru. Tikai viņš brīdina, ka velns esot ļoti neglīts un labāk būtu, ja mēs vēlētos ko citu.
— Es nemaz neesmu no bailīgajiem. Bet pēc kā tāds velns izskatās?
— Viņš izskatoties pēc ķestera.
— Kad tevi vilki, tas gan ir slikti, — saimnieks teica, — jo zini, ķesterus es nevaru ciest! Bet vienalga, ja es zinu, ka tas ir velns, gan tad izturēšu. Dūša man tagad kā miets, tikai nelaid velnu man pa kampienam, jo tad no viņa ne skrandas nepaliks pāri.
— Es aprunāšos ar savu burvi, — Mazais Klāvs sacīja, noliecās pie maisa un izlikās klausoties.
— Ko viņš saka?
— Viņš saka, lai tu pieejot pie lādes aizdurvē un paceļot vāku, tad tu redzēšot velnu. Tikai tev jāuzmanās, ka viņš neizsprūk ārā.
— Vai tu man nepalīdzēsi pieturēt vāku? — saimnieks jautāja.
Klāvs bija ar mieru, un viņi devās pie lādes, kur saimniece bija noslēpusi ķesteri, kurš nu svīda baiļu sviedrus, dzirdēdams, par ko abi vīri runā.
Saimnieks mazliet pacēla vāku un ieskatījās lādē.
— Vai! — viņš iebrēcās, atlēkdams atpakaļ un aizcirzdams vāku. — Es viņu redzēju, taisni tāds mūlis kā mūsu ķesterim! Man tirpas skrien pār kauliem!
Lai bailes pārietu, vajadzēja atkal iedzert, un tā viņi dzēra līdz rīta ausmai.
— Pārdod man savu burvi, — saimnieks lūdza, — prasi par viņu, ko gribi! Es pat pūru naudas nežēlošu!
— Ko vēl ne! — Mazais Klāvs atteica. — Tu taču pats redzi, kāds man no viņa labums.
— Bet man tik briesmīgi gribas viņu dabūt! — saimnieks nemitējās lūgties un diedelēt.
— Lai notiek! — Mazais Klāvs beidzot piekāpās. — Tu biji tik labs pret mani, devi naktsmājas un pamieloji, tad jau man neklājas tiepties. Maksā man par viņu pūru naudas, bet pūram jābūt pilnam līdz malām.
— Pūrs būs ar kaudzi, — saimnieks priekā iesaucās, — tikai ņem lādi arī līdzi, es to negribu ne mirkli ilgāk turēt savās mājās! Kas to zina, varbūt velns vēl aizvien sēž tur iekšā.
Mazais Klāvs atstāja saimniekam maisu ar sakaltēto zirga ādu un saņēma pūru naudas, piebērtu ar kaudzi. Saimnieks iedeva viņam rokasratiņus, lai viņš varētu naudu un lādi aizvest uz mājām.
Tad Mazais Klāvs atvadījās no saimnieka un stūma savas mantas — naudu, lādi un ķesteri — uz mājām.
Otrpus meža tecēja plata, strauja upe ar dziļiem atvariem. Mazais Klāvs apstājās uz tilta un skaļi sacīja, lai ķesteris varētu dzirdēt: • ,
— Ko lai iesāku ar to lādi? Tā ir tik smaga, kā akmeņu * piekrauta. Es esmu nomocījies, to stumdams, būs labāk jāmet
upē. Ja tā aizpeldēs līdz mājām — labi, neaizpeldēs — arī labi.
Viņš pieķērās ar vienu roku pie lādes un pakustināja to, it kā gribēdams grūst ūdenī.
— Pagaidi, pagaidi! — ķesteris lādē brēca. — Vispirms izlaid mani ārā!
— Vai manu dieniņ! — iesaucās Mazais Klāvs, izlikdamies pārbijies. — Viņš vēl sēž tur iekšā! Jāmet aši ūdenī, lai slīkst nost!
— Nē, nē, — brēca ķesteris, — es tev došu puspūru naudas, ja tu izlaidīsi mani ārā!
