Gerda brauca cauri tumšam mežam, bet kariete mirdzēja kā lāpa; tas dūrās laupītājiem acīs.
— Tas ir zelts, tas ir zelts! — viņi sauca, uzbruka braucējiem, nonāvēja tos visus un izvilka Gerdu no karietes.
— Viņa ir tik mīksta, kā ar riekstu kodoliem barota! — sacīja vecā laupītāja ar biezām, cerainām uzacīm, kas karājās pāri acīm. Viņa jau izvilka nazi, bet tai pašā brīdī viņas izlaistā un nevaldāmā meita iekoda viņai ausī. — Ak tu, palaidne!
— Lai viņa rotaļājas ar mani! — laupītāju meitene sauca. — Viņa atdos man savas skaistās drēbes, savu uzroci un gulēs manā gultā! — Un, lai māte nekavētos pārdomās, viņa tai vēlreiz iekoda ausī, tā ka vecā laupītāja iebrēcās un palēcās. Pārējie laupītāji skaļi smējās un teica:
— Re, kā vecā noņemas ar savu meitēnu!
— Es gribu karieti! — laupītāju meitene pieprasīja un dabūja, ko gribēja, jo bija ļoti izlutināta un stūrgalvīga. Viņa iesēdās blakus Gerdai, un abas brauca uz meža biezokni. Laupītāju meitene bija tikpat liela kā Gerda, tikai spēcīgāka, plecīga, ar tumšu sejas krāsu un melnām acīm, kuras dažbrīd raudzījās dīvaini, gandrīz vai sērīgi. Viņa apskāva Gerdu un sacīja:
— Neviens tev pāri nedarīs, ja vien man pašai neuznāks dusmas. Tu laikam esi princese?
— Nē, — Gerda atbildēja un izstāstīja visu par sevi un arī to, cik ļoti mīl Kaju.
Laupītāju meitene nopietni vērās viņā, palocīja galvu un teica:
— Neviens nedrīkst tevi nonāvēt pat tad, ja man uznāk dusmas, jo tad es to izdarīšu pati.
Viņa noslaucīja Gerdai acis un iebāza abas rokas skaistajā Gerdas uzrocī, kas bija tik mīksts un silts.
Kariete apstājās — viņas bija iebraukušas laupītāju pils pagalmā. Nams no augšas līdz apakšai bija saplaisājis, kraukļi un vārnas lidoja ārā pa vaļējām spraugām, milzu suņi, kuri, likās, varēja aprīt cilvēku uz vietas, vārstīja platās rīkles un lēkāja, bet nerēja, jo tas bija aizliegts.
Vecā, piekvēpušā zālē uz klona dega milzu ugunskurs, dūmi cēlās augšup un meklēja paši sev izeju; uz uguns vārījās liels katls ar viru, uz iesmiem cepās zaķi un truši.
— Šonakt tu gulēsi pie manis kopā ar maniem mazajiem lopiņiem, — laupītāju meitene sacīja. — Kad viņus paēdina un padzirdina, tad viņi ielien kaktā, kur viņiem salmi un mums segas.
Augšā uz laktiņām tupēja kads simts baložu, kuri šķita guļam, tomēr sakustējās, kad meitenes ienāca.
— Tie visi pieder man! — mazā laupītāju meitene teica, aši nogrāba tuvāko, saķēra aiz kājām un grieza riņķī tā, ka tas sitās ar spārniem kā vējdzirnavas. — Un tur sēž tie meža nelieši, — viņa turpināja, norādīdama uz ūbelēm. — Tie tūdaļ bēgs projām, ja netiks kārtīgi ieslēgti. Un te stāv mans mīlulis, re! — Viņa izvilka no kakta aiz ragiem ziemeļbriedi, kam ap kaklu bija spožs vara riņķis un pie tā virve. — Tas arī jātur spīlēs, citādi aizlaidīsies lapās. Ik vakaru es viņam kutinu kaklu ar asu nazi — no tā viņam traki bail.
Meitene izņēma no mūra spraugas garu nazi un vilka ar to ziemeļbriedim pa kaklu; nabaga dzīvnieks bailēs spārdījās, bet meitene skaļi smējās. Tad viņa stūma Gerdu uz gultu.
— Vai tu nazi paturi pie sevis, kad ej gulēt? — Gerda jautāja un bikli paskatījās uz spožo asmeni.
— Nazis vienmēr jātur pie rokas, — mazā laupītāju meitene atbildēja, — jo nekad nevar zināt, ko rīts nesīs. Bet stāsti man vēlreiz par mazo Kaju, kura dēļ tu devies plašā pasaulē!