— Tā ir prātīga vīra valoda, — Mazais Klāvs teica un atvēra lādi. Ķesteris izrausās laukā, iegrūda tukšo lādi upē, aizveda Mazo Klāvu uz savām mājām un iebēra viņam rateļos puspūru naudas. Pūru viņš bija saņēmis no saimnieka, un tagad rateļi bija pilni ar naudu.
— Nevar teikt, ka es zirgu būtu lēti pārdevis, — Mazais Klāvs sacīja, ieradies mājās un izbēris naudu istabā uz grīdas. — Lielajam Klāvam gan aptecēsies sirds, kad viņš uzzinās, ka mans nabaga kleperis atnesis man tādu bagātību. Es jau gan neiešu viņam visu stāstīt!
Viņš aizsūtīja puiku pie Lielā Klāva, lai palūdz tam sieku naudas mērīšanai.
— Kas tam tukšiniekam ir ko mērīt! — Lielais Klāvs nobrīnījās un notriepa sieka dibenu ar darvu, lai kaut kas no mērāmā pieliptu. Tā arī notika: saņēmis sieku atpakaļ, viņš atrada sieka dibenā pielipušus trīs sudraba grašus.
— Velns ar ārā! — iesaucās Lielais Klāvs un rikšiem drāzās pie Mazā. — No kurienes tev tik daudz naudas, ka ar mērīšanu jāmērī?
— A, to es saņēmu par zirga ādu, ko vakar pārdevu.
— Tas patiešām ir labi maksāts! — noteica Lielais Klāvs, aizdrāzās uz mājām, nosita visus četrus zirgus, novilka ādas un devās uz pilsētu.
— Adas, ādas, kas pērk svaigas ādas? — viņš sauca, nostājies ielas stūrī.
Ap viņu saskrēja visi ģērmaņi un kurpnieki un prasīja, cik viņš gribot par ādām.
— Pūru naudas par katru ādu! — Lielais Klāvs paziņoja.
— Vai tu driģenes saēdies, vai? — pircēji brīnījās. — Tu laikam domā, ka mums nauda birst no gaisa.
— Adas, ādas, kas pērk svaigas ādas? — viņš sauca atkal, bet katram, kas prasīja pēc cenas, atbildēja to pašu: — Pūru naudas par katru ādu!
— Viņš grib mūs izmuļķot, — pircēji nosprieda. Un tad kurpnieki noraisīja savas bikšu siksnas un ģērmaņi savas ādas skoteles un sāka velēt Lielo Klāvu kā pelavu maisu.
— Adas, ādas! — viņi mēdījās. — Mēs tev tā izģērēsim ādu, ka tu mūs mirdams pieminēsi! Triecam viņu ārā no pilsētas!
Lielais Klāvs joza tā, ka papēži vien zibēja. Tādu kūlienu viņš savu mūžu nebija saņēmis.
— Nu, tagad Mazais Klāvs man par to samaksās, — viņš teica, pārnācis mājās. — Es viņu nositīŠu kā knisli!
Tikmēr Mazajam Klāvam bija nomirusi vecmāmuļa. Viņa gan bija ērcīga un pūcīga, tomēr Mazais Klāvs sēroja pēc viņas. Apkopis un saposis nelaiķi, viņš noguldīja to savā gultā, tā parādīdams viņai pēdējo godu, pats apsēdās kaktiņā uz krēsla un snauda tikai ar vienu aci, kā jau daudzkārt bija darījis.
Durvis klusu atvērās un ienāca Lielais Klāvs ar bomi rokā. Viņš labi zināja, kur ir Mazā Klāva gulta, devās taisni uz turieni
un iesita ar bomi vecmāmuļai pa pieri, domādams, ka tur guļ Mazais Klāvs.
— Nu tu mani vairs nemuļķosi! — viņš noteica un gāja projām.
— Tas nu gan ir īsts slepkavnieks, šis mans kaimiņš! — Mazais Klāvs nodrebinājās. — Viņš taču gribēja mani nosist! Laime, ka vecmāmuļa jau bija pagalam, citādi viņš būtu vecenīti nobeidzis!
Mazais Klāvs aizņēmās no kaimiņiem zirgu, iejūdza to un iesēdināja vecmāmuļu ratos tā, ka viņa balstījās pret ratu atzveltni, un brauca uz pilsētu. Saulei lecot, viņš piebrauca pie kroga, apturēja zirgu un iegāja iekšā, lai paēstu brokastis.
Krodzinieku daudzināja par ļoti bagātu vīru. Viņu cienīja, jo viņš visu deva ar pareizu mēru un svaru, bet pēla par viņa karsto dabu un ātrajām dusmām.
— Kā tad tu šorīt tik agri uz kājām? — viņš jautāja Mazajam Klāvam.
— Jāved vecmāmuļa uz pilsētu. Viņa palika ratos, es nevaru viņu piedabūt, lai nāk iekšā. Vai neiznesīsi viņai krūzi misās? Tikai runā skaļāk, viņa slikti dzird.
— Labi, — krodzinieks atbildēja, ielaida krūzē saldo misu un izgāja pagalmā pie večiņas.
— Jūsu mazdēls sūta jums krūzi misas! — viņš skaļi teica, bet večiņa nelikās dzirdot.
— Vai jūs pavisam kurla, vai? — krodzinieks brēca, cik skaļi jaudāja. — Te ir krūze misas!
Viņš tā kliedza labu brīdi, bet večiņa pat nepakustējās. Tad krodzinieks dusmās meta viņai ar krūzi pa galvu — un večiņa apvēlās ratos, jo bija tikai atbalstīta pret sēdekļa atzveltni.
— Ak tu, negantniek! — iebrēcās Mazais Klāvs, iznācis no kroga, un sagrāba krodzinieku aiz apkakles. — Tu esi nositis manu vecmāmuļu! Re, kāds zilums viņai pierē!
33
— Tavu nelaimi, — krodzinieks vaimanāja, rokas lauzīdams, — pie visa vainīga mana ātrā daba! Mīļais, labais Mazais Klāv! Es tev došu pūru naudas un likšu apglabāt tavu vecmāmuļu kā paša ģimenes locekli, tikai nesaki nevienam neko, citādi mani sauks pie tiesas un beigas man būs!
3 — Pasakas
Tā Mazais Klāvs dabūja atkal milzum lielu maisu naudas, un krodzinieks sarīkoja vecmāmuļai lepnas jo lepnas bēres.
Kad Mazais Klāvs pārbrauca mājās, viņš atkal aizsūtīja puiku pie Lielā Klāva pēc sieka.
— Velns un elle! — Lielais Klāvs brīnījās. — Es taču viņu nositu! Nē, es gribu redzēt pats savām acīm, kas tie ir par brīnumiem!
Un viņš pats aiznesa sieku Mazajam Klāvam.
— Kur tu ķēri tik daudz naudas? — viņš prasīja, acis bolīdams uz lielo naudas kaudzi, kas bija sabērta uz grīdas.
— Tu nenositi mani, bet manu vecmāmuļu, — Mazais Klāvs atbildēja. — Es viņu pārdevu un dabūju pūru naudas.
— Tādu naudu par vecu sievu! — Lielais Klāvs nogrozīja galvu un steidzās uz mājām. Viņam nebija vecmāmuļas, bet viņa kalpam nupat bija nomirusi sievasmāte. Lielais Klāvs piesolīja kalpam pilnu cepuri naudas un vēl piedevām mucu alus, ko bēres nodzert, un lūdza, lai atdodot sievasmāti viņam. Kalps, nabadziņš, visu laiku bija lauzījis galvu, kā sievasmāti godam apglabāt, un te nu saimnieks ir tik žēlīgs, ka uzņemas visas pūles un izdošanas. Kalps nezināja, kā saimnieku patencināt, bet tas iesēdināja večiņu ratos un brauca taisnā ceļā uz pilsētu pie aptiekāra.
— Te ir mana vecmāmuļa, es to nositu, — viņš sacīja aptiekāram, — jūs varat viņu saņemt par pūru naudas!