Gerda stāstīja visu atkal no gala, un ūbeles krātiņos dūdoja, kamēr citi baloži gulēja. Laupītāju meitene aplika vienu roku Gerdai apkārt, bet otrā turēja nazi un drīz iemiga dziļā miegā, kamēr Gerda nespēja acu aizvērt no bailēm, jo nezināja, vai paliks dzīva. Laupītāji sēdēja ap ugunskuru, dziedāja un dzēra, un vecā laupītāja piedzērusies meta kūleņus. Gerdai derdzās uz to skatīties.
Tad ūbeles ierunājās:
— Gurr! Gurr! Mēs redzējām mazo Kaju. Balts gulbis vilka viņa ragavas, viņš pats sēdēja sniega karalienes kamanās, tās brauca tieši gar mežu, kurā mēs mājojām. Sniega karaliene uz- dvesa mums saltu elpu, un visas jaunās ūbeles sastinga ledū, tikai mēs divas palikām dzīvas. Gurr, gurr!
— Ko jūs tur, augšā, runājat? — Gerda iesaucās. — Uz kurieni aizbrauca sniega karaliene? Vai jūs kaut ko zināt par to?
— Viņa droši vien aizbrauca uz Lapzemi, jo tur vienmēr ir sniegs un ledus. Pavaicā ziemeļbriedim!
— Jā, tur ir burvīgs sniegs un ledus! — ziemeļbriedis atsaucās. — Tur vat brīvi lēkāt pa dzirkstošām ielejām! Tur ir sniega karalienes vasaras telts, bet viņas pils atrodas vēl tālāk, tuvu pie ziemeļpola, Spicbergena salās.
— Ak, Kaj, mīļo Kaj! — Gerda nopūtās.
— Guli klusu, — laupītāju meitene pamodusies uzsauca,
— citādi nazis tev pakutinās ribas!
No rīta Gerda izstāstīja viņai visu, ko bija teikušas ūbeles. Meitene kļuva pavisam nopietna, pamāja galvu un teica:
— Tā nav liela bēda! Tā nav liela bēda! Vai zini, kur atrodas Lapzeme? — viņa jautāja ziemeļbriedim.
— Kas gan to zinās labāk par mani,— briedis atbildēja, un acis viņam spulgoja. — Tur esmu dzimis un uzaudzis, tur skraidījis pa sniega klajumiem!
— Paklau, — laupītāju meitene sacīja Gerdai. — Tu redzi, visi mūsu vīri ir projām, tikai māte mājās, bet pusdienas laikā viņa iedzers dažus malkus no lielās blašķes un iesnaudīsies. Tad es kaut ko izdarīšu tavā labā.
Un, kad māte bija iesnaudusies, laupītāju meitene uzrunāja ziemeļbriedi:
— Man gan ļoti patiktu tevi vēl kādreiz pakutināt ar aso nazi, jo tad tu tik ākstīgi lēkā, bet, vienalga, es atraisīšu tavu saiti un palīdzēšu nokļūt Lapzemē; par to tev jāņem kājas pār pleciem un jāaiznes šī mazā meitene uz sniega karalienes pili, kur atrodas viņas rotaļu biedrs. Tu jau labi dzirdēji, ko viņa stāstīja, jo viņa runāja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu tavas ausis-.
Ziemeļbriedis aiz priekiem augsti palēcās. Laupītāju meitene uzlika viņam spilvenu uz muguras, uzsēdināja uz tā Gerdu un cieši piesēja, lai viņa nenokrīt.
— Siltos zābakus vari paturēt, — viņa sacīja, — bet uzroci gan es nedošu — tas ir dikti glīts! Taču salt tev nevajadzēs: uzvelc manas mātes biezos cimdus, tie tev sniegsies līdz pat elkoņiem.
Gerda apraudājās aiz prieka.
— Neviebies un nešķobies! — laupītāju meitene uzbārās.
— Tagad tev vajag rādīt jautru ģīmi! Te būs divi maizes klaipi un šķiņķis; badā tev nebūs jāmirst.
To arī uzsēja briedim uz muguras, meitene atvēra durvis, iesauca iekšā lielos suņus, pārgrieza virvi ar aso nazi un piekodināja briedim:
— Laidies nu rikšiem! Un uzmani meiteni!
Gerda māja sveicienus ar lielajos cimdos iebāztajām rokām, bet ziemeļbriedis lēca pāri kritušiem kokiem un akmeņiem, izšāvās cauri meža biezokņiem, drāzās pāri stepēm un purviem, cik ātri vien jaudāja. Vilki gaudoja, un kraukļi ķērca, bet neviens viņus neaiztika. Pie debesim kaut kas mirgoja un dzirkstīja, it kā tur sprēgātu liels ugunskurs.
— Tā ir ziemeļblāzma; vai redzi, kā tā laistās? — sauca ziemeļbriedis un skrēja vēl ātrāk, dienu un nakti. Maize bija apēsta, šķiņķis tāpat, un tad viņi sasniedza Lapzemi.