— Vai jūs pie pilna prāta? — aptiekārs iesaucās. — Ko jūs runājat? Vai zināt, ka tas var jums maksāt galvu?
Viņš sāka skaidrot Lielajam Klāvam, kādu sodu tas pelnījis par tādu noziegumu, un tas pārbijies sāka stostīties, ka īstenībā neesot nekādu ļaundarību pastrādājis, bet aptiekārs negribēja vairs dzirdēt ne vārda. Lielais Klāvs ielēca ratos, salaida zirgam ar pātagu un aulekšoja mājup. Tikmēr kalps bija saaicinājis draugus un radus, visi dzēra, uzteikdami devīgo saimnieku, un jutās kā no plaukta nokrituši, kad saimnieks, pārbraucis mājās, ne vārda neteikdams, nometa mirušo večiņu kalpa durvju priekšā.
— Nu tev būs āda pār kārti, Mazais Klāv! — Lielais Klāvs, zobus griezdams, nosolījās. Viņš paķēra lielāko maisu, kas gadījās pa rokai, aizgāja pie Mazā Klāva un teica:
— Diezgan tu esi dzinis velnu ar mani, šoreiz no soda neizspruksi!
Viņš nogrāba Mazo Klāvu, iebāza maisā, aizsēja to ciet, uzmeta uz pleciem un paziņoja:
— Iesviedīšu tevi upē, tad man būs no tevis miers!
Līdz upei bija krietns gabals, un Lielais Klāvs nebija radis smagu darbu darīt. Ceļš veda gar baznīcu, ērģelnieks spēlēja, baznīcēni dziedāja, un Lielais Klāvs nolika maisu zemē pie baznīcas vārtiem, lai atvilktu elpu. Viņam ienāca prātā, ka nebūtu slikti ieiet baznīcā un nodziedāt kādu dziesmu kopā ar citiem. Mazais Klāvs no maisa ārā netiks, izlaist viņu arī neviens nevar, jo visi ciema ļaudis ir baznīcā. Turklāt dievu piesaukt nekad nav par ļaunu. Tā viņš iegāja iekšā.
— Ak vai, ak vai! — Mazais Klāvs vaidēja maisā. Viņš grozījās gan šā, gan tā, bet par ārā tikšanu nebija ko domāt. Tikmēr pa ceļu gar baznīcas vārtiem gāja maurodams liels ganāmpulks, kam kluburēja līdzi, uz nūjiņas balstīdamies, vecs, vecs gans.
— Ak vai, — Mazais Klāvs atkal novaidējās, — tik jaunam man jau jāiet uz viņu sauli!
— Un es, nabaga vīrs, esmu tik vecs un kā nevaru, tā nevaru uz turieni nokļūt, — gans žēli noteica.
— Attaisi maisu, — Mazais Klāvs iesaucās, — un nāc manā vietā, tad tu drīz vien nokļūsi viņā saulē!
— To es darīšu ar lielu prieku, — vecais gans atbildēja, atraisīja maisam saiti, izlaida Mazo Klāvu ārā un pats iesēdās viņa vietā.
— Tikai zini, ka tev turpmāk jāgana mani lopi! — vecais virs vēl piekodināja. Mazais Klāvs apsolījās to darīt, aizsēja maisu un dzina ganāmpulku uz savām mājām.
Drīz vien iznāca no baznīcas Lielais Klāvs, paņēma maisu uz muguras un nobrīnījās, ka tas vairs neliekas smags — vecais gans jau bija sīks un izkāmējis.
Cik nu man viegli, — sacīja Lielais Klāvs, — tas gan būs no tās sirsnīgās dieva piesaukšanas!
Viņš aizgāja līdz upei, iemeta maisu ar veco ganu atvarā un sauca nopakaļ, domādams, ka maisā ir Mazais Klāvs:
— Nu taviem jokiem reiz pienācis gals!
Viņš ar mierīgu sirdi devās uz mājām, bet krustceļos saskrējās ar Mazo Klāvu, kas dzina lielo ganāmpulku.
— Kā — vai tad tu nenoslīki?! — Lielais Klāvs tikko jaudāja izteikt.
— Nu jā, pirms pusstundas tu mani iemeti upē, — apstiprināja Mazais Klāvs.
— Bet kā tu tiki laukā? Kur ķēri to skaisto ganāmpulku?
— Tie ir ūdens lopi, — Mazais Klāvs atbildēja. — Es tev pateicos no sirds, ka iemeti mani upē, jo nu esmu ticis uz zaļa zara! Man bija tik baigi ap sirdi, kad tu iesviedi mani aukstajā ūdenī, bet es tūliņ nogrimu dibenā un nemaz nesasitos, jo tur apakšā aug mīksta jo mīksta, lekna zāle. Tūliņ maiss atdarījās un man tuvojās brīnum skaista jaunava baltās drēbēs, ar zaļu vainagu uz slapjajiem matiem un jautāja: «Vai tu esi Mazais Klāvs? Te tev būs iesākumam neliels ganāmpulks. Jūdzi tālāk pie otra tilta tevi gaida lielāks ganāmpulks — to arī esmu tev pataupījusi.» Un tad es sapratu, ka upe šiem ūdens ļaudīm ir tas pats, kas mums lielceļš. Viņi iebrauc pa to no jūras un braukā līdz upes iztekai. Skaisti gan bija pie viņiem: sulīga zāle, košas puķes, un zivis šaudās gar ausīm tāpat kā šeit putni. Un kas tie par jaukiem ļautiņiem tur, lejā, un kādi raženi ganāmpulki ganās pa zemūdens pļavām un ielejām!
— Bet kāpēc tu tūliņ atgriezies pie mums? — Lielais Klāvs jautāja. — Es to nebūtu darījis, ja man piesola vēl otru — lielāku ganāmpulku!
— A, tā bija tāda smalka politika, — Mazais Klāvs atbildēja. — Upei ir daudz līkumu: te tā lokās uz vienu, te uz otru pusi; man tur iznāk liels gabals ejams, kamēr sasniedzu otru tiltu. Tad jau labāk nostaigāt pa sauszemi līdz tam tiltam — tā es ietaupīšu pāris verstu un tikšu ātrāk pie saviem ūdens lopiem.
— Tu nu gan esi laimīgs cilvēks! — Lielais Klāvs skaudīgi nopūtās. — Kā tu domā, vai es arī dabūtu kādu bariņu to ūdens lopu, ja nolaistos upes dzelmē?
— Kāpēc gan ne! — Mazais Klāvs atbildēja. — Tikai es neesmu ar mieru nest tevi maisā uz upi — tu esi pārāk smags. Ja tu apņemies pats noiet līdz upei un tur ielīst maisā, tad varbūt man pietiks spēka iegrūst tevi atvarā.
— Paldies, paldies! — Lielais Klāvs tencināja. — Tikai to gan liec aiz auss: ja es nedabūšu to lielo ganāmpulku, tad atgriezies piedauzīšu tevi līdz nāvei!
— Nevajag jau tūliņ ņemt galvā tādas ļaunas domas!
Un tā viņi gāja uz upi. Kad Mazā Klāva ganāmpulks ieraudzīja ūdeni, tad skriešiem metās uz upi, jo bija izslāpis.
— Skat, ka viņi skrien, — Mazais Klāvs sacīja. — Viņiem gribas atkal tikt savā zemūdens valstībā.
— Palīdzi nu man, — teica Lielais Klāvs un ielīda maisā.
— Ieliec man blakus kādu prāvāku akmeni, citādi es tūliņ nenoiešu dibenā.
— Gan jau noiesi, — Mazais Klāvs viņu mierināja, bet drošības dēļ ielika arī maisā akmeni, kā tika pieprasīts, aizsēja maisam galu ciet, un — plaukš! — Lielais Klāvs ievēlās ūdenī un tūliņ nogrima dibenā.
— To nu es gan nezinu, vai viņš atradīs tur kādus ūdens lopus, — Mazais Klāvs noteica un dzina savu ganāmpulku uz mājām.